Fragments no Lūcijas Ķuzānes jaunākās grāmatas
Annīte pa ziemu gāja Ķesteru skolā un bija iemācījusies glīti rakstīt. Mare 1926. gada septembrī nolika meitai priekšā baltu papīra lapu un konverti. Teica: — Raksti!
Kristapam Mednim Gricgales krogā. Kristap, es ņemu tavu piesolījumu un varu iet uz Gricgales krogu par saimnieci. Skaidrāk norunāsim trešdien Neretas tirgā. Mare Galiņ Mācītājmuižā.
Jā, satikās un lietišķi norunāja, ka Mare atteiks mācītājam kalpošanu, bet pēc divām nedēļām Mednis aizrunās zirga pajūgu un brauks Marei pakaļ. No lielajām mantām viņai tik vien, kā uz pusi pārzāģētā lādīte un vērpjamais ratiņš. Tikai septembra vidus, tāpēc Annīte paliks Neretā vēl rentnieka govis ganīt, un gultu viņai vajadzēs. Mares pūra vezums nebūs ar kaudzi piekrauts, tomēr pazīmīgs.
— Kristap, vai esi padomājis iegādāt šņabja kortelīti tai vajadzībai, ja gricgalieši sagudro mums vārtus aizlikt priekšā?
— Nebēdā! Vārtu nebūs, jo kaimiņi nezina, kādā vajadzībā uz Neretu braucu.
— Nesaki vis! Tādi jaunumi skrien ātrāk par vēju.
Kur putns laižas, tur spalvas krīt! Jau pie Odiņkroga braucējiem pirmie apsveikšanas vārti, bet, iebraucot Gricgalē, otrie. Sagaidītāji dabūja pa čarkai šņabi un uzkodām pīrāgus, jo Mare par visu iepriekš padomājusi un nekrita kaunā.
— Ar ko tu mani cienātu, mūsu kopīgo dzīvi iesākot?
Kristaps atvēra sienai piekārtu skapīti un izņēma saziedējušu maizes doniņu un podiņu ar medu. To esot nopelnījis, salabojot Āriņu Freimanim vecu pulksteni. Plēsuma Emīlija ik vakaru viņam ielejot stopu piena, jo kazas esot pārdevis. Cik tad vienam cilvēkam iztikšanai vajaga! Bet Mare par tādu kāzu cienastu tikai pasmējās un atraisīja līdzi paņemtos aizsaiņus, kur svaiga saldskābā maize, siers, sviests, desas, kārtīgi nožāvēts gaļas gurns, kules ar miltiem un putraimiem. To visu esot sapirkusi, lai nevajag tukšumā jauno dzīvi sākt. Viņa tūlīt gribēja redzēt Kristapa saimniecību. Māja ar vēja izplucinātu jumtu, pusakliem logiem un izplēstām grīdām. Zeme aizlaista atmatā. Nelielā, uzirdinātā dārza strēmelē necilas puķes. Ak, pašas piesējušās? Bet tik labu zemi izniekot Marei šķita grēks. Te var augt viss iztikšanai vajadzīgais. Puķu dārzs jātaisa mājas priekšā, kur tās izbrauktās dubļu pančkas. Kristaps piekrita, jo nu lielceļš izpleties līdz durvju slieksnim.
— Pavasara šķīdonī viena bāba, meklēdama izbraukšanai sausāku vietu, tik tuvu piegrieza zirgu kroga sienai, ka pie loga uz nagliņas lakats aizķērās.
— Nu tā vairs nebūs. Kroga priekšā ziedēs jurģīnes. Mēs pirksim govi, lai pašiem iztikšanai piena stopi un var iekrāt kādas mārciņas sviesta pārdošanai. Un zirgu. Uzarsim vecaini, kur pavasarī kartupeļus dēstīt. Purva malā būs lopiem ganība. Sagādāsim sienu pie lielajiem saimniekiem, viņu izbrāķētās pļavas uz pusēm nopļausim.
No kalpu meitas lādītes Mare izņēma naudas zeķi, kur piecarpus gadu peļņa jaunās Latvijas naudā — rubļos un latos. Zvanītājos iegūtā asaru nauda. Rankaļu Krastiņa devīgi samaksātā. Un no mācītāja dabūtā. Dellerts viņu atlaida nelabprāt un ar brīdinājumu.
— Man jūsu žēl, Marij! Lai Dievs stāv jums klāt tajā gaitā, ko esat izvēlējusies! Tik labu zirgu kopēju es vairs nedabūšu. Bet atcerieties, ka Kristaps Mednis ir bezdievis un sociālists!
— Mācītāja kungs, pret kuriem no desmit baušļiem viņš īpaši grēkojis?
— Marij, apustulis Pāvils sacīja: “Cilvēks netop taisnots caur bauslības darbiem, bet tikai caur ticību.” Ja jaunajā dzīvē pievilsieties, nāciet uz mācītājmuižu atpakaļ! Bet dariet to drīz!
Kristaps un Mare aizbrauca uz Mēmeles pagastmāju, bet piedzīvoja pārsteigumu. Skrīvera palīgs Alfreds Spēlmanis teica:
— Nedrīkstam jūsu laulību reģistrēt, jo mācītāja kungs mums zvanīja un brīdināja. Nav pierādījumu, ka Mares Galiņas vīrs būtu karā kritis. Tātad viņa nevis atraitne, bet precēta sieva.
Ko nu! Mare izmisusi, bet Kristaps spītīgs: — Nē, Dellerts vis nedabūs savu zirgu puisi atpakaļ! — Gricgales krogs kādu laiku iztiks bez jauna skaidu jumta un grīdām, saimniecība bez zirga un govs. Kristaps brauca uz Jelgavu pie advokāta Skreijas. Uzzināja, ka process apgabaltiesā ievilksies vismaz uz gadu, kamēr valdības avīzē izsludinās Franča Galiņa meklēšanu. Ja meklētais neatsauksies, pasludinās laulības šķiršanu. Viņi samierinājās ar gaidīša- nu un jau dzīvoja nākotnei. Kristaps bieži stāstīja par Rīgu, kur bija daudz skaistu dienu pavadījis jaunībā. Marei Rīga kā sapnis vai izdomāta parādība, jo savā mūžā neko ievērojamāku par Neretas tirgu nebija redzējusi. Atcerējās, kā Štagaru saimnieks rudeņos ar kautām cūkām vezumā brauca uz Rīgu un, mājās pārradies, vēstīja brīnumu lietas.
Pirmajā vasarā pēc abu kopdzīves sākuma Kristaps aizveda Mari uz Rīgu. Dieviņ, Dieviņ, tāda cilvēku un māju drūzma! Viņi ciemojās pie Kristapa jaunības draugiem. Pie nelaiķes sievas Anniņas māsas — jūrnieka atraitnes Emīlijas Bibertes un viņas meitas Irēnas Hospitāļu ielā. Pie Gustava Klusā. Visur tika mīļi uzņemti. Brauca ar tiem žļerkstošajiem vagoniem, ko sauca par tramvaju. Redzēja Daugavu un Rīgas tirgu. Staigāja, kamēr Marei pietūka kājas kā bluķi (viņa jau bija bērniņa gaidībās). Viss būtu labi, tikai… Tie rīdzinieki kā diegā pakārti: uzliek galdā cienāšanai plānās šķēlītēs sagrieztu balto maizi, mazos trauciņos sviestu un zapti. Desa tik plāniņās plēksnītēs, ka gaisma cauri spīd. Ne tur ko ēst, tikai paskatīties. Mare viena pati to visu apēstu, bet, kaunu prazdama, neēda gandrīz nemaz. Tāpēc ilgojās drīzāk tikt mājās — savā Gricgalē, bet Rīga viņai visu mūžu paliks prātā ar bada sajūtu.
Lai uz piecu pūrvietu zemītes izdzīvotu, vajadzētu rosīties. Kristaps knibinājās ar amatu — laboja pulksteņus un lodēja cauros traukus. Kad mežniecībai izcirtumos jāsēj priedītes, viņi gāja meža darbos abi. Taču Marei izdevīgāk šķita pelnīties pie saimniekiem — alga 2 lati par dienu vai puds labības (16 kg). Tajā 1927. gada rudenī kopā ar citām rokpeļņu sievām viņa mežziņa Pētersona tīrumā vāca kartupeļus. Pirmo kārtu noņēmušas, sievas atdūrās neziņā: kas atars atlikušās vagas, jo tas slīmests, mežkunga puisis Juraucuka Janks, nez kur aizdauzījies. Cik ilgi sēdēs gaidīdams, ja debesu jumolā peld melnu mākoņu kupenas, vēstīdamas lietu vai pat pirmo sniegu. Mare nevarēja ciest tādu nīkšanu, ja darbu nepadara ar vienu metienu. Sapīkusi pati iejūdza zirgu spīļarklā un atara vagas. Sievas sačukstēdamās sabāza galvas kopā: vai tas var būt, ka Marei bērns gaidāms?
Tā diena pienāca jau pēc pāris nedēļām. Svētdienas rītā 1927. gada 30. oktobrī viņai piedzima meitenīte. Dzemdību pieņēmēja vecā Bružiene, kas bija izdaudzināta vārdotāja, sacīja: — Svētdienā dzimušie ir laimes bērni. Viss, ko viņi iekāro, tiem dzīvē piepildās. Es tavai meitiņai līdzi iedodu arī čūsku aizdzīšanas vārdus. Varēs droši mežā iet, nevienu rāpuli neredzēs. — Par čūsku vārdiem jaunā māte Bružienei teica paldies, bet viņas pareģojumu neņēma nopietni. Tīrās blēņas. Saimnieku bērniem, tiem gan viss varētu notikt pēc pašu vēlmēm, bet ne rokpeļņu skuķim. Iepriekš, sestdienas vakarā, Kristaps, nez kāpēc, raudāja. Pārāk bargi viņš bija dauzīts un sists. Paguris no belzieniem, vairs neticēja atelpai, ka dzīve arī kaut ko labu varētu dot. Bet meitiņa piedzima svētdienas rītausmā un Bružiene viņai zīlēja laimīgu mūžu.
Tikko tēvs bija izvēlējies meitai vārdu, pagastmājā viņu pierakstīja kā Luciju Galiņ, jo Mare vēl nebija sagaidījusi laulības šķiršanu. Ierēdņi vairāk nekā gadu veltīgi meklēja karā pazudušo Franci Galiņu — kā likumos nosacīts. Beidzot Gricgales krogā pienāca pavēste ar aicinājumu — ierasties Jelgavas apgabaltiesā un saņemt šķiršanas lietā lēmumu. Kristapa iedrošināta, Mare ceļā devās viena. No Neretas ar bānīti līdz Daudzevai, tur jāpārsēstas lielajā vilcienā. Nedrošu sirdi viņa izkāpa Jelgavas stacijā un, iestāstīto ceļu vērodama, gāja uz advokāta kantori. Pa Zemgales prospektu līdz vietai, kur Trīsvienības baznīca ar zvanu torni — tur jānogriežoties Lielajā ielā. Pie baznīcas viņa apstājās elpu atvilkt un uztraukuma sviedrus noraust. Kāda lepna vieta! Mācītājmuižā kalpodama, Mare reiz bija uzkāpusi Neretas baznīcas tornī līdz pašai augšai. Skatījās brīnīdamās: cik tālu pārredzama un koša pasaule pie kājām! Te gandrīz tāda pati sajūta — viss mūžs, trīsdesmit seši gadi, atritinās kā kamols. Grūtumi aiz muguras, viss labais vēl priekšā. Annīte jau liela — piecas vasaras ganos izgājusi, drīz varēs salīgt par vasaras meitu. Kad Lucīte paaugusies, Kristaps solās izlaist skolā tālāk par četrām ziemām. Galvenais: lai abām veselība un pietiktu maņas malā pabēgt, ja nediena nāk. Gricgales krogs meitām vienmēr būs patvērums un jumts negaisa laikā.
Ja tobrīd Marei klāt piestātu kāds gaišreģis un rādītu nākotnes ainu? Šinī laukumā, kur nolikts prezidenta Jāņa Čakstes piemineklis, sanācis liels daudzums ļaužu — tie visi esot Triju Zvaigžņu ordeņa brālībai piederīgi, Latvijas ievērotākie cilvēki. Skaties un brīnies, arī Lucīte tajā pulkā un tieši tobrīd iedomā savu māti, kas te pirms septiņdesmit gadiem jutās visai nedroša — kā viņa, rakstīt nepratēja, mācēs pastāvēt gudru tiesas kungu priekšā? Nē, gaišreģa iedotai vīzijai Mare nemūžam neticētu! Saņēmusi tiesā lēmumu par atlaulību, Mare kā spārnos laidās no mājām — uz jau iemīlēto Gricgales krogu. Nu viņi ar Kristapu varēja reģistrēties kā viena ģimene un dot Lucītei viņai piederīgo Medņu uzvārdu.
Kristaps nesacīja nedz “jā”, nedz “nē”, kad Mare dievkalpojumu reizēs aizgāja uz Gricgales baznīcu. Bija skaidri redzams, ka mācītājs Dellerts viņu ir pamanījis sieviešu rindās, baznīcas kreisajā pusē. Taču pēc pabeigtiem dievvārdiem viņš nekad nepienāca aprunāties un pajautāt, kā bijušajam zirgu puisim Marijai tagad iet. Lai nu būtu, kungam kunga niķi. Bet, kad Mare iegribēja meitiņu nokristīt, Kristaps pateica stingru “nē!”. Kādu gan svētību varot dot Lucītes mūžam tāds liekulis mācītājs? Nekādu kristīšanu! Bet Mare būtu tikai cepta rutka vērta, ja liktu prātu pie miera. Koks nekrīt ar pirmo cirtienu. Neielaizdama naidu ģimenē, tik ilgi un piesardzīgi cilāja šo vajadzību, kamēr Kristapam apnika klausīties. Lai dara, kā grib! Lucītei jau bija pilni četri gadi, kad Gricgales krogu uzposa un gatavoja svētku mielastu. Atbrauca krusttēvs un krustmāte — Silenieku Amtmaņi. Un mācītājs Dellerts Lucītei, tāpat kā visiem Gricgales bērniem, iedeva baznīcas svētību.
Jaunjelgavietim Robertam Tomam Kristaps pirms pasaules kara bija iemācījis fotografēšanu, bet Toms to neaizmirsa. Laiku pa laikam no Mazās Jelgaviņas ar divriteni brauca uz Gricgali tādēļ vien, lai nobildētu Kristapa jauno ģimeni. Arī kristību reizē viņš bija klāt un nofotografēja Lucīti godību apģērbā, ar krusttēva dāvināto šokolādes zaķi rokās. Lepni, vai ne? Viss kā pie labi pārtikušiem ļaudīm. ◆
