Gada pirmajā dienā jubileju svin daudzeviete Elmīra Matule. Elmīras kundze gandrīz visu dzīvi vadījusi Daudzevas pagasta kultūras dzīvi. Rīkojusi un pati piedalījusies neskaitāmos pasākumos, dejojusi un dziedājusi. Tagad jubilāre vada mierīgas dienas savā dzīvoklī kopā ar iemīļoto kaķi Rimi.
Tagad šo darbu nestrādātu
Elmīra Matule dzimusi Daugmales pusē pie Ķeguma. No 1955. gada sevi uzskata par daudzevieti. Beigusi Kultūras darbinieku tehnikumu un neklātienē mācījusies Kultūras akadēmijā. “Kā atnācu uz Daudzevu, tā sāku strādāt par kluba vadītāju, un visu mūžu esmu dziedājusi un dejojusi. Līdz pat pagājušajai vasarai, kad sākās veselības problēmas. Bet šajos laikos nez vai uzņemtos šādu darbu. Redzot, kas notiek ar valsts finansējumu kultūrai, to nemaz pilnvērtīgi nevar veikt, ” saka Elmīras kundze. “Arī cilvēki kļuvuši savādāki, ir pasīvi kultūras pasākumu apmeklētāji un neiesaistās pašdarbības kolektīvos. Kādreiz bija dziedāt un dejot gribētāji, rīkojām ģimenes, jauno saimnieku vakarus, zāle bija pilna. Tagad jaunieši ir Pasākumus apmeklē galvenokārt cilvēki gados.”
Tomēr uz dažiem pasākumiem jubilāre cenšas aiziet, arī tagad, jo atzīst, ka pietrūkst rosīgā dzīvesveida.
Tagad brīvo laiku vada, skatoties televīziju, lasot grāmatas vai risinot krustvārdu mīklas. “Līdzko televīzijā sākas reklāmas pauze, tā es ņemu grāmatu un palasu, nav ko tās muļķības skatīties. Arī “asiņainās” filmas es neskatos, un tādas grāmatas man nepatīk,” smaidot saka jubilāre. Grāmatas no bibliotēkas viņai atnes draugi.
Mīļākais dzīvnieks — zirgs
Elmīras kundze ir arī liela dzīvnieku mīļotāja. “Man vienmēr ir bijis kāds dzīvnieks, patīk gan suņi, gan kaķi, bet vismīļākie ir zirgi. Kad biju maza, mana māte strādāja aitu fermā, un viņai bija iedots zirgs, lai vestu aitām barību. Tad mēs ar māsu gandrīz visu brīvo laiku pavadījām pie zirga. Pēc tam gan diemžēl maz iznācis darboties ar šiem skaistajiem dzīvniekiem. Uzskatu, ka lauku mājā bez suņa un kaķa nemaz nevar — ir īstie mājas gariņi, kas te uztur dzīvību,” saka Matules kundze.
Jubilejas paiet pasākumos
Elmīras kundzes dzimšanas diena ir 1. janvārī, bet pēdējā laikā kopā ar tuvajiem cilvēkiem to parasti svin Ziemassvētkos. “Esmu dzimusi tieši pusnaktī, un mātei slimnīcā pat piedāvāja izvēlēties, kādu datumu ierakstīt dokumentos,. Viņa izvēlējās 1. janvāri, bet tam nav būtiskas nozīmes,” stāsta Matules kundze.
Vārdadiena jubilārei ir 7. martā, Sieviešu dienas priekšvakarā. “Nekad savus svētkus neesmu varējusi nosvinēt, vienmēr ir bijis kāds sarīkojums kultūras namā. Allaž bijuši ziedi un daudz sveicēju. Ar tuviniekiem reti esmu svinējusi,” saka daudzeviete.
Par labāko dāvanu viņa uzskata grāmatu. “Priecājos par jebkuru dāvanu, ja cilvēks to dāvina no sirds, tad lietai nav nekādas nozīmes, pat tad, ja zini, ka to nekad neizmantosi. Bet vislielāko prieku sagādā tas, ka mani atcerās. Jaungada naktī pēc pulksten divpadsmitiem jau esmu pie telefona, zinu, ka būs daudz apsveicēju, un tas sagādā vislielāko prieku. Šajos ilgajos gados ir iegūts daudz draugu,” stāsta Elmīras kundze. “Tagad, kad grūti pārvietoties, to patiešām novērtējusi. Kad biju slimnīcā, nebija tādas dienas, kad pie manis kāds neienāktu. Arī te, pagastā, ja kādam kaut ko palūdzu, nekad neatsaka. Es līdzcilvēku sirds siltumu izjūtu ļoti. Esmu bagāta.”
Piepildās krustmātes novēlējums
Reto vārdu Elmīras kundzei devusi krustmāte. “Viņa bija ļoti inteliģenta kundze un gribēja, lai māte mani nosauc par Elmīru. Un viņas vēlējums bijis — lai es augu sabiedrībai par prieku. Par to gan mani vecāki nebija sajūsmā. Bet es neviļus savas krustmātes novēlējumu esmu piepildījusi. Visa dzīve pagājusi sabiedriski aktīvi,” saka Elmīra Matule.
