Jānis, Juris un Jēkabs — trīs solīdi kungi — strādā kādā prestižā firmā. Kad priekšniecība nolēma viņus sūtīt uz konferenci ārzemēs, vīri priecājās.
Jānis, Juris un Jēkabs — trīs solīdi kungi — strādā kādā prestižā firmā. Kad priekšniecība nolēma viņus sūtīt uz konferenci ārzemēs, vīri priecājās. Tā taču būs arī atpūta no ģimenes dzīves.
Tā kā pirmā diena ārzemēs bija brīva, vīri devās nelielā pastaigā pa pilsētu. Nopirka mājiniekiem dažādus nieciņus, protams, neaizmirsa arī sevi. Vakarā nolēma atzīmēt brīvību ar kaut ko grādīgu. Sākumā nopirka vienu pudeli, bet, vīru sarunas raisot, tā ātri izsīka. Vajadzēja otru. Ap pusnakti beidzās gan vīru runas, gan pudeles saturs, un viņi devās pie miera. Otrā rītā trijotne pamodās vēlu un pa galvu pa kaklu saģērbās, lai dotos uz konferenci. Jānim pēdējā brīdī ļoti savajadzējās uz tualeti, un viņš aizkavējās. Taču… Jānis vairs nevarēja izkļūt no tualetes. Slēdzene griezās riņķī, un durvis vaļā nevērās. Ko nu? Jānis tvēra pēc mobilā, lai piezvanītu kolēģiem, bet nezināja numuru. Vecajā tālrunī visi numuri bija ierakstīti, taču uz konferenci viņš paņēma jauno, nule uzdāvināto. Jānim nekas cits neatlika, kā zvanīt sievai un izstāstīt. Viņš palūdza, lai sieva piezvana kolēģiem un atklāj, kas noticis. Taču viņa izdomāja nelielu viltību — piezvanīja Jēkabam un jautāja, kur Jānis. Viņš, gribēdams notēlot priekšzīmīgus komandējumā nodarbinātos, atbildēja, ka Jānis pašlaik ir aizņemts, jo konferencē teic runu. Tikai tad, kad sieva sāka smieties un lūdza izpestīt vīru no tualetes, Jēkabs saprata, ka paruna “Meliem īsas kājas!” ir absolūti patiesa.
