Dienā, kad pasaulē atzīmēja visu mīlētāju svētkus, bijušajā Odzienas skolā Vietalvas seniori un citi interesenti pulcējās pasākumā “Dzīves svinēšana Vietalvā”. Sanākušie atcerējās aizvadīto gadu notikumus, kurus savulaik filmās iemūžinājis nu jau aizsaulē aizgājušais vietalvietis Uldis Eiduks.
Pasākumā ievadvārdus sacīja senioru biedrības vadītāja Terēza Kārkla. Tā kā 14. februāris ir Svētā Valentīna diena, arī Terēzas kundze katru aicināja apskaut gan savu blakussēdētāju, gan jebkuru cilvēku zālē. Taču vietalvieši šajā dienā kopā sanāca, lai svinētu dzīvi, atceroties notikumus un skatoties filmas, kas ir mūžībā aizgājušā vietalvieša Ulda Eiduka atstātais mantojums ne tikai savai ģimenei, bet arī pagasta ļaudīm. Šis pasākums tapa sadarbībā ar Vietalvas un Odzienas dziedāšanas biedrību.
Pirms skatīties filmas, Terēza Kārkla aicināja sanākušos ar klusuma brīdi godināt Ulda Eiduka piemiņu un klusībā pateikties par viņa atstāto nozīmīgo garīgo mantojumu. Pateicību pelnījusi arī viņa atraitne Leone, kas šos videomateriālus atvēlējusi apskatīt plašākam iedzīvotāju lokam.
Atmiņu ceļojums sākās ar 2000. gadu, kurā iemūžināts veco ļaužu atpūtas sarīkojums. Šo filmu tāpat kā citas pavadīja gan priecīgākas, gan skumjākas emocijas. Kādam tā bija iespēja ieraudzīt sevi pirms 20 gadiem, citu varbūt pārņēma skumjas, filmas kadros redzot savus tuviniekus, draugus, kaimiņus, kuru takas tagad citā saulē…
Šī nebija vienīgā filma, ko noskatījās vietalvieši. Ulda kungs savulaik kustīgajās bildēs iemūžinājis gan kārtējo bērnudārza “Zīļuks” nozīmīgākās jubilejas pasākumu, gan Vietalvas sieviešu vokālā ansambļa “Zīles” priekšnesumu 2008. gada Dziesmu svētkos, pagasta Jāņu sveikšanu svētkos un arī citus pasākumus. “Tā ir mūsu pagasta vēsture, kas jāzina gan mums, gan nākamajām paaudzēm,” sacīja vietalvietis Pēteris Knēģeris. Arī Vietalvas un Odzienas dziedāšanas biedrības vadītāja Ineta Brašus atzinīgi vērtēja šo pasākumu: “Ļoti sirsnīgs. Ir svarīgi, lai cilvēki sanāk kopā, parunājas. Atceras tos, par kuriem jau varbūt bija aizmirsuši. Arī es ieraudzīju savu māsasmeitu, vēl pavisam maziņu. Tas viss atsauc patīkamas atmiņas. Cilvēkiem patīk, dzirdu labas atsauksmes.”
Diemžēl pār šo saulaino notikumu pārlaidās arī ēna. Runa ir par bijušās skolas ēkas likteni. Naivi cerēt, ka to vēl kādreiz pieskandinās bērnu balsis, bet vai vietējiem iedzīvotājiem būs, kur sanākt? Ko piedāvās vietā? Vietalvieši sāka vākt parakstus, lai nepieļautu ēkas pārdošanu. 1892. Gadskaitlis, kas iekalts pie skolas durvīm novietotajā akmenī. Vai vajadzēs kalt domuzīmi un skaitļus 20…?
Vienā no filmām vietalvieši redzēja kādreizējo pagasta vadītāju Marģeri Balodi, kurš kādā pasākumā savu runu nobeidza ar vārdiem: “Ja mēs nebūsim Vietalva, mēs nebūsim nekas!” Lai tie palīdz un stiprina katru, kam šī vieta dārga! Jācer, ka vietalvieši tiks sadzirdēti un arī rasts risinājums. ◆
