Zandarts ir viena no tām zivīm, kas kādā ūdenskrātuvē noteiktos apstākļos veiksmīgi vairosies, bet citā vienkārši pazudīs, kaut arī tur tiks ielaisti tūkstošiem mazuļu. Pēc manām domām, zandarts ir viena no vārgākajām zivīm, lai neteiktu vairāk. Katrs makšķernieks ir pārliecinājies, ka, izvelkot jebkura izmēra šīs sugas zivi, viņa krastmalā zibenīgi “atdod galus”.
Ļoti izvēlīgs
tipiņš
Visizplatītākās vietas, kur šis plēsoņa dzīvo, ir Daugava, Lielupe, Burtnieku ezers. Varētu nosaukt vēl daudzas ūdenskrātuves, bet zandartu populācijai šīs ir lielākās un zivīm bagātākās. Tajā pašā laikā gan Rīgas jūras līcis, gan Baltijas jūras piekraste ir pilna ar šīs sugas zivīm, un atliek vien pabrīnīties, kāpēc vienā upē viņas iepeld, bet citā ne. Acīmredzot ir kaut kas tāds, kas liek šai zvīņneses sugai ko pārdomāt. Paskatoties zandartu rekordus, pārsvarā tie saistās ar Burtnieku ezeru. Varētu jautāt, kāpēc tā, taču esmu pārliecināts, ka tiešu un pārliecinošu atbildi sagaidīt neizdosies. Viens piemērs — Aiviekstes upe, kas ietek Daugavā. Daugava it kā ir pilna ar savvaļā dzimušiem zandartiem un arī mākslīgi ielaistiem simtiem tūkstošu zandartu mazuļiem. Taču viņu izaugsmes izmēri ir ļoti atšķirīgi. Starp uzbūvētajām spēkstacijām zandarts neizaug lielāks par četriem kilogramiem. Pareizāk sakot, tāda izmēra gadās ļoti, ļoti reti. Ne katrā ūdenskrātuvē katras sugas zivs ir spējīga iedzīvoties un izaugt atbilstošā lielumā. Daugava, kā pierādījies, ir ļoti pateicīga samiem, mežavimbām un brekšiem. Pavisam “garām” ir zandarti, kas ir milzīgā daudzumā, bet pārsvarā nesasniedz pat 30 centimetru garumu, zuši (būtībā izzuduši pilnībā), vimbas (deģenerējušās un nespēj sasniegt pat 150 gramu). Ļoti reti sastopamas savvaļas karpas. Ja runa ir par līdakām, tad situācija atkarīga no vietas.
Interesantāk spiningot
Divas visizplatītākās metodes zandartu ķeršanā ir cope uz dzīvo vai velci. Velce īpaši labi ”strādā” ezeros. Trešā versija ir spiningošana ar džiggalvām un gumijas zivtiņām. Kura ir labāka un rezultatīvāka, neesmu rēķinājis un diez vai spētu. Te viss atkarīgs no paša makšķernieka, vietas un sistēmas, kā šīs zivis tiek ķertas. Tie, kas slinkāki, bet “biezāki”, parasti nodarbojas ar velcēšanu. Iekāpj laivā, “ierubī” motoru un, mainot mānekļus, lūrot eholotē un zīmējot GPS punktus, vizinās pa ūdenskrātuvi. Cik tas ir interesanti, nezinu, jo ar šādu copes veidu nenodarbojos. Manā skatījumā daudz interesantāk ir spiningot dažādu ūdenskrātuvju zemūdens dziļumos. Šādās vietās var arī copēt ar makšķerēm, kas aprīkotas ar pludu, divžuburu āķi un vīķi galā. Tāpat upēs un ezeros labi izmantojamas ir gruntsmakšķeres ar slīdošo svinu un vienu pavadu. Galvenais šajā copē — maksimāli nodrošināt brīvu auklas padošanu zandarta ņemšanas brīdī, jo citādi, sajūtot pretestību, viņš mēģinās no ēsmas atbrīvoties.
Arī ar
pludiņmakšķeri
Salīdzinoši labi rezultāti ir upēs ar vidēju straumi un izmantojot tā saucamo soļojošo grunteni. Ņemu pagaru makšķerkātu, tā ap 4,20 — 4,50 metru garu, bet ar noteikumu, ka tam ir ļoti jutīga, taču izturīga spice. (Ļoti labi noder “feeder” makšķerkāti ar testu ap 120 gramiem.) Sistēmu sienu tādā veidā, ka ir stacionārais svina pilieniņš ar iekausētu griezuli. Svars ne lielāks par 30 — 40 gramiem. Jāskatās pēc straumes stipruma, jo bieži vien noder pat 15 gramu. Galvenais, lai straumē svina piliens sasniegtu gultni, līdz ar to varētu viegli strādāt, ik pa brīdim paceļot un nolaižot ēsmu atpakaļ uz grunts. Svina smagums nedrīkst būt tik liels, lai jutīgo makšķeres spici saliektu maksimālā leņķī, jo tad būs grūti kontrolēt zandarta copi, kas nereti pašā sākumā ir ļoti uzmanīga. Nedaudz virs svina iesienu aptuveni 70 centimetru garu pavadu ar zandartam paredzēto divžuburu, kam viens āķis ir lielāks, bet otrs mazāks. Fileju uzspraužu kā karodziņu un pēc iemetiena, lēni cilājot, laižu visu uzparikti pa straumi uz leju. Ēsma jāpaceļ no grunts aptuveni metra augstumā, tad jānolaiž lejā un desmit sekunžu jānogaida. Tad atkal viss atkārtojams no sākuma. Šāda sistēma ir gadiem pārbaudīta Ķeguma HES spēkstacijas licencētajā zonā un strādā ideāli. Vienīgā nelaime ir daudzie klints bluķi, visādas troses un citas “kultūrvēsturiskas” lietas, kas bieži vien sistēmas aprauj, taču visas šīs zemūdens drazas dēļ zivīm ir, kur paspēlēt paslēpes, un te pulcējas sami, līdakas, zandarti, “meženes”, vēdzeles, brekši. Izvilkti ir arī zuši.
Tikpat rezultatīvi zandartus var ķert arī ar pludiņmakšķeri.
