Kocēnu novada Kocēnu pagastā, netālu no Sietiņieža, “Bilderu” mājās, jau divdesmit gadu top desmitiem dažādu garšu mājas vīni.
Godinot vecāsmātes vārdu
Līdzīgi kā veidojot jaunas smaržas, talkā ņem un jauc dažādus aromātus, tā Edmunds Bilders rūpīgi sajauc ozollapu aromātu ar aronijām, liepziedus ar cidonijām, pīlādžus ar āboliem, cidonijas ar ķirbjiem, medu ar ceriņiem utt. Netrūkst arī vienas, spēcīgas garšas dzērienu — zemeņu, plūmju, kazeņu. Vīnu meistaru satiku Rīgā lauksaimniecības izstādē Rāmavā. Šeit viņš esot otro reizi un par publikas atsaucību nevarot sūdzēties.
Starp citiem šī amata meistariem Edmunda darītie atšķiras ar interesanti veidotu noformējumu, vārdu “Matilde” un īpatnējiem sajaukumiem. Viņš stāsta, ka lielākā apjomā un tirdzniecībā savu produkciju laidis vien pirms pieciem gadiem. Taujāts par pirmsākumiem, kocēnietis teic, ka daļēji iedvesmojies no vecāmātes Matildes: “Viņa bija ķimers uz dažādu vīnu gatavošanu. Viņai par godu arī no-
saukta vīna darītava.” Vīna etiķešu dizainu veidojusi Matildes mazmeita. Tajā attēlotais ir Edmunda asociācijas ar vecomāti, kas mazo puiku vienmēr gaidījusi, sēžot pie loga.
Pirmais raudzējums bijis no ierūgušas bērzu sulas. Pēc seno laiku receptes — sula raudzēta kopā ar kagoru. Tagad piedāvājumā pārstāvētas gandrīz visas Latvijā augošās ogas un, to garšas jaucot, izveidotas 30 dažādas kombinācijas. Edmunds ir estēts — patīk ne tikai labs rezultāts, bet lai skaists būtu arī raudzēšanas process, tāpēc raudzē mazos tilpumos, tikai 20 litru stikla burkās. Raudzēšana notiek pārbūvētā klētī. Esot svarīgi redzēt, ko vīns dara — vai burbuļo, sēžas, dzidrinās. Lai pagatavotu dabiski dzidru vīnu, tas vismaz reizi mēnesī jāvēdina, jāseko vizuāli līdzi tā stāvoklim.
Atrod Latvijas vermuta garšu
Sākumā katru vīnu raudzē atsevišķi un vēlāk veicot kupažēšanu — garšu sajaukšanu. Tā vienā burkā nogatavojas liepziedu, citā — ozollapu vīns. Izgaršojot katru, sākumā eksperimentējot, salkanajiem piejauc ko rūgtāku vai skābāku, līdz atrasta īstā garšas buķete. Degustē gan ģimenes locekļi, gan draugi, bet ar laiku secināts — lai kādas garšas jauktu, vienmēr atradīsies kāds, kuram rezultāts būs pa prātam. Līdz šim lielākais izaicinājums bijis radīt vermutam līdzīgu garšu. Īsumā — tas ir vīns, kas nostādināts uz dažādām zālītēm, tajā skaitā vērmelēm, bet pilno augu kombināciju Edmunds neatklāj, tikai rezultātu var saukt par Latvijas martini. Viena šāda ziemeļu dzēriena pamatā ir rūgtās ozollapas un aronijas.
Kafejnīcas, veikaliņi un tirdziņi ir vietas, kur saražoto pārsvarā realizē. Viena dzēriena pudele nav lēta, tāpēc, lai vēlāk nebūtu vilšanās, vislabākā iepirkšanās ir vīnu noskatīt nevis pēc krāsas vai etiķetes, bet gan to izgaršojot.
Kamēr pārrunājām vīna darīšanas smalkumus, kāds vīrs izrāda interesi par Latvijas vermutu. Kad saimnieks teic, ka pēc garšas līdzība ar martini, klients iesaucas “Ā, kandža!” Edmunds, viņu labojot, saka, ka droši vien jaucot šo vārdu ar rumu. Pagaršojis ozolu-aroniju vīnu, atzīst, ka labs, un, kā kautrējoties, aizbildinoties ar dāvanu sievai un vedeklai, vīrs atver maciņu. ◆
