Pagājušās piektdienas vakars kurmeniešiem bija īpašs. Pagasta saieta namā saimnieces klāja garus galdus. Netrūka ēdienu, dzērienu, tikko krāsnī ceptu pīrāgu. Pabeiguši ikdienas darbus, te pulcējās tuvāki un tālāki viesi. Īpašais iemesls šai citādi
Jau 22 gadi, kā kolhozs beidzis darboties, bet 13 gados — no 1980. līdz 1993. —, kamēr Visvaldis bija pie saimniecības stūres, uzcelta teju puse tagadējo Kurmenes centra ēku. Tāpēc var teikt, ka viņa darbi dzīvo joprojām.
Jubilārs dzimis salīdzinoši netālu — Ērberģē. Audzis trīs bērnu ģimenē. Ar bērnu audzināšanu tikusi galā mamma, jo tēvam no 1947. līdz 1957. gadam piespiedu kārtā lika strādāt Sibīrijā. Nolikts bijis daudz ilgāks laiks, bet pēc Staļina nāves sodu samazināja uz pusi. Izsūtījuma iemesls neesot zināms, pēc atgriešanās par to nerunāja, bet, iespējams, tas bija 15 hektāru, kas piešķirti Latvijas laikā kā jaunsaimniekam, kā arī darbības Aizsargu organizācijā dēļ. Visvalža mamma bija mājsaimniece, no 1949. gada sāka kolhoznieces gaitas.
“Āpši” apsaukājas
Mūsdienu cilvēkam sarežģīti iedomāties, kā tas ir — Mazzalves septiņgadīgās skolas pirmajā klasē sēdēt vienā solā ar 14 — 15-gadīgajiem. Tūlīt pēc kara, 1946. gadā, tas nešķita savādi. Klasē bija gandrīz 30 bērnu. Lielākajiem savas aizraušanās, neiztika arī bez mūsdienās tikpat aktuālās smēķēšanas. Šodien nereāli skan arī darba gaitas no deviņu gadu vecuma, ganot 50 govju. Tēva izsūtījums bija iemesls, lai pionieru un komjauniešu organizācijas rindās Visvaldi neuzņemtu. “Turēja mani par tādu kā otrās šķiras skolēnu. Es par to nebēdāju. Nekādas vainas, puikas ir puikas, un tāpēc draugu mazāk nebija, vien vecāko klašu “āpši” apsaukāja par nodevēja dēlu,” atceroties skolas laiku, stāsta Visvaldis. To izdzīvoja arī brālis un māsa.
Dzīvojot no jūras attālajā Mazzalvē, viņš bija iecerējis stāties jūrskolā. Varbūt ganu gaitās daudzās grāmatās izlasīto stāstu dēļ. Tomēr tā izrādījās nerealizējama ideja. Vajadzēja piecu partijas vīru galvojumu, ka puisis ir atbildīgs Padomju Savienības pilsonis un neizdomās laisties pāri robežai, nepaliks ārzemēs. Tolaik starp kolhozniekiem komunistus uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt. Trīs no viņiem papīru parakstīja. Kāds vīrs kolhozā “Oškalns” jaunieti pazina, bet galvot atteicās. Negribēja riskēt. Visvaldis, lai arī jūrskolā iestājeksāmenus nokārtoja, tomēr netika uzņemts. Patiesais iemesls šādai partijnieku neuzticībai bija fakts, ka puiša tēvs aizsūtīts pie “baltajiem lāčiem”. Tolaik tas bija kā zīmogs uz pieres, kas vēl ilgi par sevi atgādināja.
Izņēmis dokumentus, iesniedza tos Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. Nedaudz nokavējis, agronomos vairs neticis, tāpēc izvēlējās zootehniķus. Ar Saulainē iegūto izglītību pietika, lai pastāvīgi strādātu, uzņemtos atbildību. Tehnikumā praktiskajiem darbiem pievērsta liela uzmanība — nedēļām bija jākopj govis, zirgi, jābrauc ar traktoru, kombainu. Skolas laikā apara vai visu zemi ap Saulaini. Tehnikumu nevarēja pabeigt, ja nebija šofera-traktorista un kombainiera apliecības. Arī mehāniķa iemaņas iegūtas, un kopā ar vienaudžiem “pie dzīvības” dabūjuši karalaika tehniku — GAZ AA, sauktu par “polutorku”. Vienādas prasības bija gan zēniem, gan meitenēm. No akadēmijas uz kolhozu atnākušie ar šādu rūdījumu nevarēja lepoties un nereti baidījās pat lopam pieskarties.
Pārbaudes laikam nepiekrīt
Pēc četriem gadiem jauno deviņpadsmit gadu veco zootehniķi norīkoja uz tolaik Ogres rajona Bebru puses saimniecību, kur priekšnieks bija Jānis Krievārs, kooperatīva “Trikāta KS” valdes priekšsē-
dētāja Ulda Krievāra tēvs. Vien gadu iejuties jaunajā vietā, kā civilās drēbes bija jāmaina pret armijas formu. Pusotru nedēļu kratoties lopu vagonos, iespējams, tajos pašos, kuros nesen tautieši vesti izsūtījumā, nonācis starp Melno un Kaspijas jūru — Groznijā. Te lieti noderēja iepriekš tehnikumā apgūtais — bija sporta izlasē volejbolā, tenisā, svarcelšanā, brīvajā cīņā. Sporta klase kopumā bija septiņos sporta veidos. Armijas laikā īpaši padevās svarcelšana. Pārējā laikā apguva arī aerodroma tehniķa amatu.
Atgriezies Latvijā, sākumā darbu meklēja tuvāk mājām, Ērberģes pusē. Kolhoza priekšsēdētājs Rušiņš piedāvāja trīs mēnešus pārbaudes laiku. Tas jaunekli sadusmoja. Lepni pateicis “paldies!” un griezis “āzīti” (motociklu “Minsk”) uz Bebru pusi.
Divi gadu desmiti tur pavadīti. Jānim Krievāram par viņa dotajām zināšanām Visvaldis vēl šodien esot pateicīgs.
Stalli cēla gucuļi
“Vēlāk “mīļās partijas” vīri mani atveda uz Kurmeni, iepazīstināja šejieniešus, pastāstīja, kāds es, ka 20 gadu nostrādājis vienā darbavietā. Vajadzēja šo to izstāstīt no savas biogrāfijas.” Pēc gada jaunajā amatā piedāvāts stāties partijā. Sākumā nepiekrita, bet partijas sekretārs tik ilgi “borējis”, ka nācās piedāvājumu pieņemt. Vēlāk jau kā partijas vīrs saņēma arī rājienu. Uz savu galvu cēlis zirgu stalli (tagadējo zemnieku saimniecības “Zviedru birzes zirgi” stalli). Zirgus saimniecībā jau audzēja, tajā skaitā labus šķirnes dzīvniekus, bet viņus turēja vairākās vietās kolhozā, arī šķūņos. Vajadzēja lielu stalli, bet limits celtniecības materiāliem bija iztērēts, izstrādāto projektu nepieņēma. Apkārt braukāja celtnieku brigādes no Ukrainas, sauktas par gucuļiem. Nolīgta brigāde, atradušies arī materiāli. No kolhoza meža baļķus aizveda uz tuvējo tehnikumu Lietuvā, tur iemainīja pret ķieģeļiem, šīferi, cementu — ne gailis pakaļ nedziedājis. Kopā ar būvbrigadieri nosprauda mietiņus topošajai būvei, veica ģeodēzisko uzmērīšanu, pamatus izraka ar kolhoza “Jumz”, un tapa stallis piecdesmit zirgiem. Vēlāk, kad stallis bija uzcelts, iesniegts un apstiprināts arī projekts, bet rājiens par šādu pašdarbību izteikts.
Atmoda pārtrauca izrāvienu
Ar bijušo priekšsēdētāju aizrunājamies arī par Līvānu tipa mājām Kurmenes centrā. Tās celtas pēc Visvalža rīkojuma. Uz kolhozu par vadītāju nācis tikai pēc norunas ar rajona partijas sekretāru, ka ciemā uzcels divdesmit mājas. Saimniecībai vajadzēja strādniekus, savukārt viņiem, kur dzīvot. Noruna daļēji izpildīta pirmajā gadā, pēc gada uzslietas vēl vienpadsmit. Uzceltas arī divas “astoņpadsmitnieces” jeb daudzdzīvokļu mājas, skolas piebūve, ciema padomes un kluba ēka, pagrabs un kūts 200 govīm. Iesākta otra tikpat liela, “izsists” projekts bērnudārzam, bet tam visam vairs nepietika laika. Tomēr savos gados izdarīja ļoti daudz. Uzbūvēts konservu cehs, tajā marinēja gurķus, mārrutkus un galda bietes, gatavoja ābolu sulu, darīja vīnu. Saražoto vagoniem sūtīja uz Omsku un citām vietām plašajā Krievijā. Kolhozā bija 450 slaucamas govis. Vidējo izslaukumu izdevās palielināt, un viena govs gada laikā divu vietā deva 3,2 tonnas piena. Kolhozā bija ap 180 biedru, bet kopējais iedzīvotāju skaits ap 800.
Vēlāk attīstījās jāšanas sports, rīkoja sacensības, un nereti komandu skaits tuvojās diviem desmitiem. Jātnieki — Visvalža dēls Valdis Drezovs, Modris Vinogradovs, Ēvalds Jankovičs un citi, viņu zirgi Kurmenes vārdam lika skanēt daudzās vietējā un plašāka mēroga sacensībās. Viens no šejienes ērzeļiem par labu naudu, 40 tūkstošiem ASV dolāru, pārdots uz Vāciju, divus citus, katru par pieciem tūkstošiem rubļu, nopirka Maskavas cirks. Lai saņemtu labu naudu, zirgus vajadzēja trenēt, un pircējiem rādīja tādus, kas prata sporta disciplīnu minimumu, piemēram, pārvarēt šķēršļus.
Pensija liek saimniekot
Sākoties Atmodas laikam Latvijā, bija cilvēki, kas ļoti gribēja, lai kolhozs izjuktu, sagrābt zemi. Denacionalizācijā pēkšņi uzradās kāds, kas bija gatavs privatizēt visu zemi, gluži vai veidot otru kolhozu. Visvaldis jautājis, kā to domā apstrādāt, bet uzņēmīgi ļaudis no Rīgas piedāvājuši to darīt viņam. Protams, ka vienošanās nenotika. Tehniku par pajām piešķīra tiem, kas visu mūžu bija aizvadījuši kolhozā. Pirmā pensija latos gan bijusi smieklīgi maza — 30 latu. Par lielu nenosaukt arī šodienas pensiju. Tāpēc, lai izdzīvotu, bijušajam priekšsēdētājam ir sava saimniecība. Vaļasprieks medības patīk joprojām, un oktobra beigās nomedīti vairāki buki. Izauklēti trīs bērni, tagad priecājas arī par astoņiem mazbērniem. Visi dzīvo tepat netālu — dēls Valdis nodarbojas ar augļkopību, ir liels ābeļdārzs, Ivars audzē gaļas lopus, meita Aiga strādā degvielas uzpildes stacijā Vallē. Viņi un daudzi citi radi, kopā ap četrdesmit viesu, pirms nedēļas lielajā jubilejā Visvaldim vēlēja vēl daudzus skaistus mūža gadus. ◆
