Skaidrs, ka pagājušās nedēļas svarīgākais notikums bija ārkārtas stāvokļa izsludināšana valstī saistībā ar vīrusa Covid-19 izplatību. Ceturtdien, dienas gaitā veidojot “Staburaga” piektdienas numuru, vēl šādas informācijas nebija. Vienīgi Aizkraukles un Kokneses novada dome vēl pirms valdības rīkojuma jau bija izdevušas rīkojumus par drošības pasākumu ieviešanu un publisku pasākumu atcelšanu. Dienas gaitā sekojot līdzi notikumiem, dažas ziņas tika no avīzes izņemtas, mainītas, dažas labotas un papildinātas. Daļu kultūras pasākumu, par kuriem tika paziņots laikus, pirms avīze nosūtīta tipogrāfijai, jau paspējām izziņot kā atceltus. Tagad, protams, skaidrs, ka līdz pat aprīļa vidum atcelti visi kultūras un sporta pasākumi, treniņi, pulciņi un citi saieti. Pēc avīzes nosūtīšanas drukāt visas aktuālās ziņas bija lasāmas mūsu interneta portālā.
Protams, šī situācija lieliski parāda, cik operatīvi iespējams izplatīt informāciju ar radio, televīzijas un interneta starpniecību. Taču tas nemazina drukātās preses nozīmi. “Staburags” atšķirībā no “Neatkarīgās Rīta Avīzes”, kas paziņojusi par drukātās versijas likvidēšanu, paliekot vien digitālajā vidē, turpinās iznākt. Un turpinās informēt sabiedrību par aktuālajiem notikumiem un pieņemtajiem lēmumiem, to ietekmi uz cilvēku ikdienu, skaidros turpmāko rīcību un sekos līdzi notikumu attīstībai gan avīzē, gan interneta portālā.
Skaidrai, patiesai un precīzai informācijai šādos apstākļos ir ļoti liela nozīme, jo informācijas trūkums vai izkropļota informācija rada baumas, baumas rada bailes, savukārt bailes — paniku, bet šobrīd, manuprāt, vissvarīgākais ir saglabāt vēsu prātu un ievērot visas speciālistu rekomendācijas. Atbalstu viedokli, ka Slimību kontroles un profilakses centram jau pašā sākumā vajadzēja informēt sabiedrību, kuros novados konstatēti saslimšanas gadījumi. Atbildīgie dienesti atrunājās ar personas datu aizsardzību, iespējams, baidījās no raganu medībām, kas varētu sākties, zinot, ka mūsu pilsētiņā vai pagastā ir kāds saslimušais. Manā skatījumā, konkrētākas ziņas atvēsinātu cilvēku sakarsušos prātus un varbūt liktu paraudzīties uz visiem piesardzības pasākumiem daudz nopietnāk. Cilvēki pret jau divas nedēļas skandētu aicinājumu ievērot piesardzību izturējās diezgan vieglprātīgi. Par to liecina gadījumi, kad no ģimenēm, kurām bija jābūt mājās karantīnā, bērni devās uz skolu. Arī Skrīveru pansionātā pēc karantīnas izsludināšanas un apmeklējumu aizlieguma turpināja ierasties apmeklētāji. Tas noveda pie tā, ka pansionāta vadība iebraucamā ceļa sākumā uzstādīja slēdzamu barjeru.
Piesardzība, lai katru otro dienu nebūtu jāskrien uz veikalu, vai tomēr ļaušanās panikai — nezinu, kā skaidrot to, kas kopš ceturtdienas paziņojuma un patiesībā jau kādu brītiņu agrāk notika lielveikalos. Piektdienas rītā apbraukājot veikalus roku dezinfekcijas līdzekļu meklējumos (kas bija kļuvis par deficītu un paldies “Viss lauksaimniekam”, kas piektdienas pēcpusdienā to sagādāja), bija sajūta, ka cilvēki gatavojas karam. Pārkrauti iepirkumu ratiņi un arvien tukšāki plaukti. Tualetes papīrs un ilgi uzglabājami produkti — pirktākās lietas. Tirgotāji gan mierināja, ka preču veikalos nepietrūks un badā nevienam nebūs jāmirst. Savukārt Latvijas pārtikas ražotāji un lauksaimnieki ziņoja — ja pienāks brīdis, kad neko nevarēs ievest, viņi spēs nodrošināt Latvijas iedzīvotājus ar pārtiku.
Sabiedrības un pašvaldību spiediena rezultātā Slimību kontroles un profilakses centrs sestdien paziņoja, ka gatavo karti, kurā būs apkopoti dati par saslimušajiem. Jāsaka, gaidītāji bija pamatīgi vīlušies, jo dati bija apkopoti pa reģioniem, nevis novadiem un pilsētām, kā cerēja liela daļa cilvēku. Tūlīt arī tika atrastas saites uz citu valstu interneta vietnēm, kur izveidotas līdzīgas kartes ar krietni detalizētākiem datiem. Mēs joprojām priekšplānā izvirzām datu aizsardzību.
Vīrusa izplatība, ārkārtas situācija un pieņemtie drošības pasākumi katrā ziņā bija tas, kas aizņēma cilvēku prātus un domas pagājušajā nedēļā. Taču tā fonā Latvijā risinājās arī citi notikumi. Nu jau pavisam klusu, bez pastiprinātas sabiedrības uzmanības Saeima pēc sešu dienu ilgām un karstām diskusijām otrajā lasījumā pieņēma likumu par administratīvi teritoriālo reformu. Šis bija ilgākais kāda likumprojekta izskatīšanas laiks Saeimā pēdējo gadu laikā. Sākumā vēl par iesniegtajiem vairāk nekā 300 priekšlikumiem bija karstas debates, taču trešajā un ceturtajā dienā diskusija aprima, liela daļa priekšlikumu tika noraidīti un šobrīd likumprojekts paredz 119 novadu vietā veidot 40. Un tajā nav runa ne par bijušā Aizkraukles rajona novadu dalīšanu Daugavas labajā un kreisajā krastā, ne par daudzu cerēto Sēlijas novadu. Nelīdzēja ne lūgumi, ne argumenti, arī ne protesti. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Pūce ar savu izstrādāto reformas modeli iet kā tanks uz priekšu. Kā tas viss beigsies, pagaidām gan vēl nevar prognozēt, jo priekšā vēl trešais lasījums Saeimā, un, kā zināms, daudzas lietas var mainīties arī pēdējā naktī pirms galīgā balsojuma.
Vīruss nebija vienīgā bēda, kas aizvadītajā nedēļā plosījās Latvijā. Krietnu postu nodarīja arī spēcīgais vējš. Tas atkal kārtējo reizi apliecināja, cik bezspēcīgi esam dabas priekšā. Trūkuši elektrības vadi, tūkstošiem elektrības lietotāju, neraugoties uz “Latvenergo” miljonu vērtajiem ieguldījumiem pārvades līniju uzlabošanā, palikuši bez elektrības. Lūzuši koki, un jumti lidojuši pa gaisu. Visvairāk šajā vētrā laikam cietusi Ventspils slimnīca, kur vienam korpusam tika norauta daļa jumta. Mūsu pusē par vētras postījumiem, iespējams, visvairāk sirds sāpēja skrīveriešiem, jo tas uz pusēm pārlauza rakstnieka Andreja Upīša darbā “Sūnu ciema zēni” pieminēto ozolu, kas pēc Imanta Ziedoņa ierosinājuma nosaukts par Sūnu ciema ozolu, salaužot līdzās esošo atpūtas vietu.
Saulīte un ziemā tik ļoti gaidītais, bet marta vidū uzsnigušais sniedziņš svētdienas rītā bija kā cerību stariņš, ka viss varbūt nav nemaz tik slikti, kā likās visu pagājušo nedēļu. Tas vismaz domas vērsa nedaudz gaišākas, jo domāju, ka daudzi jau paspējuši nogurt no biedējošajām un negatīvajām ziņām par visām nebūšanām, kas mūs pēdējās dienās piemeklējušas. Iepriecina arī tas, ka pat šādā situācijā, lai arī latvieši tiek uzskatīti par mazu kašķīgu tautiņu Baltijas jūras krastā, tomēr spējam saglabāt humoru, pasmieties par citiem, un galvenais — arī par sevi. Vislabāk man patika kādā interneta vietnē sagatavotais piedāvājums — 30 receptes griķu ēdieniem katrai dienai…
