Pirms vairāk kā 20 gadiem Lietuvas Biržu vārds daudziem latviešiem saistījās teju vai ar paradīzi — uz turieni brauca pēc sviesta, olām, desām. Nu vēderpriekus apmierina Eiropas Savienības labumi, bet uz Biržu pusi latvieši brauc tāpat — tur ir visgarākais koka tilts Lietuvā, visvecākais mākslīgais ezers, vislielākā karsta kritene un divas visai atšķirīgas pilis.
Labprāt šajā ekskursijā dodas vīri, jo Birži ir Lietuvas alus galvaspilsēta, un ekskursiju organizatori ir parūpējušies, lai to varētu degustēt. Aizkrauklieši ir labākā situācijā — novada svētkos alus “piebrauc” klāt, jo Birži ir Aizkraukles draugu pilsēta.
Dodoties kādā ekskursijā, interesanti ir ne tikai apskatīt vienu vai otru vēsturisku vietu, bet arī gūt ierosmi, kā ciemiņiem labāk atklāt savas valsts kultūru, tradīcijas.
Tiek pie līgavas
Pa ceļam uz Biržiem ir Pabiržes ciems, kur ekskursantiem piedāvā teatralizētu programmu “Lietuviešu kāzas”. Brašu muzikantu pavadījumā viesiem rāda senas lietuviešu kāzu tradīcijas. Lai ceļotāji nebūtu tikai pasīvi skatītāji, viņus kā šo kāzu viesus sēdina pie galdiem. Lielākas jautrības labad no viņu vidus izrauga līgavaini (īstais esot aizmucis uz ārzemēm), vedējus un līgavas draudzenes. Uz galdiem cienastam — olu kultenis, gurķi un tomāti, salds kliņģeris un, protams, kvass un alus, cik vien sirds vēlas. Un tad viss notiek kā īstās kāzās — runā, dzied un dejo. Kad tur viesojās koknesieši, svinības bija internacionālas — dziedāja gan latviešu, gan lietuviešu valodā. Pasākuma organizatori par kāzu viesiem bija sajūsmā, jo tik atraktīvi gadījušies pirmo reizi. Viņi jau nezināja, ka ekskursantu pamatkodolu veidoja Kokneses folkloras kopas “Urgas” dalībnieki, kuriem dziesmas kabatā nav jāmeklē.
Pēc kāzu nakts cienā ar sieru
Lai gan senajās lietuviešu un latviešu kāzu tradīcijās daudz kas ir līdzīgs, dažas lietas bija atklājums. Piemēram, kad pasākuma vadītāja jautāja, ko nākamajā dienā jaunais pāris pasniedz viesiem, neviens nezināja atbildi. Izrādās, vēl šodien lietuviešu kāzās nākamajā dienā pēc pirmās kāzu nakts jaunajai sievai viesi jācienā ar cieti sietu balto sieru. Šī paraža simbolizē ne vien karsto kāzu nakti, bet arī jaunās ģimenes stiprumu, auglīgumu un saskaņu.
Nākamajā dienā pēc kāzām parasti nežēlastībā krīt vedējtēvs (it kā par viltus informācijas izplatīšanu) — viņam pat piespriež nāvessodu, no kura gan izglābj jaunā sieva. Arī vedējmāte par mutes palaišanu gandrīz vai tiek uz sārta. “Mēs esam pārliecināti, ka spēsim radīt jums labu omu!” tā latviešu valodā rakstīts reklāmas lapiņā, ko saņēma katrs viesis. Un lietuviešiem bija taisnība — labo omu vēl īpaši pastiprināja baudītais alus.
Alus — izdzīvošanas pamats
Un baudīt alu iznāca ne tur vien. Vērojām arī labi izstrādātu komercpiedāvājumu Biržu pilī par alus darīšanas vēsturi. Lielisks scenārijs un sniegums, kur stāstījums savijās ar seno instrumentu spēli. Ekskursantiem alus parasti ir viens no ciemkukuļiem mājiniekiem, turklāt Biržos tas ir lētāks. Vietējiem te tāda paruna, ka, dzerot Biržu alu, pēc diviem kausiem jāsāk dziedāt, pēc četriem — stāvēt uz galvas, pēc sešiem — sākas kautiņš, pēc septiņiem — līst rūgtas asaras, bet pēc deviņiem kausiem… seko klusa nāve. Stāsta arī, ka Biržu pusē alus testēšanai viesībās izmanto šādu paņēmienu: solu nolej ar alu, un, ja, viesiem ceļoties kājās, tas viņiem pielipis pie sēžamvietas, tad mies-tiņš gana labs.
Vecākā alusdarītava te uzbūvēta jau ap 1686. gadu, un, kā stāsta Biržu novada muzejā, pirmais, ko pilsētā atjaunojuši pēc Lielā Ziemeļu kara, bijis alus brūzis. Ne jau tāpēc, ka Biržu iedzīvotāji būtu bijuši negausīgi dzērāji, bet tāpēc, ka alus darīšana un pārdošana bijis viņu, kā šodien saka, bizness, līdz ar to izdzīvošanas pamats.
Mītne muzejam
Varenā Biržu pils un cietokšņa paliekas atgādina par bagātajiem kņaziem Radziviliem. Tieši viņi veicinājuši alus izplatību — jau 16. gs. šie muižnieki te dibināja alusdarītavu. Biržu saimnieki Radzivili atstājuši mākslīgi radītu Širvenas ezeru, kas pēc muižnieku iniciatīvas veidots, uzplūdinot divu upju ūdeņus. Vairāk nekā 300 gadu ilgā valdīšana beidzās 1811. gadā, kad pilsētu parādu dēļ atdeva grāfiem Tiškevičiem.
Mūsdienās redzamā Biržu pils ir jau trešais tās variants, tāpēc arī maz atgādina senos viduslaiku cietokšņus — te nav cilindrisku torņu, kas uzmūrēti no pelēkiem laukakmeņiem, bet gan mirdzoši balta fasāde un ruds dakstiņu jumts. Ēkā ir iekārtots Biržu novada muzejs, kura bagātīgā ekspozīcija aizved ceļojumā cauri gadsimtiem — no brīža, kad Biržus sāka celt, līdz pat mūsdienām. Nekādi mierīgie laiki tad gan nav bijuši, jo jau 1625. gadā karā ar zviedriem pili praktiski nopostīja.
Kad 17. gadsimta vidū Boguslavs Radvila uzbūvēja otro Biržu pili, šoreiz holandiešu stilā, Birži piedzīvoja spožus gadus, jo Radvilas rezidencei bija liela politiska nozīme visas Polijas—Lietuvas valsts mērogā. Otro reizi pili nopostīja 1704. gadā, un līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei Širvenas ezera krastā vīdēja vien pamestas drupas. Pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem pili sāka atjaunot, to praktiski uzbūvējot no jauna kā mītni muzejam.
Pilī linu fabrika
Ezera otrā krastā ir otra Biržu — Astravas pils. Ieeju pilī sargā divi ģipša lauvas. Reiz tur bijuši no dzelzs izgatavoti lauvas, bet tie aizvesti uz Kauņu, un uzskata, ka mūsdienās tieši Astravas lauvas sargā ieeju Kauņas Kara muzejā.
Astravas pili uzbūvēja Jons Tiškevičs 19. gadsimta sešdesmitajos gados. Tiškeviči arī pētīja Biržu vēsturi, Astravas pilī izveidoja plašu gleznu kolekciju un respektablu bibliotēku, bet viņu laiks beidzās līdz ar Pirmo pasaules karu, kurā Astravas pils pamatīgi cieta. 20. gadsimta 20. gados pils kompleksā iekārtoja linu fabriku, bet pašā pilī — fabrikas administrācijas darba telpas. Tagad pils atstāj pamestas godības iespaidu.
***
Nav jau tā, ka uz Biržiem tiecas tikai vīri. Arī sievas brauc labprāt, kaut vai lai iegādātos lina audumu vai lina dvielīšus. Ne ķīniešu, bet pašu lietuviešu ražotos.
Savas valsts patrioti — Lietuvā šie vārdi nav tikai tukša skaņa. Tas izpaudās redzētajos uzvedumos, to jūtu mājās, tēju saldinot ar lietuviešu cukuru.
