Laikrakstus un žurnālus gaida ikvienā mājā, īpaši laukos. Tomēr nu jau pāris nedēļu Pļaviņu novadā, Vietalvas un Odzienas pusē, pastkastītēs vairs neievieto iedzīvotāju abonēto presi, vēstules, jo nav pastnieka.
Visi sūtījumi paliek Pļaviņu pasta nodaļā. Laikraksta “Staburags” redakcijai zvanīja vairāki iedzīvotāji, lūdzot palīdzēt. Šķiet, tik drīz pastnieku tomēr neatradīs, jo neviens nevēlas strādāt par tik niecīgu algu.
Problēmas kopš
pavasara
Problēmas ar sūtījumu piegādi Vietalvā un Odzienā sākās pirms vairākiem mēnešiem — aprīlī, kad nomira iepriekšējais ilggadējais pastnieks Jānis. Kamēr meklēja jaunu pastnieku, viņa vietā mēnesi strādāja kolēģis Dzintars, bet, tā kā viņš šo pusi nepārzināja, vietalvietis Mārtiņš, kurš pāris reižu bija aizvietojis Jāni, viņam palīdzēja. “Man to palūdza toreizējā Pļaviņu pasta nodaļas priekšniece un arī pats Dzintars,” stāsta Mārtiņš. “Mēnesi braucu kopā ar Dzintaru, vienojāmies, ka par to viņš samaksās daļu algas. Taču Dzintaram par nostrādāto mēnesi — par papildu darbu — samaksāja 30 latu. Ko tur vairs! Vienošanās bija mutiska, neko pierādīt nevaru, tomēr — kur te ir cilvēcība? Man piedāvāja pastāvīgu pastnieka darbu, taču pārāk labi zinu, kāds tas ir.”
Pastnieku Vietalvā beidzot atrada, pļaviņiete Inga nostrādāja divus mēnešus, taču nesen viņa no šī darba aizgāja. Inga par pastnieci Odzienā kādu laiku strādāja tad, kad vēl nebija motorizētās piegādes, brauca ar velosipēdu. “Pieredze bija, tāpēc arī uzņēmos. Nostrādāju līdz 20. jūlijam, aizvedu pēdējās pensijas. Mani neapmierināja alga. Piemēram, pagājušajā mēnesī saņēmu 121 latu. Man nebija pilna slodze, lai gan šī pastnieka apgaita ir 133 kilometrus gara. Tikai divus mēnešus pastrādāju, domāju, darbs būs izdarāms, tomēr sapratu, ka to nevarēšu. Ceļi vasarā ir izbraucami, kaut nesenajās lietavās mašīnu jau nācās stumt, bet kas būs rudenī?”
Apskrējās
dūša
Amortizācijas naudu maksājot — četrus santīmus par kilometru, mēnesī iznāk aptuveni 80 latu. Bijusī pastniece teic, ka viņas mašīna ir salīdzinoši labā tehniskā kārtībā, divos mēnešos nomainītas tikai bukses, bet, ja auto ir vecs un lūst, tad gan daudz jāiegulda. Iepriekšējais pastnieks ziemā bija pat pusasis lauzis un pats vēl piemaksājis par automašīnas remontu.
“Darbdienās, kad divas dienas pēc kārtas jāved pensijas, mājās biju astoņos. Pensiju dienās 133 kilometru vietā iznāca gandrīz 200, pārskatos, protams, rakstu reālo skaitli, un vēl jāraksta paskaidrojumu — kāpēc pārsniegta kilometrāža, it kā es kaut kur brauktu savtīgos nolūkos,” stāsta bijusī pastniece. “Ir pensijas, kas jāved uz Sausnēju. It kā tas ir Vietalvas pagasts, taču ceļš, kas kartē ir iezīmēts, pirms desmit, divdesmit gadiem varbūt bija izbraucams, bet tagad jau sen ir aizaudzis, jābrauc apkārt. Kad pieņēma darbā, solīja pārskatīt kilometrāžu, protams, nekas tamlīdzīgs nenotika. Ja būtu normāla alga, tad jau šo darbu darītu, strādātu kaut vai līdz vēlam vakaram. Atbildība ir liela, bet, saņemot 120 latu, apskrējās dūša.”
Kā pa celmiem
“Staburags” iegriezās vairākās Vietalvas pagasta mājās. Valentīna Tentere abonē vienu laikrakstu, ko izdod reizi nedēļā, tagad palikusi arī bez tā. “Avīzi abonēju visam gadam,” stāsta Valentīnas kundze. “Es domāju, ka pie pastnieku lietas vainīgs ne tikai pasts, bet arī valdība un ekonomiskā situācija Latvijā. Kāpēc pastniekam ir mazāka alga kā man pensija? Aizbraukt pēc pensijas varētu arī uz Pļaviņām, bet kāpēc man tas būtu jādara? Ceļam nauda arī vajadzīga. Un ar autobusiem slikti — astoņos rītā turp, četros pēcpusdienā atpakaļ. Tur jau tas trakums, ka visu dienu jānīkst, bet Pļaviņas es līdz vienpadsmitiem varu izstaigāt. Kopš pastnieks nomira, iet kā pa celmiem.”
Kādas viensētas saimniece ir izbrīnījusies. “Atkal nav pastnieka? Pastu parasti izņem mana vedekla, tāpēc nepamanīju, ka pastnieka nav, abonējam “Ievu”, “Staburagu”, tagad daudz darba, neiznāk visu uzreiz izlasīt,” teic saimniece. “Pavasarī, kad vajadzēja pastnieku, grūti bijis atrast. Tur taču tik maz maksā, bet kādi gabali jānobrauc! Pirms divām dienām ceļu nogreiderēja, redzēju — kaut ko pabēra arī, tāpēc tagad normāli, bet citādi bija briesmīgi.”
Piegādā kaimiņi
Vietalvietis Uldis, vīrs pašos spēka gados, stāsta, ka tikko pārradies mājās no Pļaviņām, bijis pastā samaksāt rēķinu un izpildījis lūgumu atvest avīzes un žurnālus tuvējiem kaimiņiem. “Man arī piedāvāja pastnieka darbu, bet kur nu… Tiklīdz nauda jāiegulda mašīnā, tā no algas nekas nepaliek, par tādu naudu zirgam jāsmejas,” strikti nosaka Uldis. “Alga nav adekvāta, un tā nauda, kas it kā paredzēta automašīnas uzturēšanai, cilvēkam jātērē savām vajadzībām. Turklāt ar to tāpat nepietiek. Uzskatu, ka atalgojumam jābūt ap 500 latu “uz rokas”, tad var iztikt.”
Uldim pastnieka neesamība īpašas neērtības nesagādā, viņš pasūta divus žurnālus, kas iznāk reizi mēnesī. Pie mājas pat nav pastkastītes, pastnieks parasti žurnālus atstāj pie kaimiņienes, kura abonē “Staburagu”, ko izlasot no pirmās līdz pēdējai lapai.
Ilze, lai gan pati presi neabonē, tomēr ir sarūgtināta par notiekošo. “Man tas nav aktuāli, bet žēl cilvēku, kuri abonē presi un kuriem avīzes vai žurnāla lasīšana ir rituāls. Laukos tas ir īpaši svarīgi, te cilvēki ļoti gaida iecienītos preses izdevumus,” saka Ilze. “Protams, pastnieka pietrūkst, kaut vai pēc tiem pāris rēķiniem tagad pati braucu. Piemēram, vakar Vietalvas centra iedzīvotājiem atvedu avīzes. Kaudzīte bija diezgan liela.”
***
“Staburags” jau vairākkārt ir rakstījis par šo problēmu, redakcijai ik pa laikam zvana pastnieki, kuri, gan tikai anonīmi, baidoties no darba devēju sankcijām, stāsta par saviem darba apstākļiem, par vadības attieksmi. Rūgtums un sašutums dzirdams ikreiz, runājot ar tiem pastniekiem, kuri brauc ar savu automašīnu pa zemes seguma ceļiem. Bieži vien ir dzirdēts viedoklis — kā tad agrāk varēja pastu izvadāt? Pastniekiem nebija automašīnas, smagā soma plecā un uz priekšu kājām vai ar velosipēdu. Jā, agrāk ne to vien varēja, ar zirdziņu ara zemi, ar izkapti pļāva sienu. Bet dzīve nestāv uz vietas, laiks rit uz priekšu, viss mainās un attīstās. Var jau daudz ko darīt kā agrāk, tomēr dzīvojam 21. gadsimtā, turklāt esam Eiropas lielajā saimē. Un kā mēs tajā izskatāmies šajā gadījumā — ar pastnieka 120 latu algu un uz slikta zemes ceļa ar pussagrabējušu auto?
“Latvijas Pasts” (LP) pagājušo gadu noslēdzis ar gandrīz vienu miljonu latu peļņu, bet šīgada pirmajā pusgadā nopelnīts 1,14 miljonu latu — tā intervijā laikrak-stam “Dienas Bizness” stāsta kompānijas valdes priekšsēdētājs Māris Kleinbergs. Sekmīgajai LP darbībai esot dažādi iemesli — jaunu un modernu pakalpojumu ieviešana un esošo pakalpojumu uzlabošana, iepriekš zaudēto klientu atgūšana, administratīvo izmaksu samazināšana, novēršot funkciju dublēšanos un īstenojot struktūrvienību apvienošanu, u. c. Vai peļņa gūta arī uz lauku pastnieku niecīgo algu rēķina?
