Šīs nedēļas nogalē Staburaga pagastā, Vīgantes parkā, notiks trešie Jaunjelgavas novada Tautas mākslas svētki. To apmeklētāji varēs tikties ar novada amatniekiem, saimniecēm un saimniekiem. Svētkos piedalīsies arī sunākstiete Mirdza Caune. Mirdzas kundze aktīvi darbojas Sunākstes pagasta sabiedriskajā dzīvē un ir arī lieliska vīna darītāja.
Rīdziniece laukos
Mirdza Caune dzimusi Rīgā, bet 1989. gadā nopirka lauku māju Sunākstes pagastā. “Māte ļoti vēlējās pārcelties uz laukiem,” stāsta Mirdza Caune. “Toreiz vēl nedomājām, ka arī paši atnāksim uz šejieni dzīvot. Kad biju jauna, nekad nepieļāvu iespēju, ka aiziešu no Rīgas, bet — nekad nesaki “nekad”. Kad māte aizgāja mūžībā, domājām māju pārdot, bet tad ar bērniem vienojāmies, ka te ir tik skaista un klusa vieta un žēl to zaudēt. Tā arī es, kad aizgāju pensijā, pārcēlos uz laukiem un ne mirkli neesmu to nožēlojusi. Ko es Rīgā redzēju — bruģi, māju sienas un betonu! Tagad arī mazbērniem ir, kur atpūsties. Mazmeitai šonedēļ dzimšanas diena, to svinēsim te, laukos.”
Mirdzas kundzei ir trīs bērni un trīs mazbērni. “Uz Rīgu pie saviem mīļajiem jau šad tad aizbraucu, bet vislabāk jūtos te, laukos. Es savus trolejbusus pat sapņos vairs neredzu. Draugu gan man tur daudz palicis, bet tagad viņus aicinu pie sevis uz laukiem, nevis braucu uz lielpilsētu,” saka Mirdzas kundze. “Arī bērni un mazbērni mani te bieži apmeklē, īpaši vasarā. Bērniem te ir daudz labāk, gan svaigais gaiss, gan iespēja pa īstam atpūsties.”
Tehniska
sieviete
Mirdzas kundze vienmēr bijusi tehnisks cilvēks, jau bērnībā kopā ar brāļiem vizinājās ar mopēdiem un motocikliem. Sākumā bijuši dažādi meklējumi, sākusi strādāt jau septiņpadsmit gadu vecumā, bijusi gan grāmatvede, gan iesējēja, bet visilgāk, 22 gadus, Mirdza Caune strādājusi “Rīgas satiksmē”, Tramvaju un trolejbusu pārvaldē, par instruktori. Tas nav bijis viegls darbs. “Visa atbildība bija man — ja kursants “savāra ziepes”, atbild instruktors,” stāsta Mirdzas kundze. “Tas prasīja diezgan daudz nervu. Tāpēc, līdzko apritēja piecdesmit gadu, devos izdienas pensijā un pārcēlos uz šejieni.”
Kāpēc izmest, ja var izmantot
Pie mājas toreiz bijis gan daudz lielu ķiršu koku, gan ogu krūmu. Sākumā ogas vestas uz Rīgas Centrāltirgu. “Bet cik tad bieži izbraukāsi uz galvaspilsētu? Tad man tante ieteica: “Ko tu te ņemies! Vienkāršākais variants ir: salasi ogas, pudelē iekšā, uzlej ūdeni, ieber cukuru, un lai sāk rūgt,” stāsta Mirdzas kundze. “Pamēģināju vienreiz, otrreiz un sapratu, ka man padodas. Pirmajā reizē vīna stiprums bija ap 20 grādu. Tagad vīnu gatavoju jau astoņus gadus un pagaidām nedomāju beigt to darīt. Tas jau ir kļuvis par manu vaļasprieku.”
Mirdzas kundze vīnu dara no visām ogām — ķiršiem, upenēm, jāņogām, zemenēm un arī no āboliem. “Esmu gatavojusi vīnu no aličas jeb Kaukāza plūmēm, tās man atveda ekskavatorists, kas pie mājas raka dīķi,” stāsta vīna darītāja. “Varu teikt — iznāca fantastisks vīns, tas gan rūga gadu, nevarējām sagaidīt procesa noslēgumu, bet rezultāts bija ļoti labs. Tāpat vīns ir gatavots arī no lielajām plūmēm, un arī tas izdodas garšīgs. Arī no avenēm ir baudāms vīns. Man ir žēl izmest ārā vai aprakt to, ko Dievs mums devis, un, ja to var izmantot, tad kāpēc to nedarīt?”
Tikai ne no
vīnogām
Mirdzas kundze atzīst, ka, gatavojot vīnu, ne vienmēr jāņem vērā receptes. “Daudz kas atkarīgs no laika apstākļiem, no saules, kāda ir vasara, viss process ir vairāk saistīts ar izjūtām. Ūdeni un cukuru vienreiz lieku vairāk, citreiz mazāk,” saka Caunes kundze. “Bet jāņem vērā, ka aptuveni divdesmit litriem vajadzēs apmēram sešus septiņus kilogramus cukura.”
Vienīgais, no kā vīns vēl līdz šim nav darīts, ir vīnogas. “Pagaidām no vīnogām vīnu neesmu raudzējusi, bet noteikti arī to pamēģināšu,” saka sunākstiete.
Vīns ir gatavots arī no ievārījuma, bet Mirdzas kundze atzīst, ka tas neiznāk tik labs kā no svaigām ogām.
Mirdzas kundzes vīnu nobauda radi un draugi, bet viņa to nepārdod. “Arī vīnu varēs nobaudīt Jaunjelgavas novada Tautas mākslas svētkos,” saka Mirdzas kundze. “Es neesmu tirgotāja, tas nav domāts man.”
Svētku degustācijas galdā šogad liks ķiršu — upeņu — jāņogu, ķiršu — zemeņu, upeņu un ogu asorti vīnu. Mirdzas kundze atzīstas, ka viņai pašai vislabāk garšo ķiršu — upeņu — jāņogu vīns.
Process nav
vienkāršs
Vīna darīšanas process nav vienkāršs, tam visu laiku jāseko līdzi. “Vīna rūgšana ir jāuzmana, nedrīkst nokavēt īsto brīdi, kad jāpievieno nākamā cukura deva, tāpēc visu rūpīgi pierakstu,” stāsta Mirdza Caune. “Vīna raugu es nepērku, izmantoju tikai dabīgo, jo rauga sēnīte ir gan ābolā, gan ogā, un, ja visu dara pareizi, viss notiek. Mēneša laikā vīns ir gatavs, bet jāseko līdzi, lai vīns nepārvēršas etiķī.”
Mirdzas kundze raudzē arī bērzu sulas. “Arī tās ir garšīgas, bet vīns tas nav. Tomēr pēc manām sulām brauc draugi un paziņas pat no Rīgas.”
Tas ir arī izdevīgi. “Kad atbrauc ciemiņi, man nav jāskrien uz veikalu,” saka Caunes kundze. “Man vienmēr mājās ir ekoloģisks un labs dzēriens”.
Mājās vislabāk
Mirdza Caune gatavo ne tikai vīnu un raudzē sulas, bet arī aktīvi piedalās Sunākstes pagasta sabiedriskajā dzīvē. Kopā ar Sunākstes pagasta ansambli viņa sestdien dosies uz trešajiem Jaunjelgavas novada Tautas mākslas svētkiem. “Man visu dzīvi ir paticis dziedāt, jau tad, kad strādāju Rīgā, dziedāju ansamblī,” stāsta sunākstiete. “Tagad mums ir skaists saieta nams, un es dziedu pagasta ansamblī, arī šodien došos uz mēģinājumu (saruna notiek otrdien — aut.). Bez aktīvas dzīves sevi nemaz nevaru iedomāties. Nekad neesmu sapratusi tos lauku cilvēkus, kuri sūkstās par grūto dzīvi un to, ka laukos nav, ko darīt. Ja ir vēlēšanās, vienmēr būs, ko darīt.” Mirdzas kundze aktīvi darbojas arī pagasta pensionāru klubiņā.
Mirdzas kundzei patīk arī ceļot. “Esmu izbraukājusi teju visu Eiropu. Man ļoti patīk Horvātija, Tatri, ir daudz skaistu vietu, bet pie mums tomēr ir vislabāk. Ne vienmēr spējam novērtēt savas zemes skaistumu. Lai kur es būtu, vienmēr velk atpakaļ uz mājām.”
Ceļojumu laikā Mirdzas kundze pievērš uzmanību arī savam vaļaspriekam — vīna darīšanai. “Katrā valstī, kurā esmu bijusi, nobaudu arī tās vīnu. Tas man kā cilvēkam, kurš pats gatavo šo dzērienu, ir interesanti,” saka vīndare. “Piemēram, Slovākijā redzēju ķiršu dārzus, kur koku zaros speciāli sakarināti akmeņi, lai zari noliecas un ogas vieglāk novākt. Idejas var gūt visur, un tas ir interesanti.”
