Ar pļaviņieti Zentu Biķernieci iepazināmies nejauši. Sieviete bija atnākusi uz „Staburaga” redakciju, jo vēlējās pastāstīt par savu māti, kura šī mēneša sākumā 88 gadu vecumā aizgāja mūžībā.
Ar pļaviņieti Zentu Biķernieci iepazināmies nejauši. Sieviete bija atnākusi uz “Staburaga” redakciju, jo vēlējās pastāstīt par savu māti, kura šī mēneša sākumā 88 gadu vecumā aizgāja mūžībā. Zentas kundzes māti Augusti Kozlovsku — Zariņu (dzimusi — Paula) Pļaviņu ļaudis labi atceroties kā darbīgu un atsaucīgu cilvēku.
Mūsu saruna sākas ar fotogrāfiju aplūkošanu. Zenta Biķerniece šķirsta albumu ar viņas dzimtas, draugu un skolasbiedru fotoattēliem. Par katru cilvēku pļaviņietei ir ko stāstīt. Tomēr ik pa brīdim stāstījums atgriežas pie māmuļas, jo vēl nesen viņa bija līdzās, bet tagad jau aizsaulē.
— Mammīte piedzima Vietalvā lielā ģimenē, bet vēlāk dzīvoja Sēlpilī, kur gāja arī skolā. 1936. gadā viņa apprecējās ar Kārli Kozlovski. Pēc tautības viņš bija polis. Ģimene sāka dzīvot vīratēva mājās Pļaviņās. Šo ēku, kurā esmu dzimusi, pavadīju bērnību un tagad atkal dzīvoju, mans vecaistēvs nopirka no poļu biedrības. Tēvs izmācījās par kalēju, un vecākiem piederēja arī smēde otrpus dzelzceļa sliedēm Pļaviņās. Tēvs iesaistījās politikā, un drīz vien viņu nogalināja.
— Kad tas notika?
— Kad sākās karš, 1941. gada jūlijā tēvu kopā ar citiem Pļaviņu izpildkomitejas darbiniekiem – Rizgu, Zupu un ebreju Škoļņiku ģimeni — vācu okupanti nošāva. Viņus vienkārši apraka ceļa malā aiz kapsētas. Vēlāk tēvu un pārējos tomēr pārapbedīja Pļaviņu kapsētā, kur novietota arī piemiņas zīme. Māte sava vīra mirstīgās atliekas pazina pēc laulības gredzena ar gravējumu. To šāvēji nebija norāvuši. Vecāki precējās Ziemassvētkos, un mamma tajā dienā visu laiku esot raudājusi, jo it kā paredzējusi, ka vīrs aizies bojā. Tā arī notika.
Izmisuma rīcība
— Kā māte viena tika galā?
— Man tad bija trīs gadi, bet māsai Velgai tikai trīs mēneši. Iztikšana bija grūta. Mamma reiz pat uzdrošinājās aiziet uz vācu žandarmēriju, kura bija tagadējā bāra “Kino” ēkā. Viņa virsniekiem prasījusi — kā lai iztiek ar diviem maziem bērniem, ja apgādnieka vairs nav? Vācieši arī kaut cik marku iedevuši. Tas bija pārgalvīgi un drosmīgi, jo viņu pašu varēja nošaut. Vēlāk mums, bērniem, valsts maksāja apgādnieka zaudējuma pabalstu.
— Tad vēl bijāt maza meitene, bet vai savu tēvu atceraties?
— Biju saslimusi, un tēvs mani, lielā lakatā ietītu, aizveda uz slimnīcu Rīgā. Tad sākās karš, atceros, ka Rīgā bija dzirdams bombardēšanas troksnis. Reiz mūs pat uz patversmi veda. Kad atgriezos mājās, ienācu šajā pašā istabā un meklēju papiņu, bet viņa vairs nebija. Sākumā mammīte neko nestāstīja. Vēlāk no pieaugušo runām tāpat sapratu, kas noticis. Tās ir manas pēdējās atmiņas par tēvu.
Mitinās
bērnudārzā
— Kā izvērtās jūsu turpmākā dzīve?
— Pēc kara mammīti aizsūtīja mācīties izglītības darbinieku kursos. Tanī laikā mēs, bērni, dzīvojām bērnunamā Rīgā, jo citur nebija, kur palikt. Kad atgriezāmies Pļaviņās, 1947. gadā pilsētā atvēra bērnudārzu, kura dibināšanā iesaistījās arī māte. Bērnudārzs bija tur, kur tagad Pļaviņu pilsētas dome. Vienu brīdi ēkas otrajā stāvā arī dzīvojām. Kad palielināja grupiņu skaitu, dzīvesvietu vajadzēja meklēt citur. Māte par bērnudārza vadītāju strādāja, līdz smagi saslima. Vēlāk viņa pilsētā vadīja mazbērnu novietni jeb tā saucamo “silīti” un strādāja arī viesnīcā. Viņa bija ievēlēta arī par deputāti. Vispār mamma bija ļoti sabiedriska un aktīva. Cilvēki gāja pie viņas parunāties, un māte prata uzklausīt un dot padomu. Viņa mīlēja dzeju un, ja ieraudzīja laikrakstā kādu tīkamu dzejas rindu, izrakstīja to.
Pārdzīvo trīs vīrus
— Vai māte visu mūžu tā arī palika viena?
— Nē. Viņa ļoti mīlēja mūziku un dziedāja Pļaviņu kultūras nama korī, kur iepazinās ar Artūru Zariņu. Viņš bija atgriezies no filtrācijas nometnēm. Artūrs bija jaunāks par mammu, un viņa vecāki negribēja, ka viņi precas, tomēr abi salaulājās. Tad piedzima mana māsa Daina. Artūram bija smags un straujš raksturs, un mamma no viņa aizgāja.
Ilgus gadus viņa bija kopā ar trešo vīru Jāni Apīni. Viņi abi aizbrauca no Pļaviņām, uzcēla māju Ķegumā. Pirms pensijas mamma strādāja celtniecībā. Viņa piedalījusies Skrīveru vidusskolas un daudzstāvu māju būvē Ķegumā.
Viņa pārdzīvoja visus savus vīrus un no šīs pasaules aizgāja pēdējā, kad jau dzīvoja Rīgā. Tur viņa arī apglabāta. Ģimenē viņas bija četras māsas, un liktenis lēma, ka vispirms mūžībā aizgāja jaunākās. Zīmīgi, ka vienā dienā ar māti apglabāja arī viņas draudzeni kopš jaunības dienām. Mammīte gan vēl paguva kļūt par vecvecvecmāmiņu mazajai Paulīnei Annai.
Visas skolotājas
— Jūs stāstāt tikai par mātes mūžu. Un kā jums pašai veidojās dzīve?
— Pēc 9. klases sāku mācīties Rīgā. Pabeidzu pedagoģisko skolu, tā ka turpināju mātes darbu. Pēc skolas beigšanas divus gadus studēju vēsturi, bet tā arī nepabeidzu, jo “uzkrita” lielā mīlestība. Tomēr tā un arī studijas pajuka. 1959. gadā apprecējos ar Jāni, un mēs pārcēlāmies dzīvot uz Koknesi. Kad sāka būvēt Pļaviņu spēkstaciju un veidojās Stučkas pilsēta, nedaudz pastrādāju tur bērnudārzā par saimniecības pārzini, arī Pļaviņās. Vēlāk gan dzīvojām Rīgā. Meitai Līgai tad jau bija trīs gadi. Ilgu laiku strādāju Rīgas 7., tad 16. un vēlāk 26. arodskolas kopmītnēs par audzinātāju, kur mācījās šuvējas. Pēc aiziešanas pensijā 1994. gadā vēl divus gadus tur biju dežurante. Tā ka visa mana dzīve ir pedagoģija. Arī meita Līga tagad saistīta ar to. Viņa ir friziere salonā “Kolonna” Rīgā un māca arī jaunos meistarus. Tāpēc Līga studē pedagoģiju.
Karo ar
pielūdzējiem
— Vai nebija grūti strādāt par audzinātāju, kad pati vēl bijāt tik jauna?
— Pirmajā gadā ieveda mani arodskolas klasē un iepazīstināja. Meitenes teica: “Tad jau redzēs, kurš kuru audzinās!”. Visādi gāja, bet vajadzēja tikt galā. Audzinātājām bija jānodrošina un jāpārbauda kārtība kopmītnēs. Dažas meitenes centās visu izdarīt, bet citas nekā, un es tam visam pa vidu. Karojām arī ar puišiem, kuri nāca apciemot meitenes kopmītnēs. Viņi pa balkoniem uzrāpās līdz pat devītajam stāvam. Meitenes vēl nolaida lejā ugunsdzēsēju šļūteni. Dažu labu puisi aizveda milicis, bet pēc stundas viņš jau bija atpakaļ. Fotogrāfijās redzams, ka es izskatos jaunāka par dažu labu savu audzināmo. Agrāk modē bija minikleitas, un es arī tādu uzšuvu. Kādā skolas ekskursijā Ļeņingradā viena sveša tante mani vēl kaunināja par to kleitu.
Satiekas rudens
talkā
— Strādājot pasauli arī apskatījāt?
— Daudz kur būts. Skolas rīkoja pieredzes apmaiņas braucienus arī uz ārvalstīm. Es biju Vācijā un Polijā — redzēju savu senču zemi.
— Vai jums tur ir arī radi?
— Nē. Tēva dzimta Latvijā dzīvoja jau vairākās paaudzēs. Tomēr Polija man ļoti patika.
— Kā iepazināties ar savu vīru Jāni?
— Tas notika, kad strādāju 7. arodskolā. Mūs ar meitenēm rudenī aizsūtīja uz kolhozu Bormaņos. Tur arī abi satikāmies. Viņš bija ļoti interesants puisis. Jāņa dēļ arī palikām Koknesē. Lai arī vēlāk dzīvojām Rīgā, savu īpašumu tur visu laiku saglabājām. Laiks Koknesē bija skaists, jo arī daba tur ir tāda un cilvēki labi.
Pie bērnības loga
— Kad pārcēlāties uz dzīvi Pļaviņās?
— Pirms diviem gadiem. Palikām vecāki un nevarējām vairs uzturēt savu īpašumu, tāpēc to pārdevām. Mājiņa mums bija veca, un arī zeme jākopj.
— Kādas bija sajūtas, atgriežoties dzimtajā pusē?
— Visu laiku domāju — kaut vienu dienu vēl varētu padzīvot mājā, kur esmu dzimusi. Tas ir piepildījies. Protams, Pļaviņas un šī māja ir mainījusies, bet tas viss man joprojām ir mīļš. Stāvot pie šīs istabas loga, kurš ir Raiņa ielas pusē, es bērnībā gaidīju, kad māsiņu Velgu vedīs mājās no Pļaviņu slimnīcas dzemdību nodaļas. Tagad ik dienu no šejienes redzu Daugavas malu, bērni iet garām uz skolu.
— Vai lielpilsētas dzīves nav žēl?
— Jaunībā jau patika tas troksnis, bet vēlāk gan nē. Turklāt Rīgā dzīve kļūst aizvien dārgāka.
Māsa — cirka māksliniece
— Ģimenē esat trejmeitiņas. Ko dara jūsu māsas?
— Velga izmācījās par šuvēju, bet tomēr nestrādāja šajā profesijā. Viņas darbavieta bija armijas rūpnīcā Rīgā, kur izgatavoja mēraparātus armijas tehnikai. Tagad Velga jau ir pensijā. Savukārt jaunākā māsa Daina kļuva par Rīgas cirka mākslinieci.
— Kā tā?
— Sadzīves apstākļi mums bija grūti. Sākumā māsa mācījās internātskolā, tad pabeidza vakarskolu un strādāja Lauksaimniecības tehnikumā Vecrīgā par laboranti. Pa radio viņas ar draudzenēm bija dzirdējušas, ka Rīgas cirkā pieņem jaunus māksliniekus. Mammai viņa sākumā nemaz neatzinās, ko izvēlējusies, bet teica, ka darbosies piramīdās, lai arī tās nav drošas. Tomēr Daina kļuva par gaisa akrobāti. Kad pirmo reizi skatījos viņas priekšnesumu, no satraukuma nevarēju paelpot. Cirkā viņa ilgi nenostrādāja, jo apprecējās, un to darbu ar ģimeni nevar savienot. Tad Daina pabeidza Kultūras darbinieku tehnikuma režisoru nodaļu. Viņa dzīvo Rīgā.
***
Kad Zentai Biķerniecei jautāju par vaļaspriekiem, sieviete atteic, ka tiem nav bijis laika, jo palīdzēts arī mazmeitas audzināt. Tomēr viena aizraušanās ir pāri visam — grāmatas. Tās viņi lasot kopā ar vīru. Ar gadiem vairāk patīkot tāda “vieglāka” literatūra. Pļaviņietei ļoti patīkot arī skatīties televīziju. Dažkārt Jānis pat baroties, ka sieva pārlieku acis maitājot.
Sarunas noslēgumā mums pievienojas arī Zentas kundzes vīrs Jānis. Viņa aizraušanās ir fotografēšana un astronomija. Jāņa kungs teic, ka tā ir interesanta un precīza zinātne, ar kuras palīdzību var izskaidrot daudzas lietas. Jautāju, vai viņš debesīs ir saskatījis arī savu laimīgo zvaigzni? Sirmais vīrs laimīgs esot jau tad, kad zvaigznes spīd un viņš tās spēj ieraudzīt.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Zenta Biķerniece.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1937. gada 8. novembris, Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: vidējā pedagoģiskā.
ĢIMENE: vīrs Jānis, meita Līga, mazmeitas Maija un Ieva, mazmazmeita Paulīne Anna.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana.
