Jaunā sieva un topošā māmiņa Ginta Apsāne no Kokneses stāsta par lielo pārmaiņu un brīnumu laiku viņas dzīvē.
Jaunā sieva un topošā māmiņa Ginta Apsāne no Kokneses stāsta par lielo pārmaiņu un brīnumu laiku viņas dzīvē. Vispirms kāzas, kas notika maģiskajā datumā — šīgada 7. jūlijā, tad — bērniņa gaidīšana. Gintas draugs un atbalsts gan grūtos, gan priekpilnos brīžos ir mūzika un dzejoļi. Tā viņa pauž savas emocijas, jūtas un domas.
Gaidot bērniņa nākšanu pasaulē, Ginta dzīvo Koknesē un palīdz mātei dārza un mājas darbos, kā arī pamazām realizē sapni par savu ģimenes ligzdiņu.
Vienā skolas solā
— Kā ar Sandi iepazināties?
— Kopā mācījāmies Kokneses vidusskolā. Esam gājuši pat vienā klasē. Pašiem liekas dīvaini, ka, mācoties skolā, mēs nekad nesarunājāmies. Es biju pārāk klusa, mierīga un kautrīga, bet Sandis par sevi bija radījis augstprātīga, iedomīga un bravūrīga puiša iespaidu. Skolas laikā Sandis man nemaz nepatika.
Pirmo reizi abi sarunājāmies
12. klases žetonvakarā. Pēc tam sākām sasveicināties. 4. jūlijā, kad Sandis svinēja savu vārdadienu, viņš atnāca pie mana brāļa, kuram arī vārds ir Sandis. Mani uzaicināja piebiedroties nelielajās svinībās, kuru noslēgumā izveidojās pāris — Ginta un Sandis.
Randiņš dzemdību namā
Palēnām sāku iepazīt īsto Sandi. Viņš nebūt nebija tāds, kādu sevi rādīja skolā. Šis bija pavisam cits Sandis — mīļš, saprotošs un pat kautrīgs. Aprunājoties ar vecākiem, uzzinājām, ka patiesībā pirmo reizi esam satikušies Aizkraukles slimnīcas dzemdību nodaļā. Sandis gan piedzima četras dienas agrāk nekā es, tomēr viņš sagaidīja mani. Sandis esot gulējis palātā, kad māsiņa ienesa mani. Tā nu mēs pirmo reizi tikāmies!
Jauna ģimenīte
— Kad nolēmāt veidot ģimeni?
— Mums viss notika strauji. Jau 2006. gada septembrī sākām dzīvot kopā — gan Rīgā, gan Koknesē. Februāra beigās apjautu, ka mums gaidāms bērniņš. Jau marta sākumā bija skaidrs — jūlijā būs kāzas. Un tā arī notika. Maģiskajā datumā — 07.07.07. — mēs kļuvām par ģimeni, kaut arī jau iepriekš tā jutāmies.
— Vai bērniņa dēļ precējāties?
— Iespējams, tomēr kāzas būtu bijušas tāpat, tikai mēs droši vien būtu vēl mazliet nogaidījuši. Gredzenus mijām Aizkraukles dzimtsarakstu nodaļā. Kāzas notika diezgan tradicionāli — ar septiņu tiltu šķērsošanu, naudiņas mešanu ūdenī, šķīvja plēšanu, autiņu mainīšanu, mičošanu un citām izdarībām. Kāzas pašiem ļoti patika, arī kāzu viesi bija atraktīvi. Kāzas katrā ziņā var nosaukt par pagaidām laimīgāko dienu mūsu abu kopdzīvē. Pēc laulību ceremonijas devāmies uz Kokneses pilsdrupām, kur mūs gaidīja pārsteigums — laulības pēc viduslaiku paražām.
Stārķa tuvošanās
— Kā jutāties, uzzinot par gaidāmo mazuli?
— Jutos saviļņota. Sākumā smaidīju, tad no laimes sāku raudāt un visbeidzot sāku domāt, kā to pavēstīt tuviniekiem. Pirmajam pateicu Sandim, kurš jauno ziņu uztvēra ļoti mierīgi — smaidīja un samīļoja mani. Mammai gribēju pateikt, cik ātri vien var. Protams, bija bail un satraukums, taču arī mamma un tētis reaģēja ļoti mierīgi. Pārējie radinieki jauno vēsti par gaidāmajām kāzām un bēbi uztvēra ar lielu sajūsmu.
Mazais rāda raksturu
— Vai mazulis atgādina par sevi?
— Mazais jau tagad rāda savu raksturiņu. Bērniņš par sevi atgādina tad, kad kaut kas ļoti nepatīk, piemēram, braukt vilcienā. Tomēr vizināties tēta mašīnā gan viņam patīk. No rītiem, kad mamma vēl grib pagulēt, bet tētis dodas uz darbu, bērniņš dod signālu, ka ir jāceļas. Interesanti, ka ātrākais veids, kā mazuli nomierināt, ir tēva rokas pieskāriens. Ko vēlamies — dēliņu vai meitiņu? Vairāk sliecamies uz dēlēna pusi, bet mums svarīgākais, lai bērns būtu vesels.
— Vai jūtat arī draugu morālu atbalstu?
— Kad līdz kāzām bija palicis pāris dienu, draudzenes rīkoja meiteņu vakaru pilsdrupās. Lai līdz tām tiktu, man bija jāveic dažādi uzdevumi. Katrs uzdevums bija uzrakstīts uz lapiņas, bet lapiņa paslēpta parkā: koka dobumā, zaros, zem akmens. Kad lapiņu atradu, man bija jāizdara tas, kas tur rakstīts, un tad sekoja norāde, kur ir paslēpta nākamā lapiņa. Norādījumos bija uzdevumi — spert konkrētu soļu skaitu, dziedāt dziesmu, skaitīt alfabētu visās iespējamajās valodās, nosaukt draudzenes mīļvārdiņos. Kad nonācām pilsdrupās, meitenes apsveica mani, uzdāvinot krekliņu ar uzrakstu “Es būšu māmiņa!”.
Dzīve divās pilsētās
— Kur būs jaunās ģimenes mājvieta?
— Dzīvosim gan Koknesē, gan Rīgā. Sandis Rīgā strādās, bet es pirmo gadu vairāk dzīvošu pa Koknesi. Rīgā īrējam dzīvokli kopā ar manu tēvu un brāli. Esmu pabeigusi pirmo kursu Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā, kur studēju psiholoģiju. Nākamo gadu veltīšu mazulim, bet tad mācības noteikti atsākšu. Koknesē līdz bērniņa piedzimšanai vēlamies izremontēt dzīvokli. Protams, nākotnē sapņojam par savu māju.
Domas uz papīra
— Pastāsti par saviem dzejoļiem!
— Dzejoļos runāju par mīlestību, attiecībām ar cilvēkiem, vilšanās izjūtu. Rakstīju vidusskolas laikā, īpaši 10. klasē. Pirmie dzejoļi radās 1999. gadā, kad mācījos mūzikas skolā, un tad dzejoļi pārtapa dziesmās.
Mācoties vidusskolā, uzrakstīju vēl 15 dzejoļu. Tie visbiežāk tapa vēstures stundās, kaut arī nebija par vēstures tēmām. Pagājušajā gadā mana māsīca konkursā “Zvirbulis” Pļaviņās piedalījās ar manis sacerēto dzejoli. Esmu publicējusi dažus dzejoļus portālā “draugiem.lv”, sadaļā “Parunāsim” un domubiedru grupās “Dzeja”, “Dzejas elpa”.
Mans pēdējais dzejolis ir viens no maniem mīļākajiem:
***
Atver acis savas un sirdi,
Apstājies un padomā kaut mirkli
— Kā būtu bez manis?
Bez manu asaru un dusmu skaņas?
Varbūt tas būtu prieks,
Bet varbūt prieku tad nekas vairs nesniegs?
Brīžiem šķiet, ka neesmu vairs svarīga,
Neesmu jauka vairs un tīkama.
Tas satrauc, skumdina un iznīcina.
Zinu, ka esi vienīgā manas laimes atslēdziņa,
Esi vienīgais, kas mani iepriecina,
Kad grūti — pažēlo un sapurina.
Tu vienmēr atbalstu man centies sniegt,
Kaut arī dažkārt vajag kaut ko liegt.
Saki, ko domā? Saki, ko jūti?
Vēl mani prom, lūdzu, nesūti,
Bet, ja vēlme tev sirdī nāk šāda,
Tad nespēlē uz jūtu stīgām,
Bet saki, ka vēlies, lai ļauju būt brīvam.
Mūzika
dvēselei
— Kas ir tava sirdslieta?
— Mūzika. Esmu mācījusies Kokneses mūzikas skolas klavieru klasē. Dziedu korī, dziedu mājās. Bez mūzikas laikam nevarētu. Patīk ieslēgt radio un dziedāt līdz. Varbūt manā vecumā tas nav raksturīgi, bet es visbiežāk klausos Latvijas Radio 2 — latviešu mūziku.
