Es laikam esmu no azbesta. Iedomājieties, izciest tādu karstumu gan dabā, gan hokejā un nekristies svarā! Ja jūs zinātu, kā es fanoju par mūsējiem spēlē ar zviedriem! Brīnums — ne mugura sāpēja, ne kājas. Bet es par iegūtajiem vārtiem tā lēkāju, tā vicinājos, ka nejauši pat Indriķim ar roku pa aci trāpīju! Viņš tik saka: “Klusāk! klusāk! Kaimiņi domās, ka es tevi iekaustu!” Kā tādā brīdī var klusēt? Izvingrojos pēc sirds patikas, ārsti jau sen teica, ka tas man jādara, bet nebija motivācijas, taču, kad spēlē mūsējie, tad gribas vingrot no sirds… Kāpēc svarā neesmu nokritusies pēc tik pamatīgas vingrošanas — nesaprotu! Varbūt tāpēc, ka man viens no fanošanas atribūtiem bija alus vai arī par daudz īsi periodi?
Viss reiz beidzas un svētdien arī hokeja čempionāts. Vajadzētu iet uz dārzu, bet laikam neiešu. Man vajadzīga adaptēšanās. Atgriešanās pelēkajā ikdienā ir sasodīti grūta!
Izabella
Vingrošana no sirds
00:00
24.05.2019
40