Tie, kuri interesējas par pirmās nacionālās atmodas notikumiem Vietalvas novadā, zina mācītāja Dēbnera negatīvo lomu skolotāja Jura Kalniņa atlaišanā.
Tie, kuri interesējas par pirmās nacionālās atmodas notikumiem Vietalvas novadā, zina mācītāja Dēbnera negatīvo lomu skolotāja Jura Kalniņa atlaišanā.
Literatūrā reizēm minēts, ka Teodora Dēbnera tēvs Augusts bijis daudz labvēlīgāks latviešiem, bet vēl pirms viņiem Kalsnavas—Vietalvas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs bija Augusts Dēbners seniors. Ar viņu tad arī sākās mācītāju Dēbneru dinastija.
Augusts Frīdrihs Ādolfs Dēbners (Döbner) dzimis Saksijas pilsētā Remhildā 1767. gada 25. februārī. Viņa tēvs bija Saksijas kūrfirstes ierēdnis. Augusts studēja teoloģiju Hallē, pēc tam devās uz Kurzemi, kur strādāja par mājskolotāju, vēlāk viņš šo darbu veica Lielvārdē. 1796. gadā Augusts Dēbners tika iecelts par Kalsnavas—Vietalvas draudzes mācītāju un pildīja šo amatu 55 gadus — tas ir patiesi ilggadīgs kalpojums un milzīgs ieguldījums draudzē.
Viņa laikā (1814.—1817.) uzcelta jaunā Vietalvas baznīca (ar 400 sēdvietām un 800 stāvvietām). Iespējams, tieši viņam arī izdevās pasargāt vietalviešus no pāriešanas pareizticībā (no 1845. līdz 1847. gadam ap 2000 draudzes locekļu konvertējās — lielākoties kalsnavieši un sausnējieši, kamēr vairākums vietalviešu stingri turējās pie luterticības). Augusts Dēbners seniors nomira 1851. gadā.
Apgaismības nesējs
Augusts Dēbners juniors piedzima 1800. gada 8. janvārī un izglītojās apgaismības laikmetā, tāpēc pats gribēja “nest gaismu” latviešu tautai un, tāpat kā tēvs, kļuva par latviešu draudzes mācītāju. Pēc ilgām teoloģijas studijām un mājskolotāja darba 1833. gadā viņš kļuva par palīgmācītāju Ādažu draudzē. 1844. gadā A. Dēbners juniors pārcēlās uz Kalsnavas—Vietalvas draudzi, kur palīdzēja tēvam, bet pēc viņa nāves kļuva par pilntiesīgu mācītāju. No 1859. līdz 1867. gadam viņš vienlaikus bija Cēsu iecirkņa prāvests.
Augusts Dēbners ļoti daudz laika, rūpju un pūļu veltīja latviešu tautai. Viņš 44 gadus bija aktīvs biedrs Latviešu literārajā (Latviešu draugu) biedrībā (LBB), kas atbilstoši savu vadītāju — vācu mācītāju (viņu vidū bija arī pārvācošanas piekritēji, kuriem pretojās arī Dēbners) — uzskatiem rūpējās par latviešu literatūras attīstību. A. Dēbners gan biedrības sanāksmēs, gan presē bieži kritizēja LLB par izpratnes trūkumu un pārliecīgu pasivitāti latviešu kultūras un izglītības celšanā. No 1841. līdz 1844. gadam viņš bija LLB Vidzemes nodaļas direktors, no 1870. gada — goda biedrs. Ar savu darbību viņš sekmēja to, ka vācieši, īpaši mācītāji, lasīja visas jauniznākušās latviešu grāmatas.
Grāmatu autors
Augusts Dēbners daudz rakstīja vācu un latviešu presē par vietējiem jautājumiem, kristietības lietām un latviešu literatūru. Viņš ir arī vairāku grāmatu autors: “Ziņas par sātības kustībām”, Napjerska latviešu literatūras konspekta 3. turpinājums (par 1856.—1858. gadu), “Svētie stāsti” un kristīgās ticības stāsti trijās daļās, pēdējie divi savulaik daudz lietoti skolās ticības mācības stundās.
Mācītājs A. Dēbners aizgāja pensijā 1870. gadā un pēc trim gadiem nomira, taču vietalviešiem vēl ilgi viņš bija gaišā piemiņā. Cēsu apriņķa prāvests K. L. Kēlbrants bēru runā teica: “Šaursirdība un vienpusība viņam bija svešas lietas. Viņš pilnā mērā ievēroja dzīves un laika patiesos apstākļus, kur tie nesadūrās ar patiesību un viņa sirdsapziņu.”
Latviešu nīdējs?
Trešais dinastijas pārstāvis Teodors Dēbners atšķirībā no tēva izglītojās konservatīvā gaisotnē, tāpēc bija negatīvi noskaņots pret jaunlatviešu cenšanos atbrīvot savu tautu no vācbaltiešu varas un tuvināt to krieviem (Krišjānis Valdemārs un Kaspars Biezbārdis ieteica par mācību valodu latviešu pagastu skolās ieviest krievu valodu, kā arī latviešu valodai pielāgot kiriļicu. Daži citi jaunlatvieši, piemēram, Atis Kronvalds, pret to protestēja). Vai Teodors Dēbners nicināja latviešu tautu un nīda jaunlatviešus? Uz šo jautājumu lai atbild autoritatīvais latviešu vēsturnieks Āronu Matīss: “Teodors Dēbners patiesi mīlēja latviešu tautu.” Viņš piebilst, ka Teodors Dēbners tikai nesaprata, kāpēc jaunlatvieši ir tik naidīgi pret LLB un “Latviešu Avīzēm”.
Arī ievērojamais Vietalvas skolotājs un kultūras darbinieks Juris Kalniņš—Prātkopis bija jaunlatviešu ideju piekritējs, tāpēc Dēbners panāca viņa atlaišanu. Tomēr sākotnēji mācītājs Kalniņu atbalstīja, arī Vietalvas dziedāšanas biedrību (VdzB). Manuprāt, nav pamatots izplatītais uzskats, ka Teodors Dēbners bija noskaņots pret VdzB. To apliecina paša mācītāja vārdi: “Vietalvas dziedātāju biedrība, kas ļaudis grib radināt uz sanākšanu vaļas laikā, nevis kā krogos un ballēs pa mājām ir, kur rīšana un plītēšana, guļas un nešķīstības, ģeķīga tērzēšana un smiekli, kas nepiederas, ir, bet uz tādām, kur neviena nelietīga valoda iziet no mutes, bet vien kas ir labs un derīgs par uztaisīšanu un žēlastību padara tiem, kas to dzird…”.
Skola un baznīca tukša
Teodors Dēbners pret Juri Kalniņu sāka vērsties tikai tad, kad atklājās, ka skolotājs publicējas jaunlatviskajos laikrakstos, kas draudzes skolas skolotājiem bija aizliegts. Laikmeta drāmā cieta gan skolotājs, gan mācītājs, gan visa Vietalvas sabiedrība. Draudzes skola un baznīca palika gandrīz tukšas, tiesa, pēc dažiem gadiem Juris Kalniņš un skolēni atgriezās skolā, tikai tā vairs nebija draudzes, bet gan Izglītības ministrijas skola, kur mācību programma bija vērsta uz latviešu pārkrievošanu. Vēlāk, kad vietalvieši redzēja, ka piepildās tas, par ko brīdināja mācītājs, — sākas tautas pārkrievošana, arī baznīcēnu skaits pieauga.
1902. gadā Teodors Dēbners pensionējās, bet drīzumā tika ievēlēts par Latviešu literārās biedrības prezidentu, un šajā amatā viņš palika līdz nāvei.
“Latviešu nīdējs” atmaksu saņēma 1905. gadā. Vasarsvētkos viņš vadīja dievkalpojumu Ļaudonas baznīcā, aizvietodams krievu—japāņu karā aizgājušo mācītāju, kad baznīcā ielauzās revolucionāri. Viņi norāva mācītāju no kanceles, noplēsa viņam talāru un vilka pa baznīcas grīdu. Tad gribēja viņam piespiest nest sarkano karogu, tomēr viņš atteicās.
Teodors Dēbners mira Rīgā 1919. gada 22. februārī. Nav izdevies noskaidrot, kādā nāvē, jo tas ir lielinieku varas laiks, bet viņi savu sarkano teroru vērsa īpaši pret mācītājiem.
Ceturtais Dēbners
Frīdrihs Dēbners piedzima 1868. gadā Kalsnavas mācītājmuižā. Viņš mācījās trijās ģimnāzijās: Cēsīs, Rīgā un Kuldīgā, katrā trīs gadus, un sešus gadus studēja teoloģiju Tērbatā. No 1900. līdz 1902. gadam Frīdrihs Dēbners bija adjunkts—palīgmācītājs Kalsnavas—Vietalvas draudzē, no 1902. gada līdz 1905. gadam — šīs draudzes mācītājs. 1905. gadā viņš sprediķoja pret revolūciju, tāpēc nemiernieki 8. maijā centās viņu pārmācīt.
Vispirms dievkalpojuma laikā Vietalvas baznīcā pa logu ielaida balodi, kuram bija piesieta gara sarkana lente ar revolucionāru uzrakstu. Tad vairāki jaunekļi centās izraisīt sajukumu 800 baznīcēnu vidū, bet mācītājs nomierināja draudzi. Tomēr revolucionāri divreiz mēģināja uzbrukt Dēbneram. Vispirms no baznīcas viņus aizdzina zemnieki, un otrreiz mācītājs aizbrauca pa citu ceļu. Tomēr arī viņam lielinieki atriebās, 1918. gadā deportējot uz Sibīriju. Kad baltgvardi F. Dēbneru atbrīvoja, viņš pārcēlās uz Vāciju, savu senču zemi Saksiju, kur nomira 1943. gadā.
***
Visai pretrunīgi ir šie Dēbneri, kuri pēc labākās sirdsapziņas kalpoja latviešiem, kaut arī bieži vien šī kalpošana tika uzskatīta par pārvācošanas mēģinājumu. A. Dēbners juniors: “Latvietis vispirms izglītojams, iekams viņš, nesabojājot savu raksturu, var ieņemties vācu valodā un tikumos; latviešiem jāsagādā labas mācību grāmatas”.
Lai kā mēs viņus vērtētu, ir jāatzīst viņu nopelni novada un visas Latvijas labā.
