Jau vairākus gadus nemainīgi katra mēneša otrajā svētdienā Rēzeknes rajona Viļānu pilsētā notiek gadatirgus.
Jau vairākus gadus nemainīgi katra mēneša otrajā svētdienā Rēzeknes rajona Viļānu pilsētā notiek gadatirgus. Stāsta, ka pircēju un pārdevēju skaita ziņā tas ir lielākais lauku tirgus Latvijā. Kāpēc tā notiek un kāpēc tieši šajā pilsētā? To centās noskaidrot “Staburags”.
Viļānu tirgu vairs nekur nereklamē, jo tas nav nepieciešams — visā Latvijā zina, ka noteiktajā laikā un dienā tirgus būs. Lielāks vai mazāks, bet būs noteikti. Vairāk nekā desmit gadu laikā, kopš tirgus Viļānos notiek, tas esot atcelts tikai vienu reizi un arī tad tikai tāpēc, ka bijuši svinami kaut kādi nozīmīgi svētki.
Dzīvai radībai sava vieta
Par tirgu, kas notika svētdien, 9. oktobrī, vietējie teica: liels, bagātīgs tirgus. Jo pārdošanā ne tikai “lupatas” un saimniecībā noderīgas lietas, bet arī ļoti plašs augļukoku, ogulāju, dekoratīvo augu un ziemciešu piedāvājums. Būros kladzina vistas, ir arī eksotiskāki putni. Koka kastēs iekviecas sivēni, purniņus mīlīgi kustina trušu ģimenes. Saritinājušies kamoliņā, notiekošajam uzmanību nepievērš suņuki. Visa dzīvā radība izvietota pārdošanai īpašā ieliņā, kura ved uz Lakstīgalu salu.
Diena silta, saulaina, kā radīta pirkšanai un pārdošanai. Preci var izlikt un izrādīt, arī uzlaikot laika apstākļi netraucē. Lauku darbi jau gandrīz apdarīti, un apkārtējo pagastu cilvēki var izbrīvēt laiku, lai atbrauktu un nopirktu vajadzīgo. Tomēr pircēju vidū ir ne tikai Viļānu apkaimes laucinieki. Daudz arī rēzekniešu, preilēniešu un madoniešu. Ejot pa tirgu, satieku vairākus koknesiešus un aizkraukliešus.
Lete ielas garumā
Tiem, kuri nekad nav bijuši Viļānos, šī tirgus apmērus vieglāk būs apjaust, iedomājoties, piemēram, Pļaviņas, ja abpus Daugavas ielai visā tās garumā būtu izvietotas tirdzniecības letes. Tā tas notiek Viļānos — tirdzniecībai atvēlēta visa Brīvības iela no baznīcas līdz elektrostacijai. Vismaz pusotra kilometra garumā.
Taču pārdevēji izvietojušies arī šķērsieliņās un visapkārt stadionam. Šķiet, visa pilsēta ir viens vienīgs tirgus. Kur vien griezies, visur kaut ko pērk un pārdod. Tirgus sākas jau pašā rīta agrumā, tiklīdz paliek gaišs, un ilgst apmēram piecas, sešas stundas. Ap pulksten 13 tirgotāji jau sāk posties projām, jo vairumam mērojams tāls ceļš.
No visas Latvijas
Aicinu jūs kopā ar mani domās pastaigāt pa Viļānu tirgu. No kurienes te ierodas pārdevēji? No visdažādākajām vietām, šķiet, nav tāda rajona, kurš te nebūtu pārstāvēts. Augļukociņus pārdod jēkabpilieši, dekoratīvos stādus — kalsnavieši, puķes — madonieši. Zivju pārdošanas stendos lasām, ka tirgotāji ieradušies no Tukuma rajona Lapmežciema, no Salacgrīvas, Rojas. Maize atvesta no dažādām vietām, gaļas produkcija — no Rēzeknes un Daugavpils. Apģērba tirgotāji sabraukuši ne tikai no visas Latvijas, bet pat no Baltkrievijas un Maskavas. No Baltkrievijas te ieved lētas mēbeles, tās var nopirkt arī pēc pasūtījuma.
Vietējie pārdod medu, dzērvenes, pašgatavotu linsēklu eļļu. Izstaigājot tirgu, var nopirkt visu, kas nepieciešams. Vienīgais, kā te nav, — augstas klases firmu ražojumu. Te ir masveida produkcija, kura pa kabatai visdusmēra Latvijas iedzīvotājam. Kā mēdz teikt, Viļņas un Polijas tirgus prece. Tomēr nopērkama ievērojami lētāk nekā, piemēram, Rīgā vai citās lielajās pilsētās.
Augstākais bezdarbs, lielākais tirgus
Rēzeknes rajonā ir augsts bezdarba līmenis — 25,74 procenti. Viļānos tas ir 18,15 procentu, bet netālajā Sokolku pagastā — pat 33,66 procenti.
Daudz esmu domājusi, kāpēc pilsētiņā, kurā vairums iedzīvotāju ir bezdarbnieki, tātad — maksātnespējīgi pircēji, ir izveidojusies tāda tirgus tradīcija?
Atbildi uz šo jautājumu mēģināju rast sarunā ar Viļānu pilsētas domes priekšsēdētāju Juri Tuču. Todien arī viņš staigāja pa tirgu, vērodams, vai pilsētā viss norit, kā nākas.
— 1993. gadā es strādāju vidusskolā par sporta skolotāju. Pašvaldība bija diezgan nabadzīga, naudu sportam, lai varam kaut bumbas nopirkt, nedeva. Ko darīt? Nolēmu sarīkot lauksaimniecības tehnikas pārdošanu un gadatirgu vietējiem zemniekiem, — stāsta Juris Tučs. — Nemaz nevajadzēja reklamēt, lielās avīzes ziņoja tāpat — domāts taču lauku ļaudīm.
Izdala aploksnes
Norunātajā dienā tirgotāji sabrauca. Toreiz viņiem ļāvām izvietoties stadionā, kurš bija manā pārziņā. Iedevu meitenēm tukšas aploksnītes un teicu, lai izdala onkuļiem un tantēm, kuri kaut ko pārdod, un lūdz ielikt tajās kaut cik naudas, lai tirgu varētu rīkot arī citreiz. Dienas beigās meitenes man atnesa ap 80 aplokšņu. Bijām savākuši ap 4000 “repšiku”. Pietika gan bumbām, gan citām lietām. Tirgus bija iepaticies.
Tā kā pašvaldība mūsu darbošanos neatbalstīja, mēģinājām tirgu sarīkot vidusskolas zālē, taču tirgotāju sabrauca tik daudz, ka skolu “gāza apkārt”. Gribējām pārtraukt šo lietu, taču iedzīvotāji mums pieprasīja to turpināt. Tad jau pats biju ievēlēts par pilsētas mēru un varēju izvērst sākotnējo ieceri.
Nolemj iziet ielās
— Nolēmām “iziet ielās” un piedāvāt tirgotājiem vispirms stadionu un pēc tam galveno ielu, — stāsta Juris Tučs. — Tirgotāju vienmēr bija tik daudz, ka stadiona vien nekad nepietika. Tāpēc tirgus dienā slēdzām satiksmi ne tikai galvenajā, bet arī dažās šķērsieliņās. Domājām arī par to, kādās dienās un cik bieži tirgu rīkot. Apsvēru vairākus variantus. Vispirms — kāpēc svētdienā? Vienkārši: sestdienās lauku ļaudis strādā, bet svētdienās atpūšas, dodas uz baznīcu. Vaicāju mātei, vai tirgus netraucēs ticīgajiem cilvēkiem? Viņa neiebilda, jo tie, kuri gribēs, atnāks gan uz baznīcu, gan iepirksies tirgū.
Tā nu tagad tirgus vienmēr ir vienā un tajā pašā laikā — katra mēneša otrajā svētdienā. Nu jau divpadsmit gadu nekas nemainās. Vienīgi pārdevēju un pircēju attiecība gadu gaitā krasi mainījusies — vietējo tagad ir tikai apmēram 5 procenti, bet 95 procenti — iebraucēju. No katra tirgotāja iekasējam pašvaldības nodevu, kuru ieskaitām pilsētas budžetā. Katru mēnesi par tirgus rīkošanu vien nopelnām ap 1000 latu. Kam tērējam? Dažādām aktuālām pilsētas vajadzībām.
Divās stundās tīrība un kārtība
Tirgotāji diemžēl nav tik kārtīgi, kā vajadzētu, un atstāj izmantotu iesaiņojumu, papes kastes, citus atkritumus. Pašvaldība to paredz, un jau pāris stundās pēc tirgus visur atkal ir tīrība un kārtība. To paveic sētnieki un bezdarbnieki. Tirgū iekasētā nodeva ļauj algot palīgus.
Atceros, Aizkrauklē bijušais stadiona saimnieks Ēriks Tatarčuks vienmēr sūkstījās, ka nav naudas stadiona kopšanai, bet tajā pašā laikā nekādus pasākumus tajā nerīkoja, jo, lūk, tirgotāji piegružojot teritoriju, zirgi ar pakaviem izdangājot zālienu, suņi un bērni arī lieli “kaitnieki”, un tā rezultātā ne pasākumu, ne naudas. Skatoties uz Viļānu saposto, labā kārtībā turēto stadionu, nemaz neliekas, ka tirgus norise tam kaut kā skādētu. Vajag tikai darboties, un tad varēs arī nopelnīt, nevis tikai nemitīgi prasīt dotācijas. Protams, pašvaldības nodevai jābūt saprātīgai, lai neaizbaidītu potenciālos tirgus dalībniekus.
Aizkrauklē gadatirgi notiek reti, un arī tad pārdevēju ir visai maz. Lielākoties “lupatnieki”, ļoti maz zemnieku un amatnieku. Nav mums šādas noturīgas tirgus tradīcijas, bet vajadzētu. Varbūt aizbraukt pie viļāniešiem pamācīties? Tad pašu cilvēkiem nevajadzētu braukt tik tālu iepirkties. Arī mums ir gara galvenā iela, kuras abas puses veiksmīgi var izmantot tirgus nojumju izvietošanai. Tāpat bezdarbnieku, kuri pēc tirgus sakoptu teritoriju, mums pietiek.
Brauksim atkal?
— Nu, vai novembrī uz Viļānu tirgu brauksim atkal? — dzirdu sarunājamies divas kundzes. Rudenim visu vajadzīgo esot nopirkušas, tagad vajadzētu domāt par ziemas apģērbu un apaviem. Parēķinājušas, ka, šajā tirgū iepērkoties, varot daudz ietaupīt, jo, kā jau tirgū, ir iespēja arī pakaulēties, un pārdevēji lielākoties atlaiž kādu latu un reizēm pat piecus, ja apģērbam modei vairs neatbilstošs fasons vai apaviem nemoderns modelis.
Čekus gan šajā tirgū nedod. Nezinu arī, vai tirgotāji maksā nodokļus. Tas lai paliek Valsts ieņēmumu dienesta Rēzeknes nodaļas darbinieku ziņā. Mums, pircējiem, galvenais, lai varam iegādāties to, ko maciņa saturs atļauj, jo tik lielu algu, lai iepirktos pasaulslavenu firmu veikalos Rīgā, lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju diemžēl nav.
