Jaunjelgavietes Birutas Čūderes dzejoļi, pasakas, īsi pastāsti iekļauti piecās grāmatās. No tām trīs izdotas šogad un viena ir viņas autordarbs. Tapšanas stadijā un plānos janvārī izdot vēl vienu grāmatu — “Tava un mana Sēlija”. Pēc tik ražīga gada par dzīvi sūdzēties nevarot. Ne velti Biruta vienas grāmatas ievadā par sevi saka — sieviete labākajos gados.
Darbs ir memuāru vērts
— Kad ir labākie un kad sliktākie gadi?
— Labākie, kad vari brīvi kustēties, locīties, runāt, nedomājot par sāpēm. Bija laiks, kad man to visu nebija lemts izbaudīt.
— Labākajos gados izdota arī visjaunākā grāmata “Mani gadalaiki”. Par ko tā ir?
— Tajā apkopots viss, kas palika un neiederējās visās iepriekšējās, — dzejoļi, pastāstiņi, pasaciņas un atmiņu stāstījumi par cilvēkiem ap mani, tajā skaitā par maniem labajiem kaimiņiem. Tā dzīvē iznācis, ka vienmēr apkārt bijuši tikai labi cilvēki. Paldies Dievam, ienaidnieku man nav. “Koduši” ļoti daudz, sāpējis daudz, bet viņiem visiem vēlu, lai tiek tikpat prieka un asaru kā man. Iepriekšējās grāmatās, piemēram, “Sarkanā kleita”, ir dzeja par mīlestību un izjūtām par to. Trešā šogad izdotā grāmata ir “Daugavas dardedze”. Abas ir Jaunjelgavas novada dzejnieku amatieru kopdarbs.
— Visās šajās un arī topošajā grāmatā liela daļa darbu veltīta Jaunjelgavas puses mīlestībai. Arī jūsu ģimene ir jaunjelgavieši vairākās paaudzēs?
— Mani mazbērni ir jau piektā paaudze, kura te dzimusi un augusi. Pati — trešā paaudze. Pēc mācībām Rīgā atgriezos un strādāju Patērētāju biedrībā par inventarizatori, vēlāk iecēla par revidenti.
— Ļoti “radošs” darbs cilvēkam ar dzeju dvēselē…
— Patiesībā ļoti “radošs”, arī fiziski smags. Tonnas ar kastēm un miltu maisiem pārcilātas, mugura sabojāta. Tā laika revidenta darbs šodien ir memuāru vērts.
Sargeņģelis uz pleca
— Jūs bijāt tā ļaunā, kas pieķer citus nedarbos?
—Ļauna nē, bezkaunīga. Citādi nevarēja. Vai nu “sēdēšu” es, vai maksās vainīgais. Kad ar to saskāros pirmo reizi, biju šokā — kā cilvēks tā var rīkoties?! Pirms tam domāju, ka visi ir godīgi. Atceros gadījumu kādā lauku veikalā Kurmenē. Vakars, pēkšņi pie durvīm dauzās un nelabā balsī bļauj: “Aņa, davai butilku, podihaju!” (krievu val. — Aņa, dod pudeli, mirstu!) Pārdevēja Aņa mājās, veikals inventarizācijai slēgts, neko pārdot nedrīkst. Bet vai paģirainam cilvēkam to iestāstīt? Nenocietos, atvēru durvis un mēģināju skaidrot, kas par lietu. Viņš izvelk cūku duramo dunci un turpina draudēt. Toreiz viss beidzās labi. Otrs gadījums bija Sunākstē. Ziema. Pabeidzām inventarizāciju, ar naudu un dokumentiem dodamies laukā. Pārdevēja, no muguras skrienot, sauc manu vārdu un saka, kādi “papīri” aizmirsti. Pēkšņi no tuvējās mājas izskrien vīrs, rokā bise un bļauj, ka Biruta esot viņa dēlu apskādējusi, pielaidusi slimību. Tolaik drēbes visiem bija gandrīz vienādas, un acīmredzot vīrs, izdzirdējis Birutas vārdu, noturēja mani par kādu citu un nāca izrēķināties. Uzvilka bises gaiļus, un tikai pārdevējas drosme novērsa nelaimi, pagrūžot vīru un diviem šāvieniem “aizsvilpjot” gaisā.
— Pēc tā visa nezuda ticība cilvēkiem?
— Nē. Es nevienu nevainoju. Tas cūkkāvējs nāca uz veikalu, jo zināja, ka Aņa iedos pudeli. Šāvējs pārdzīvoja, ka viņa dēls ir slims, un galvā bija “ieprogrammējis”, ka vainīgā ir kāda Biruta. Tāda ir dzīve. Ja reiz ar mani nekas slikts nenotika, Dievs mani ir žēlojis un sargeņģelis uz pleca sēdējis.
—Arī jūs kādam esat sargeņģelis?
— Sirds sāp par dēlu, kurš ar ģimeni jau vairākus gadus dzīvo ārzemēs. Gribētos biežāk būt līdzās, palīdzēt, zināt, ka viss labi. Viņš pēc profesijas ir konditors. Kad mācījās Vecbebros, mājasdarbā uzdeva gatavot kūkas, bet viņam ļoti nepatika garnēšana. Man no kādas kaites dreb rokas, un vilnīšus ar putukrējumu varu savilkt, kādus vien vajag. Tā arī darījām — viņš cepa, es garnēju, un skolā par skaistajiem vilnīšiem ielika augstāko atzīmi. Dēls, jautāts par lieliskā garnējuma izcelsmi, klusēja un teica: ģimenes firmas noslēpums. Reiz mani uzaicināja uz skolu, un skolotāji ņēmās slavēt, cik dēls labs konditors, cik skaisti prot garnējumu veidot. No uztraukuma sarku un piedāvāto ūdens glāzi rokās nenoturēju, jo rokas drebēja kā trakas. Abi ar dēlu atzināmies, ka vilnīši ir mans darbs. Tagad dēls ir tālu, un nevaru ielīst viņam padusē. Ar ģimeni man ir paveicies, un, ja tā nebūtu, arī es nebūtu tā, kas tagad.
— Lasīju, ka kopā ar vīru ejat arī makšķerēt.
— Ne tikai makšķerējam, zivis kopā arī gatavojam. Pēdējos gados retāk dodos līdzi sēņot. Kad cēlām māju, kopā darījām visu, lai tikai sapelnītu un ātrāk uzceltu. Ogojām, sēņojām, nobarojām gadā līdz sešām cūkām, vienlaikus audzējām vairāk kā simt trušu, vienā vārdā — “rukājām”. Dobes ap māju bija līdz lievenim, un kopā rāvāmies trijos dārzos. Palīdzēja arī bērni — piepelnījās kinoteātrī, ambulancē, šūšanas cehā. Māju paši mūrējām, un desmit gados tā bija gatava. Joprojām esam par to lepni un gandarīti.
— Vai šajā jūklī bija mirklis dzejai?
— Rakstīju, bet sākumā viss izplēnēja caur skursteni. Nebija apkārtējo atsaucības. Vienīgi apsveikuma kartīšu pantiņiem. Tos gan pieprasīja un daudz. Īpaši, kad strādāju gāzes kantorī. Daudz viesību, apsveikuma runu. Varbūt tad tas sākās. Inta Kļaviņa, tolaik bibliotekāre, iedrošināja dzejoļus ievietot “Lauvas Skatienā”, Jaunjelgavas avīzē.
Viena no pirmajām publikācijām bija “Eseja par dārzeņiem”. Vēlāk, kad strādāju par kontrolieri “Darba sparā”, sadraudzējos ar Ināru Vilni. Arī viņa rakstīja pantiņus, vairāk veltītus saviem mazbērniem. Mani viņa iedrošināja rakstīt pasakas. Tās kopā ar dzejoļiem krājās, līdz Lolita Frīdmane, tagadējā bibliotēkas vadītāja, vāca jaunjelgaviešu dzejoļus, lai izdotu grāmatu. Iedevu savus divdesmit. Astoņus no tiem iekļāva grāmatā, un tas man bija milzu “dopings” turpināt rakstīt.
— Jūs savos darbos apjūsmojat Daugavu, Jaunjelgavu, bet dzirdēti arī pretēji viedokļi. Kas, jūsuprāt, vietu dara pievilcīgu?
— Man top atmiņu stāsts par laiku no bērnības līdz šai dienai. Par visu, kas Jaunjelgavā bijis. Arī par laiku, kad mācījos 1. klasē. Tikko iemācījos skaitīt, vecāki uzticēja naudu un varēju iet iepirkties. Tie man bija lieli svētki. Veikalnieks bija žīdiņš. Viņš paņēma mammas doto pirkumu sarakstu, pierakstīja klāt, cik kas maksā, un man vajadzēja saskaitīt, cik jāmaksā un cik jāizdod. Ja visu izdarīju pareizi, no viņa dabūju monpansjē ledenītes. Aiz manis stāvēja rinda, bet neviens neiebilda, pacietīgi gaidīja, līdz tikšu galā ar uzdevumu. Tā bija iegājies. Atbildes priekšā neviens neteica. Otra epizode saistīta ar maizi. Patērētāju biedrībai bija maiznīca kalnā, un Balčūnonkulis zirga pajūgā maizi noveda lejā. Koka kastēs siltu svaigu maizīti aizveda uz veikalu, un mamma mani sūtīja tai pakaļ. No mājām piecu minūšu gājiens, bet man vajadzēja trīs reizes vairāk laika. Formas maizes kukulītis, smaržīgs, garšīgs, no veikala līdz mājai palika “pliks”, bez garozas. Kad no Krievijas atgriezās vecaistēvs, viņš mani vienā mirklī atradināja no nedarba: “Kāda maizīte bija? Silta. Tātad dzīva. Tu viņai novilki ādu. Redzi, kā viņa raud. Lūdz piedošanu kukulītim.” Ar vārdiem pietika, lai nekad vairs tā nedarītu.
Divās laivās ducis bērnu
— Notikumi arī rada patiku un attieksmi pret vietu.
— Te arī mana pirmā mīlestība, pusaudzes gadi, mans bērzs Daugavmalā. Dambis ar pirmajiem mīlas mirkļiem, braucieniem airu laivā līdz Aizkraukles pilsdrupām. Ap 12 — 13 gadiem bijām pietiekami prātīgi, ievērojām, ka ir laiks, kad Pļaviņu HES “klusē”, bet Ķeguma HES vēl nestrādā un Daugavas straume plūst pretējā virzienā. Sēdāmies divās laivās, katrā pa seši. Aizbraucām, pie pilsdrupām sakūrām ugunskuru, cepām desiņas. Mājupceļā dziedājām. Katra laiva pa dziesmai, un tās nedrīkstēja atkārtoties. Kad sasniedzām degvielas bāzi pie Jaunjelgavas, laiva, kurai vēl bija dziesmas, uzvarēja. Zaudētājiem bija jālien “caur adatas aci”, jāiztur pēriens ar nātri vai sevi jānoper. Ziemā, kad Daugava aizsala, slēpojām tai pāri līdz Skrīveru dendroloģiskajam parkam. Tur, aiz šosejas, ir kalns. No tā varēja labi laisties. Pēc 16 gadiem jau sākās mīlestības laiks un braucieni beidzās.
—Tad arī atnāca Jānis?
— Viņš jau tepat apkārt visu laiku bija. Tas no sērijas “nekad nesaki “nekad””. Par Jāni domāju: ar to lēno blondīnu, akurāto, pareizo, pedantisko — nekad. Pusaugu meitenei gribējās spēcīgu, tādu, kurš ies caur uguni un ūdeni. Bet ar saules zaķēniem viņš mani uzrunāja. Viņš vasarās strādāja “Darba sparā”, es — pretējā ēkā un pusdienlaikā Jānis ar spoguli logā laida saules zaķēnus. Vēlāk arī mājās kopā gājām. Dzīvojām netālu viens no otra. Vienā no grāmatām ir arī veltījums Jānim. Kopā esam vairāk kā 40 gadu — cauri vētrām, negaisiem, līdzi mierīgiem ūdeņiem… Viņam un visiem, kas svētkos būs mūsu mājā, pateiksimies par gadu, kas bijis tik dāsns un priecīgs. Ar dēla ģimeni tiksimies skaipā, no Aizkraukles atbrauks meita ar bērnu, būs dāvanas un klāts galds.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Biruta Čūdere.
Dzimšanas vieta un laiks:
Jaunjelgava, 1952. gada
30. aprīlis.
Izglītība:
Rīgas Kooperatīvais tehnikums (tagad Biznesa augstskola “Turība”), ieguvusi grāmatvedes kvalifikāciju.
Dzīvesvieta:
Jaunjelgava.
Ģimene: precējusies.
Vīrs Jānis, meitas Ilga un Daiga, dēls Jānis un četri mazbērni.
Nodarbošanās:
pensionāre.
Vaļasprieki:
dzeja, dejas, makšķerēšana.
Horoskopa zīme: Vērsis.
