Septembris mani iedvesmo. Jau kopš bērnības tas saistās ar dzejnieka Raiņa dzimšanas dienu. Rudenī viss notiek īsti: ne tā kā vasarā — nedaudz nenopietni. Rudenī katrs sava apcirknī savācam gada laikā sēto.
Kā saka Latvijas Radio žurnāliste Elīna Kolāte — Koknese ir pasaules skaistākā vieta. Novada domē pastāvīgi strādāju jau ilgāku laiku un jo ilgāk te esmu, jo vairāk šis darbs patīk. Tajā skaitā pašvaldības izdevuma “Kokneses Novada Vēstis” gatavošana. Šī mēneša numuram gatavoju pēdējos rakstus. Otrdien jau agrā rītā ar domes darbiniekiem devāmies izbraukumā uz visām astoņām novada mācību iestādēm. Mācību gads tikko sācies, līdz šim datumam vajadzēja būt zināmam konkrētam audzēkņu skaitam. Gribējām pārliecināties par skolu un bērnudārzu gatavību jaunajam darba cēlienam. Ja vajadzētu vērtēt skolu kolektīvus, viņu gatavība darbam vērtējama ar “teicami”. Telpas ir kārtībā, audzēkņu skaits nokomplektēts. Tajā dienā Iršos vēl ritēja remonts pirmsskolas grupas telpās mājā “Dimanti”.
Telpas remontēt palīdzēja arī bērnu vecāki. Grupa darbu sāks trešdien. Tajā pieteikti septiņi bērni, un grupa paredzēta mazuļiem no pusotra līdz četru gadu vecumam. Kokneses internātpamatskolā-attīstības centrā bija patīkami redzēt, kā bērni kopā ar skolotāju darbojās apkārtnes uzlabošanā, remontēja šūpoles, tādējādi veicot darbaudzināšanu. Pārsteigums bija šajā skolā atvērtais sensorais kabinets, kurā, ar gaismu, skaņu un citādi iedarbojoties uz maņām, ar bērniem, kuriem īpašas vajadzības, strādā logopēds un psihologs. Nevar nepieminēt faktu — bērnudārzā “Gundega” šogad ir 173 bērni, un tik daudz nav bijis kopš padomju gadiem. Arvien jaunas ģimenes pārceļas dzīvot uz Koknesi, kā arī tiem vecākiem, piemēram, bebrēniešiem, kuriem darbs ir novada centrā, dienas laikā bērnus izdevīgāk atstāt “Gundegā”.
Mans dēls pēc Bebru pamatskolas beigšanas šogad mācības sāka Aizkraukles profesionālajā vidusskolā galdnieka specialitātē. Protams, man kā mammai bija satraukums par to, kā iejutīsies jaunajā vidē. Esmu pat pārsteigta, ka viņš katru rītu ar lielu aizrautību dodas uz skolu, viss, kas tur notiek, viņam tik ļoti patīk. Moderna skola, lielisks galdniecības meistars Dainis Reinholds. Audzēkņiem jau piešķirti darba tērpi, bijušas pirmās praktiskās nodarbības pie darbagaldiem. Man neko vairāk dzīvē nevajag, ja redzu, ka mans dēls jūtas laimīgs.
Šogad Dzejas dienas rit Knuta Skujenieka zīmē. Viņš ir viena no personībām, kura darbus iepazinu jau vidusskolas gados. 6. augustā notika ikgadējais ziedojumu vākšanas koncerts Likteņdārzā. Tajā bija sižets par jaunā mūziķa Jēkaba Jančevska tikšanos ar Knutu Skujenieku. Jēkabs sarakstījis mūziku Knuta dzejolim “Poga”. Koncerta laikā lija lietus, bija drēgns, bet tas man netraucēja baudīt. Šis dzejolis man ļoti, ļoti patīk. Patika intervija kādā televīzijas raidījumā, kuru vada Zigfrīds Muktupāvels. Viņš Knutam Skujeniekam uzdeva jautājumu: kā jūs rakstāt dzeju? Dzejnieks neatbildēja standarta frāzēm — ar sirdi vai emocijām, bet gan: ar visu ķermeni. Ir vērts padomāt par to — dzeju rada cilvēks kopumā. Uz šādiem stipra gara cilvēkiem arī turas Latvija. Jau divus rudeņus sevī domāju par citu dzejnieku un gleznotāju — Jāzepu Osmani, kurš mūžībā aizgāja 25. septembrī. Viņa mūža pēdējā gadā man bija iespēja strādāt pie mūsu kopdarba — manas dzejoļu grāmatas ar viņa gleznu reprodukcijām.
“Ar Daugavā pasmeltu saules staru es rakstīt un gleznot varu..”. Ar šīm viņa dzejas rindām es dzīvoju, un katru rītu man ir rituāls — ceļā uz darbu sasveicināties ar Daugavu. Jānis Peters par Dzejas dienām teicis — dzejniekam tāda ir katra diena, kad top dzejolis. Bet Koknesē šīs dienas turpināsies vēl visu mēnesi, un dzejnieku biedrība “Mazā taka” 24. septembrī Koknesē uzņems dzejnieci Annu Rancāni.
Par sportu daudz neinteresējos, bet pret olimpiskajām spēlēm un pagājušajā nedēļā paralimpiešu iegūtajām medaļām nevaru būt vienaldzīga. Biju pat pārliecināta, ka tā būs. Prieks liels. Tā ir jau ceturtā olimpiskā medaļa, Apiņa gaitām vienmēr esmu sekojusi līdzi un arī šoreiz pārdzīvoju par viņu veiksmēm un neveiksmēm. Domāju, arī šādi izpaužas mūsu patriotisms.
Jūtu līdzi bēgļiem, arī tiem, kuri, ievesti Latvijā, jau pēc pāris mēnešiem devušies prom. Bet tā ir viņu izvēle, jo mēs taču devām iespēju. Žēl cilvēku, kuri klīst pa pasauli bez savas dzimtenes. Negribētu nonākt viņu vietā. Lai arī kādi kuram šķistu apstākļi Latvijā, mums tos jāprot novērtēt. Esmu laimīga, ka dzīvoju te, šajā vietā, un laikā.
Pagājušajā nedēļā izskanēja ziņa par algas palielināšanu Valsts ieņēmumu dienestā (VID). Mana māsa strādā šajā iestādē, bet neko daudz nevarēšu komentēt, vien to, ka aizdomājos, kādēļ tik grūti atrast jauno VID vadītāju. Arī ēnu ekonomikas apkarošanas virzienā, manuprāt, tiek darīts pārāk maz. Tomēr izvēlos šajos jautājumos neiedziļināties. Kā sakārtot šo valsts struktūru, nezinu. Tad labāk rakstu dzeju.
Ikdienā cenšos daudz kustēties, staigāt, bet nesen nācās izmantot fizioterapeita pakalpojumus. Pagājušajā nedēļā bija Fizioterapeitu, diena, un, izmantojot izdevību, labus vārdus saku Aijai Vītolai, Kokneses sporta centra speciālistei. Kopā ar viņu cenšamies “salabot” manu veselību. Redzu, ka ar profesionālu palīdzību un stingru raksturu panākt labu rezultātu var arī bez zālēm. Protams, pozitīvā domāšana nozīmē ļoti daudz.
Šonedēļ ar priecīgu satraukumu gaidu 15. septembri, kad pulksten pusdivos dienā Jaunbebros, pie Sarkanā šķūņa drupām, notiks pasākums Kartupeļu dumpja 175. gadskārtai. Tā kā esmu bijusi un arī organizējusi iepriekšējos pasākumus, tad kopā ar vēsturisko notikumu sajutu sevī lepnumu par šīs puses senčiem, varonīgajiem dumpiniekiem, kuri nebija nekādas “vergu dvēseles”, kā man teica kāda sirma novadniece, šo notikumu veidotāju pēctece. Preisu, Tālmaņu un citas dzimtas, kuras ir dumpinieku pēcteči, liek sasparoties, novērtēt arī sevi. Atceros laiku, kad dižkoku atbrīvotāji kopā ar Imantu Ziedoni un tēlnieku Vilni Titānu Jaunbebros astoņdesmitajos gados ar kaltu mūra stabā iekala šo dumpinieku vārdus. Bija man izdevība būt klāt 2004. gadā, kad Vilnis Titāns savas izstādes laikā tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālā mājā-muzejā, personīgi atjaunoja jau padrupušo kalumu. Šo ceturtdien pasākumā ieradīsies Leo Preiss, gleznotājs un citi cilvēki, ar kuriem agrākajos gados biju personīgi pazīstama.
Brīvdienās, sestdien, piedalījos novada velobrauciena atbalstīšanā — no rīta pie Kokneses pilsdrupām kopā ar kolēģiem pavadīju startā, un vakarpusē sagaidījām. Svētdienās jāiet uz baznīcu pateikties. Reizi mēnesī tur jābūt, dvēsele sauc, ka vajag. Esmu pārliecinājusies, ka svētdienā darītam fiziskam darbam nav svētības, tāpēc veltu šo dienu garīgai atpūtai. Ir ābolu laiks, un pie mammas mājas dārzā to var no sirds baudīt. Starp citu, šajā sestdienā rīkosim Ābolu ballīti Likteņdārzā.
