Aizkrauklieša Staņislava Leiņa dzīve cieši saistīta ar armiju. Staņislavam ir augstākā militārā izglītība, viņš strādājis armijā Vācijā, Baltkrievijā, Krievijā.
Aizkrauklieša Staņislava Leiņa dzīve cieši saistīta ar armiju. Staņislavam ir augstākā militārā izglītība, viņš strādājis armijā Vācijā, Baltkrievijā, Krievijā. Šobrīd Staņislavs Leinis ik rītu mēro ceļu uz Lielvārdi — Latvijas armijas Gaisa spēku bāzi.
Patīk skolas nosaukums
— Kādēļ pievērsāties militārajai karjerai?
— Profesijas izvēlē šaubījos ļoti ilgi. Kad Skrīveros beidzu 7. klasi, gribēju doties uz jūrskolu. Vecākais brālis strādāja uz tirdzniecības kuģiem un no reisiem vienmēr atgriezās ar dāvanām, man tas patika. Taču brālis no jūrskolas atrunāja — jūrnieki zemi nedēļām neredz. Iestājos Pļaviņu vidusskolā, un pēc tās absolvēšanas tēvs gribēja mani izskolot par agronomu. Viņš bija kolhoza priekšsēdētājs un cerēja, ka es strādāšu viņa vadītajā saimniecībā. Bet mani zeme nevilka, vairāk patika tehnika. Draugs Romāns ierosināja mācīties Ļeņingradas artilērijas skolā. Lielgabali? Nu nē! Mani saistīja plašumi. Meklēju piemērotāku skolu un iepatikās nosaukums “Daugavpils kara aviācijas radiotehnikas valsts gaisa spēku skola”. Iestājos tajā.
— Vienkārši aizbraucāt un iestājāties?
— Jā. Konkurss bija liels, taču man patika mācīties. Pat sesijas patika, jo pirms eksāmeniem bija brīvas dienas, varēju peldēties un sauļoties. Pēc trijiem gadiem Daugavpils kara skolu beidzu kā virsnieks.
Tālajos Austrumos pārbauda iznīcinātājus
— Ko darījāt pēc skolas beigšanas?
— Uzreiz sākās militārās gaitas. Mani aizsūtīja uz Tālajiem Austrumiem, biju tehniķis MIG—15 un MIG—17 iznīcinātājlidmašīnām. Vēlāk iestājos Žukova akadēmijā Maskavā, kurā kosmonauti Gagarins un Titovs bija mācījušies. Četros gados ieguvu augstāko izglītību un jau kā inženieris—militārists devos uz Baltkrieviju. Pirms akadēmijas biju apprecējies, un sieva visur devās man līdzi.
— Jūs bieži mainījāt dzīvesvietu. Tālie Austrumi, Maskava, Baltkrievija… Kā ģimene to uztvēra?
— Ģimene visur brauca līdzi, nesūdzējās. Dēls pat septiņas skolas nomainīja, bet ko lai dara — tāds militārista un viņa ģimenes liktenis. Ilgāk par četriem gadiem vienā vietā nebiju. Arī Baltkrievijā ilgi nepaliku, aizsūtīja darbā uz Vāciju. Tur sabiju visilgāk — astoņus gadus. No Vācijas devos uz Kaļiņingradu, kur mani norīkoja karaskolā par katedras vadītāju.
— Kādēļ atgriezāties Latvijā?
— Kaļiņingradā biju pulkvedis un mācīju kursantus, bet man tur nedeva dzīvokli. Ja nav dzīvokļa, nav arī ģimenes, ko zaudēt nevēlējos. Tādēļ pēc 26 gadus ilga dienesta 1989. gadā aizgāju pensijā un atgriezos Latvijā.
Krāso HES aizvarus
— Ko darījāt, kļuvis pensionārs?
— Saņēmu Krievijas piešķirto militāro pensiju, bet mierā nesēdēju. Aizkrauklē strādāju remonta un celtniecības pārvaldē par darbnīcu vadītāju, vēlāk par mehāniķi “Agroķīmijā”. Kad visu privatizēja un likvidēja, strādāju krāsotāju brigādē — krāsojām Ķeguma un Pļaviņu HES aizvarus.
— Vai Latvijas armijai gudri virsnieki nebija vajadzīgi?
— Bija, tādēļ man piedāvāja darbu Lielvārdes lidlaukā. Sākumā par aviācijas atbalsta bāzes štāba priekšnieku, tagad — par sakaru un radiotehniskās daļas speciālistu. Manā pārraudzībā ir rācijas gan uz zemes, gan lidaparātos. Bez tiem ne helikopteri, ne lidmašīnas lidot nevar. Darbs gan nav tik intensīvs kā agrāk.
Sievai par avārijām nestāsta
— Kad tas bija intensīvāks?
— Vācijā. Tur pulkā bija 60 lidmašīnu, kurām trauksmes gadījumā bija jāpaceļas gaisā piecās minūtēs. Pilots lidotāja formastērpu pat nost nevilka, arī pārējie nemitīgi bija gatavi darbam. Es no mājām izgāju, kad visi vēl gulēja, atgriezos — kad jau gulēja.
— Bija tikai mācību trauksmes vai arī kaujas?
— Pārsvarā mācību, bet reiz gan bija īsta kaujas trauksme. 1969. gadā, kad Čehoslovakijā notika nemieri. Sagatavojām iznīcinātājus, bumbvedējus, un padomju armija čehu nemierniekus aplenca. Viņi negribēja padoties, tad lidotāji netālu nometa pāris napalma bumbu, lai parādītu, ka vienā mirklī var visu sadedzināt. Es tolaik pirmo reizi redzēju šīs bumbas. Tas bija vienīgais īstais kaujas gadījums.
— Tomēr darbs bija ļoti bīstams?
— Jā. Es pats gan nelidoju, bet bija vairāki gadījumi, kad piloti gāja bojā, un neviens neko nevarēja palīdzēt. Lielākoties lidotāji paši bija vainīgi: aizmirsa ieslēgt kādu iekārtu, nenovaldīja lidmašīnu. Viss jau notika lielā steigā — piecās minūtēs bija jābūt gaisā. Atceros kādu nakts lidojumu, kad pilots sajauca nosēšanās uguņus ar pievedceļa uguņiem un nogāzās. Laikam bija laimes krekliņā dzimis — kabīni triecienā aizmeta sāņus, un pilots izdzīvoja. Pirmie vārdi, ko viņš teica pēc avārijas, bija: “Tikai nesakiet neko manai sievai!”. Ģimenei jau par tādām lietām parasti nestāstīja, lai neuztrauktu.
Piemaksā par krievu valodu
— Vācijā jūs bijāt ienācēji. Kā pret svešiniekiem izturējās vietējie iedzīvotāji?
— Ļoti normāli. Astoņu gadu laikā neredzēju nevienu, kas vīstītu dūres vai nicinoši spļautu mūsu virzienā. Te, Latvijā, nacionālisms ir lielāks, lai gan visi gadiem ilgi viens otram līdzās dzīvojam. Tādas attieksmes kā tagad, kad iebraucējus dzen atpakaļ uz Krieviju, nebija. Kaut gan mēs Vācijā bijām okupanti, svešas valsts karavīri.
— Tik ilgi Vācijā nodzīvojot, droši vien vācu valodu iemācījāties?
— To tikpat kā nevajadzēja, ja nu reizēm, uz veikalu ejot. Taču arī veikalos pārdevēji mācēja krievu valodu, jo viņiem par to piemaksāja.
Kā usne ziedu pļavā
— Vai nebija žēl atstāt Vāciju un atgriezties Padomju Savienībā?
— Man nē, bet sievai gan. Tur bija labāks dzīves līmenis, veikali precēm pilni, spēj tik izvēlēties. Sieva labprāt dzīvotu Vācijā ilgāk, bet ko es varēju padarīt — kur lika, tur braucu. Atgriežoties pārsteidza nekārtība. Vācijā biju pieradis, ka visur kārtība, tīrība. Eju Vācijā pa ielu — tur visas mājiņas glītas, sakoptas, riņķī ziedi. Pēkšņi skatos: viena māja ieaugusi nātrēs, pagalmā malka mētājas. Kas tad nu? Izrādās, tur krievs dzīvo, vācieti apprecējis. Kā usne ziedu pļavā.
— Vai tad svešas armijas karavīri varēja tā brīvi pastaigāties?
— Virsniekiem ierobežojumu nebija, bet ierindas karavīrus visur nelaida. Viņiem arī bija aizliegts precēties ar ārzemniecēm. Taču tik un tā karavīri slepus gāja, kur gribēja, un pat precējās.
Mednieks trāpa dzinējam
— Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?
— Ļoti patīk makšķerēt. Jau no mazām dienām ar brāli upmalā dirnējām, un arī tagad, kā brīvs brīdis, tā uz upmalu vai ezeru prom. Tā man ir labākā atpūta, kaut gan zivis nemaz tik ļoti negaršo. Tad jau labāk ēdu gaļu.
— Nu tad jāiet medībās.
— Labāk nē! Pāris reižu biju par dzinēju, vairs nekad neiešu. Mednieki tā šauj, ka mani gandrīz nošauj, bet alnim netrāpa. Nu nesaprotu, kā no septiņiem metriem nevar trāpīt tik lielam dzīvniekam. Vaļasprieks ir arī darbs dārzā. Stādu augļukociņus, ogu krūmus — paliekošas vērtības. Laikam jau tēva doma par dēlu agronomu daļēji bija pareiza — man patīk dārzā. Laukos ir tēva māja, tur abi ar sievu labprāt darbojamies. Esmu arī uzcēlis pirtiņu, baseiniņu, kamīnu uzmūrējis. Pats savām rokām. Nav jau eiroremonts, toties paša darīts.
— Vai jums ir daudz brīva laika?
— Tikai nedēļas nogale, jo katra darbdiena paiet Lielvārdē. Ik rītu kājām dodos uz Aizkraukles dzelzceļa staciju — tas man rītarosmes vietā. Vakarā tāpat ar vilcienu atgriežos mājās, bet tad neko dižu vairs nepasāksi. Atliek tikai brīvdienas. Kādreiz arī aktīvi slēpoju un volejbolu spēlēju. Tagad nav laika un vēlēšanās. Šad tad līdz sporta zālei aizeju, bet sacensībās gan vairs nepiedalos. Arī uz slēpēm sen neesmu kāpis. Nav jau īstas ziemas bijušas. Kādreiz kupenas bija līdz padusēm, bet kas tad tagad — sniega tikpat kā nav.
Vectēvs meklē brīvu zemi
— Jūs esat latvietis, bet dzimis Tālajos Austrumos. Kā tā?
— 20. gadsimta sākumā vectēvs no Latvijas devās uz Tālajiem Austrumiem, jo tur piedāvāja zemi. Tā izveidojās veseli latviešu ciemati. Mani vecāki ir latvieši, bet es piedzimu Amūras apgabalā, kur nodzīvoju līdz Otrā pasaules kara beigām, kad atbraucām atpakaļ uz Latviju.
— Jūsu draugi stāsta, ka esat liels dziedātājs.
— Nu nē, dziedātāja ir mana sieva. Es tāds līdzi rūcējs vien esmu. Kad mācījos akadēmijā, visiem lika dziedāt korī. Man nepatika, un es nemitīgi domāju, kā no tā tikt vaļā. Izdomāju: speciāli sāku bļaut, meldiņu nepareizi vilkt, līdz mani no kora izmeta.
Armijā kļūst par vīrieti
— Šodien puiši dienēt dodas nelabprāt. Kādēļ tā?
— Agrāk puiši armijā gāja ar domu, ka tur viņi kļūs par īstiem vīriešiem. Mūs trenēja, audzināja, bija liela fiziskā slodze. No armijas jaunieši atgriezās kā bildes — muskuļaini, stalti. Visas meitenes uz viņiem nolūkojās. Tolaik nevienam pat doma prātā neienāca par alternatīvo dienestu. Tagad ir citi dzīves apstākļi, cilvēki komercializējušies, visu par naudu pērk. Es bērnībā slēpes no dēļiem taisīju, kuģu un lidmašīnu modelīšus pats konstruēju, tagad pilni veikali. Spēj tik maksāt. Jauniešiem ir cita dzīves uztvere un arī domas par armiju. Reizēm žēl, ka tā.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Staņislavs Leinis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1943. gada 22. jūlijs, Amūras apgabals.
IZGLĪTĪBA: augstākā militārā un augstākā inženiera—mehāniķa.
NODARBOŠANĀS: NBS Gaisa spēku
atbalsta bāzes sakaru un radiotehniskās nodaļas speciālists.
ĢIMENE: sieva Raisa, autostāvvietas sargs; dēls Jevgeņijs, autovadītājs Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Aizkraukles nodaļā; meita Jekaterina, 8. klases skolniece.
VAĻASPRIEKS: makšķerēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
