Pirms Lieldienām Latviju pāršalca ziņa, ka Daugavpilī, iespējams, atrasts zēns, kurš pirms 16 gadiem mātei nozagts no ratiņiem pie veikala. Nupat DNS analīzes to apstiprinājušas.
Pirms Lieldienām Latviju pāršalca ziņa, ka Daugavpilī, iespējams, atrasts zēns, kurš pirms 16 gadiem mātei nozagts no ratiņiem pie veikala. Nupat DNS analīzes to apstiprinājušas. Zēns kopā ar saviem viltus vecākiem, ar izdomātu personas kodu, bez neviena personu apliecinoša dokumenta visu laiku dzīvojis ne tikai tajā pašā pilsētā, bet pat apkaimē, kur viņa īstie vecāki. Dzirdot to, šķiet — runājam par meksikāņu seriālu, taču nē — tas notiek tepat Latvijā.
Neaptverami, kā zēna “mātei” tik daudzus gadus izdevies “neuzķerties”. Vai tiešām nevienam radiniekam, kaimiņam, darbabiedram, arī ārstiem neradās aizdomas par to, ka ģimenē pēkšņi uzradies zīdainis? Izrādās, cilvēku vienaldzībai tomēr nav robežu. Apbrīnojami, ka nevienā iestādē nekad tomēr nepieprasīja parādīt bērna personību apliecinošu dokumentu. Varētu vienreiz samelot, ka aizmirsās mājās, bet ne jau 16 gadu — ne sākot mācīties skolā, ne apmeklējot ārstu, izrādās, bērna dzimšanas apliecība nav vajadzīga. Kāpēc valsts tērē naudu, vecāku laiku, liekot kārtot formalitātes, ja šis dokuments nekur nav jāuzrāda un bez tā var iztikt?
Tagad visas iestādes, kurām pusaudzis “gājis cauri”, meklē attaisnojumu — “māte” melojusi, skolotāji ir bijuši lētticīgi, likumā noteikts, ka vajadzīgs tikai bērna personas kods, nevis dzimšanas apliecība…
Protams, nevar vainot tikai iestādes. Viltus vecāki ir tie, kuri bērnam atņēma identitāti, ģimeni un iespēju dzīvot savu dzīvi. Vai to vispār kaut kas var kompensēt?
Šajā noziegumā vainīgos vairs nevar sodīt, jo notikušajam ir noilgums, “tēvs” ir miris, bet “māte” teic, ka neko neesot zinājusi.
Izvēle, kā dzīvot tālāk, ir puiša ziņā. Vai viņš izvēlēsies dzīvot pie savas bioloģiskās mātes, kura dēlu šajos gados emocionāli jau “apglabājusi”, tomēr ne mirkli nav zaudējusi ticību reiz atrast? Vai viņš piedos viltus mātei — vienīgajai, kuru ir pazinis?
