Jaunjelgavietis Aigars Vilnis pieder tiem cilvēkiem, par kuriem mēdz teikt “uz dullajiem balstās pasaule”.
Jaunjelgavietis Aigars Vilnis pieder tiem cilvēkiem, par kuriem mēdz teikt “uz dullajiem balstās pasaule”. Ap Aigaru vienmēr virmo jautrība, viņš aktīvi darbojas Jaunjelgavas dramatiskajā kolektīvā, ir labs danču meistars un joku plēsējs. Turklāt Aigars Vilnis jautrību māk apvienot ar nopietnu profesiju — viņš ir ugunsdzēsējs.
Uz teātri dodas ar prieku
— Aigar, kopš es tevi (Aigaru labi pazīstu ilgus gadus, tādēļ uzrunājam viens otru ar “tu” — aut.) pazīstu, tu vienmēr esi smaidīgs, jautrs. Šķiet, vari sasmīdināt pat akmeni.
— Esmu pēc dabas jautrs un bezbēdīgs cilvēks. Jautrība ir ļoti vajadzīga. Kas tad būs, ja visi staigās drūmām sejām! Es tā nevaru. Arī man pazīstamie cilvēki pārsvarā ir jautri joku plēsēji.
— Kopā ar tādiem cilvēkiem tu darbojies Jaunjelgavas dramatiskajā kolektīvā. Kā tajā nokļuvi?
— Dramatiskajā kolektīvā darbojos kopš tā pirmās kopā nākšanas. Nu jau rit otrā sezona. Man tādas lietas patīk, un nevienam nevajadzēja mani pierunāt vai īpaši lūgt. Uz teātri dodos ar prieku.
— Jaunjelgavas dramatiskajā kolektīvā ir gūta tava pirmā skatuves pieredze?
— Nē, kur nu! Jau tad, kad mācījos skolā, aktīvi iesaistījos pašdarbībā, dejoju, spēlēju skolēnu iestudētajās lugās. Vēlāk nāca lielāki pasākumi kultūras namā, var teikt, pašdarbībā esmu visu laiku.
Sapņo par aktiera karjeru
— Kas tevi teātrī saista?
— Nemaz tā nevaru pateikt. Laikam esmu tāds cilvēks, mani interesē pašdarbība, teātris. Kādreiz skolā pat sapņoju mācīties par profesionālu aktieri, iztēlojos, kā spēlēju uz lielās skatuves.
— Kādēļ sapni nepiepildīji?
— Ne vienmēr izdodas viss, kas iecerēts. Tas bija bērnības sapnis. Kad nāca laiks izvēlēties profesiju, izmācījos par galdnieku—namdari. Tomēr arī par to nestrādāju — jau septiņus gadus esmu ugunsdzēsējs. Izvēli nenožēloju, jo uz skatuves esmu tik un tā.
Nospēlē pats sevi
— Kādas lomas tu labprātāk spēlē?
— Īpaši neizvēlos, ko dod, to spēlēju. Vienmēr gan trāpās komiskas lomas. Laikam nopietnas nemaz nevarētu nospēlēt. Mēs nopietnas lugas neiestudējam — visi esam jautras dabas cilvēki, un arī lugas tādas.
— Nosaukums gan jums pilnīgi pretējs — “Traģiskā kopa”…
— Ar traģiskumu tam nav nekāda sakara. Nosaukums ir ironiski domāts.
— Lugā “Brīnumzālīte” tu spēlē Viļņu Jāni, vīru, kurš ilgi nevar atrast īsto sievu. Ļaudis mēļo, ka Viļņu Jānis ir tavs sencis un tu esi tāds pats, kāds bijis viņš.
— Pierādīts tas nav, bet, iespējams, ka Viļņu Jānis tiešām ir mans sencis. Šajā lomā jūtos tā, it kā spēlētu pats sevi. Gan runa, gan izdarības man ir stipri līdzīgas Blaumaņa attēlotajam varonim. Arī sievas man vēl nav…
Viena luga dažādās improvizācijās
— No kā atkarīgi izrādes panākumi?
— No cilvēkiem, kas izrādē piedalās. Ja kolektīvs labi saspēlējas, saprotas no pusvārda, iestudējums izdosies. Daudz atkarīgs arī no publikas. Ja skatītāji garlaikodamies žāvāsies, prieks spēlēt zudīs.
— “Traģiskajā kopā” visi esat darba cilvēki. Kā izbrīvējat laiku mēģinājumiem?
— Mēģinājumi notiek reizi nedēļā, taču īpaši gatavoties nemaz nevajag. Labā kolektīvā var nospēlēt jebko. Pietiek vienreiz padomāt, iztēloties, kā kuru lomu spēlēt, un tā lieta iet.
— Vai nebaidies pieļaut kļūdas, tekstu uz skatuves aizmirst?
— Tā ir gadījies, neesam jau profesionāli aktieri. Vienmēr gan noreaģējam un šaujam ārā pirmo, kas ienāk prātā, lai tik nebūtu neveiklas pauzes. Skatītājs pat nepamana, ka vārdi nav īstie.
— Tā jau var aizrunāties galīgi šķērsām.
— Tik traki nav bijis, bet vienu un to pašu lugu gan esam dažādi nospēlējuši. Vai nu situācija cita, vai vārdi.
Lieldienu zaķis Ziemassvētku vecīša izskatā
— Tu bieži tēlo Ziemassvētku vecīti.
— O, jā! Ik gadu kā svētki tuvojas, tā auju garos zābakus, ģērbju lielo kažoku un dodos ceļā. Esmu kļuvis tikpat kā par profesionālo Ziemassvētku vecīti. Tēloju arī Lieldienu zaķi, raganu uz slotaskāta, tautumeitu, ķekatnieku un vēl, un vēl, visu jau nevar nosaukt. Bērniem patīk, un pašam arī.
— Vai, gadu no gada tēlojot Ziemassvētku vecīti, neapnīk? Atkārtojas taču viens un tas pats.
— Nē, es brīvi improvizēju, iepriekš negatavojoties. Tā katru reizi iznāk kas savādāks. Nevar iekalt no galvas tekstu un vārds vārdā norunāt. Jāizdzīvo katra konkrētā situācija, tad tā neatkārtosies un neapniks.
Pasmejas par sevi pats
— Tev ir nopietns darbs — ugunsdzēsējs. Tas, šķiet, ar jautrību nekādi nav savienojams.
— Darbs, protams, nopietns, bet, domāju, tieši pretēji — viss ir savienojams. Arī par nopietnām lietām jāprot pasmieties. Piemēram, paskatos pēc ugunsgrēka spogulī, bet tur pretī raugās sodrējiem nosmērējies vīrs. Acis vien spīd. Nu kā lai par sevi nesmejas!
— Jaunjelgavieši teātri rāda ne tikai mājās, bet arī citur. Kur spēlēt vieglāk — pie savējiem vai svešiem ļaudīm?
— Vieglāk ir svešā vietā. Mājās tevi pazīst un jau zina, ko no tevis var gaidīt. Līdz ar to var zust pārsteiguma moments. Svešā vietā publika reaģē savādāk, ar lielāku sajūsmu.
— Dramatiskajā kolektīvā esat dažāda vecuma cilvēki. Vai saprotaties, nerodas paaudžu konflikts?
— Kolektīvā esmu pats jaunākais, taču saprasties nav problēmu. Ja arī kāds ko pamāca, uztveru normāli. Sastrādāties un saprasties vieglāk ar vīriešiem, turpretī ar sievietēm ir jautrāk. Viņas jautrību uzkurina.
— Uz skatuves nācies tēlot arī sievieti?
— Kā gan citādi! Ne tikai uz skatuves, arī ķekatās ejot un citos pasākumos. Vieglāk gan spēlēt vīrieti — nav balss jāpārveido un par citām lietām īpaši jāpiedomā.
Labākie tērpi “humpalu” bodēs
— Kur jūs ņemat dekorācijas un tērpus izrādēm?
— Spēlējam lielākoties lugas par pirmskara Latvijas laikiem. Īpašu dekorāciju nevajag, bet labu labos tērpus “humpalās” sameklējam. Dāmas pašas sev kleitas šuj.
— Ko par tavu darbošanos saka mājinieki?
— Mana māte pati ir jautras dabas cilvēks. Viņai mana darbošanās patīk. Arī māsa visādi atbalsta. Domāju, mani saprot arī draugi.
— Vēl pirms pāris gadiem tu aktīvi dejoji. Kādēļ pārtrauci?
— Nevaru visu paspēt, kaut kas jāziedo. Man patīk arī sports, labprāt uzspēlēju futbolu, svaru stieņus pacilāju. Tā iznāca, ka ziedoju dejošanu. Tas gan nenozīmē, ka nedejoju ballēs. Pēc izrādēm mums parasti ir balle, tad apspriežam, kā uz skatuves gājis. Uzraujam arī pa kādam dancim.
— Kas tevi saista dejās: mūzika, kustība, varbūt meitenes?
— No visa pa druskai, bet visvairāk kolosālā atmosfēra, vienotība. Dziesmu un deju svētki vien ko nozīmē, emocijas un stimulu pāris gadiem var gūt.
Paganīni neiznāca
— Vai tu proti dziedāt?
— Pašam šķiet, ka jā. Notis gan nepazīstu un nevienu mūzikas instrumentu nespēlēju. Kad biju mazs, man uzdāvināja vijoli, gribēja, lai mācos spēlēt. Pamēģināju tikai reizi, bet nevienu normālu skaņu izdabūt neizdevās. No manis Paganīni neiznāca. Vijole plauktā noputēja.
— Pats citu teātru izrādes apmeklē?
— Vai, nē! Sen neesmu bijis teātrī Rīgā. Kādreiz televīzijā paskatos kādu izrādi, pietiek ar teātri tepat uz vietas.
— Vai, gadiem ritot, pēkšņi nekļūsi nopietns?
— Nē, tā nav bijis un noteikti nekad nebūs. Nav ko dzīvi bēdīgāku padarīt, jau tā ikdienas rūpju pietiek. Vajag kaut uz brīdi aizmirsties.
Mājās vecumu negaidīs
— Ja varētu sākt visu no jauna, vai arī tad tu izvēlētos skatuvi?
— Teātris un kultūras pasākumi paliktu noteikti, bez tiem nu nekādi. Saka jau, ka gudrība nāk ar gadiem, citi manos gados ir baigi nopietnie veči, bet es dzīvi bez jautrības iedomāties nespēju un savu izvēli nenožēloju. Varbūt vienīgi būtu turpinājis mācības, lai iegūtu augstāko izglītību. Taču šajā jomā nekas vēl nav zaudēts — mācīties varu arī tagad. Un to darīšu.
— Kur, ja nav noslēpums?
— Man mērķis ir augstākā juridiskā izglītība. Jau esmu izvēlējies augstskolu, jāgatavojas un jākrāj nauda.
— Vai nav bijuši brīži, kad gribas visam atmest ar roku, ieslēgties istabā un vadīt laiku vientulībā?
— Nē. Vienmēr ar prieku esmu gājis uz mēģinājumiem, teātra izrādēm, darbu. Mājās sēdēt nevar, tā var vecums pienākt. Labāk lai tas pienāk uz skatuves draugu lokā, nevis vientulībā pie televizora.
VĀRDS, UZVĀRDS: Aigars Vilnis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1971. gada 22. aprīlis, Vietalvas pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā.
DARBAVIETA: Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests.
ĢIMENE: neprecējies, māte Ināra, māsa Andra.
VAĻASPRIEKS: teātris, dejas, sports.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
