Piektdien laikrakstā “Vakara Ziņas” pirmās lapas pieteikumā zem virsraksta “Eidis gatavs skriet uz koncertu” anotācijā rakstīts, ka Eduards Pāvuls sievai katru dienu prasot zābakus un dzelteno žaketi.
Piektdien laikrakstā “Vakara Ziņas” pirmās lapas pieteikumā zem virsraksta “Eidis gatavs skriet uz koncertu” anotācijā rakstīts, ka Eduards Pāvuls sievai katru dienu prasot zābakus un dzelteno žaketi — viņš esot gatavs celties un sniegt saviem atbalstītājiem koncertu. Vienai no avīzes lapām nosaukums “Turies, Eidi!”. Tajā publicētas vēstules, kuras klausītāji rakstījuši akcijas “Turies, Eidi!” laikā. Mīļas uzmundrinošas, sirsnīgas. Taču tās pašas dienas vakars atnesa nežēlīgu ziņu — Eduards Pāvuls miris. Domāju, daudziem šī vēsts radīja sajūtu, it kā aizsaulē būtu aizgājis mīļš tuvinieks. Viņa atveidotie tēli kino un teātrī ir bijuši tik iespaidīgi, ka nepazūd no atmiņas dienas laikā.
7. jūlija vakarā pēc mākslinieka lūguma viņu no Vaivaru rehabilitācijas centra pārveda mājās. Todien viņam palika 77 gadi. Bet pirms tam, 27. jūnijā, Dzintaru koncertzālē notika labdarības akcija “Turies, Eidi!”, kuras laikā vāca līdzekļus mākslinieka veselības uzlabošanai. Naudu varēja ziedot, arī zvanot pa tālruni. No vienas puses jau patīkami, ka akcijai bija daudz atbalstītāju un tika savākts 13 tūkstošu latu, bet no otras puses — bezgala skumji, ka tautā tik ļoti iecienītam māksliniekam, kas būtībā ir kā īstena latvieša vizītkarte, trūkst līdzekļu, lai uzlabotu savu veselību. Valsts to nevar nodrošināt. Turklāt esam taču zeme, kurā kā sēnes pēc lietus vairojas miljonāru pulks. Nu jau mums to ir seši simti.
Pērn Eduards Pāvuls kopā ar Elitu Veidemani un Aivaru Brīzi viesojās arī Neretā un Koknesē. Daudzi teica: “Kā novecojis!”, bet, kad viņš sāka runāt, suģestējoša enerģija pārņēma zāli. Šķiet, tādu viņš guva arī no klausītāju ziediem un aplausiem.
Protams, saules mūžu jau nedzīvo neviens, un neba jau visiem vienmēr var palīdzēt. Taču vismaz tautā iemīļotus māksliniekus (jo parastais pensionārs jau mums nulles vērtē) godā vajadzētu turēt arī mūža nogalē. Ar sērīgi slavinošām runām pie kapu kopiņas vien ir par maz.
Teātra kritiķe Lilija Dzene Eduardu Pāvulu vērtē šādi: “Viņš gāja visgrūtāko sirds ceļu, ko rādīja viņa intuīcija un viņa pasaules izjūta. Viņam liktenis bija lēmis kļūt par lielāko, mākslā bagātāko, skaistāko patiesības nesēju, viņam nevar būt sekotāju, nebija līdzinieku, bija tikai dziļie cienītāji un skaļie pielūdzēji.
