Šīs nedēļas jubilāre Lilija Elksne ir sunākstiete — no sākuma, 1955. gada. Izauklējusi meitu un dēlu, tagad ciemos atbraucam gaida arī mazdēliņu. Vēl no jaunības dienām ierastais darba ritms neļauj atteikties no gotiņas un vistiņām. Rāmi mierīgi Lilitas dzīve rit netālu no Sunākstes centra, Lielsunākstes “Kļavājos”.
Melno kostīmu taupīja
Lietainajā oktobra pēcpusdienā piestāju pie “Kļavājiem”, mājas, kur pirms gadiem bija Jaunjelgavas MRS Seces mežistrādes iecirkņa kantoris. Pie mājas sēž kāda sieviete. Galvā lakatiņš, rokā cigarete. Tā kā iepriekš neesam sazinājušies, tikušies, man nav ne jausmas, kāda ir Lilita. Vēlāk, kad jau esam iepazinušies, virtuvē dzeram kafiju un piekožam lielā stikla traukā sabērtās “austiņas”. “Varbūt pie kafijas vēlaties pienu?” viņa man jautā. Tā uzzinu, ka jubilārei ir govs Grieta.
Pie plīts sēž ruds kaķis un no istabas ar skaļu rējienu ieskrien ruds suņuks. “Vai rudais ir naudas kaķis?” jautāju saimniecei. “Ja būtu…” viņa atbild.
Kāds ir sunākstietes dzīvesstāsts? Lilita to sāk, atceroties mammu Mariannu, kas bija poliete un 1938. gadā ieradās šajā pusē. Uz Latviju nākusi, jo te varēja labi nopelnīt. Strādājusi pie saimniekiem, iepazinusies ar baltkrievu Stefanu un vēlāk saprecējušies. Tēva puses saknes Lilijā jūtamas joprojām, jo virtuvē daudz avīžu krievu valodā un arī sarunas laikā šad tad pasprūk pa kādam krievu vārdam. Kāds bija mammas un tēta mīlas stāsts? “Pieci bērni piedzima, gan jau, ka labs,” smejot saka Lilija. Tēvu iesauca frontē, un 1943. gadā viņš pārnāca ar ievainojumu labajā rokā. “Divas māsas un divi brāļi. Es piedzimu pati pēdējā. Viena brālīša gan vairs nav. Bijām čakli bērni, gājām līdzi tēvam ganos, palīdzējām mammai buļļus barot. Tāpēc vēl tagad turu gotiņu. Vecākā māsa joprojām dzīvo Sunākstē. Mamma mūs gan lutināja, gan bija stingra — arī 18 gados uz ballēm nelaida, un, ja kas, sūtīja brāli pakaļ. Strādāja pie teļiem, putnu fermā, lai būtu nauda, lai nekā netrūktu. Arī laba šuvēja, un apģērbti bija ne tikai savi, bet arī kaimiņi un viņu bērni. Naktis negulējusi, lai tikai paspētu visu sašūt.” Lilija gājusi piektajā klasē, kad mamma uz rudeni uzšuvusi kostīmu. Melnu, biezu un ļoti smuku. Valkāja taupīgi, pirmo reizi atļāvās tikai uz Jaungada svinībām skolā. Pēc Sunākstes četrgadīgās skolas mācījās krievu skolā Viesītē. Mamma mācīja arī poļu valodu, bet tā gan piemirsusies.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ar “Sarkanā Krusta” palīdzību mamma sameklēja savus radus Polijā, un viņas māsas Sunākstē viesojušās vairākas reizes. Mammas pēdējie gadi aizritējuši kopā ar meitu. Ņēmusi viņu savā aprūpē.
Abi nodod asinis
Pēc Viesītes Lilija Jēkabpilī izmācījās par pārdevēju. “Ņe znaju, pēkšņi tā izdomāju un viss. Bērniem veikali patika, īpaši rotaļlietu. Tāpat kā tagad manam mazdēliņam,” stāsta jubilāre. No savām mantām viņa atceras lelli. Smuku, lielu, kura prata arī raudāt un staigāt.
Jēkabpilī — gastronomā — bija pirmā darbavieta. Tad arī sapratusi, ka pārdevējas darbā patīk komunikācija — uzrunāt pircējus, piedāvāt. Uz gastronomu šad tad atveda deficītu — siļķes mucās, žāvētu gaļu, reņģes, šokolādes konfektes. Jēkabpils laiks atmiņās palicis ar draudzeni Sarmīti, kino un ballēm. Abas kopā īrēja istabiņu. “Sagribējās pabeigt vidusskolu, tāpēc pārcēlos uz Neretu,” atmiņu stāstu turpina Lilija. Mācījusies, strādājusi vietējā “unītī”, audumu sekcijā, dziedājusi sieviešu ansamblī.
Neretā iepazinās ar Jāni un vēlāk kopā nodzīvoja 33 gadus. Viņš strādāja mežniecībā, bet uz Neretu brauca nodot asinis. Donore bija arī Lilija. “Donoriem pret talonu pienācās pusdienas, glāze vīna un trīs brīvas dienas,” viņa atceras. Tomēr iepazīšanās bijusi caur to, ka Neretas pusē, Zalvē, dzīvoja viņas māsa Daina. Strādāja par kinomehāniķi, bet viņas vīrs — mežsaimniecībā uz baļķu vedēja, savukārt Jānis bija viņa priekšnieks.
Jaunības vietas vairs nepazīst
Caur radiem abi arī sapazinušies, ieskatījušies, apprecējušies. Kāzas bijušas skaistas. “Ciemā iedeva zīmi un vajadzēja braukt uz Rīgu, speciālo veikalu jaunlaulātajiem, trīs stundas stāvējām rindā, lai nopirktu gredzenus. Kleitu šuva Neretā, mamma vairs neņēmās to darīt. Garu, apakšā kuplu, ar noņemamām piedurknēm. Bija skaista 1976. gada 28. augusta diena Zalvē…”
Vēlāk Jāni pārcēla uz Viesītes mežniecību, gadu pēc kāzām Lilijai piedzima dēls Jānis. Vēlāk vīram darbs bija Jaunjelgavas MRS, tās kantoris bija Sunākstē. Tā nu Lilija nonāca atpakaļ dzimtajā pusē. Kādu laiku bija pārdevēja veikalā Zilkalnē.
Jānis spēlēja basketbolu, bieži brauca uz sacensībām, bija arī mednieks, un medījumu gatavošana kļuva par ikdienu. Vēlāk Jāni ievēlēja par deputātu. Vai tāpēc mainījās Lilijas ikdiena? “Gluposti, nekas nemainījās. 1984. gadā piedzima Mairita.
“Nu vot i viss,” dziļdomīgi nopūšoties, saka jubilāre. “Visa mana dzīve.” Mairitas dēlam Eduardam drīz būs četri gadi. Abi bērni dzīvo Rīgā, bet bieži atbrauc līdz Sunākstei. Mairita pabeigusi kultūras tehnikumu, bet tagad nodarbojas ar floristiku, kā arī gatavo dārza un kapu dizaina priekšmetus, tajā skaitā cementa vāzes. Dēls nodarbošanos atradis celtniecībā.
Pirms trim gadiem māsas dēls Liliju un savu mammu uzaicinājis izbraukāt jaunības vietas. Bijuši Jēkabpilī, kur agrāk īrējusi dzīvokli, vietā, kur agrāk bija gastronoms, Neretā, kur bija “unītis”. “Pa visām taciņām braucām, bet dažas vietas vairs neatpazinu,” saka jubilāre. “Tagad mans stimuls ir mazdēliņš. Arī, kad rītos negribas celties, padomāju par viņu un zinu, ka vajag. Domāju, ka viņš mani arī mīl. Dažkārt pieskrien, apķeras un saka: “Baba, es tevi ļoti, ļoti mīlu!” Viņš atteicies iet bērnudārzā, vasaras pavada Sunākstē. ◆
Citi notikumi 1955. gadā Latvijā:
◆ Pirmo reizi vēsturē augstākā padomju amatpersona apmeklēja Latviju — Rīgā viesojās kompartijas un padomju līderis Ņikita Hruščovs.
◆ 7. novembrī no Gorkija auto rūpnīcas Rīgā ieradās pirmā automašīnu Volga (GAZ-21) partija.
◆ Pabeigts darbs pie pirmās Rīgas kinostudijā pilnībā patstāvīgi uzņemtās Latvijas PSR mākslas filmas “Salna pavasarī”. Tās budžets bija
3 miljoni rubļu, un darbs pie filmas ilga aptuveni vienu gadu.
◆ Atjaunots Dzelzceļa tilts pār Daugavu Rīgā. Darbus veica ar karaspēka, gūstekņu un civiliedzīvotāju palīdzību.
