Stiprā kaluma vīrs. Tāds, kādu mūsu vidū palicis maz. Viņus liktenis kā dzelzi lika uz laktas. Apakšā paša “es gribu” un virsū veseris, sakot “kā likšu, tā darīsi”. Tas laiks Latvijā ir pagājis, bet darbi, to laiku liecinieki, ik uz soļa redzami. Dzīvojamās ēkas, skolas, bērnudārzi. Liela daļa no šīm būvēm tapušas ar Boļeslava kunga gādību.
Arī kori un deju ansambļi veidojušies un darbojušies pēc nu jau sirmā vīra gribas nezaudēt latvisko vidi.
Direktors divdesmit gadu vecumā
— Esat dzimis Latgalē. Bērnu dienas droši vien nebija rožainas.
— Par bērnību nemaz i negribas runāt. No 13 gadu vecuma biju vecākais bērns ģimenē. Pats sāku apstrādāt divus hektārus zemes — aru, ecēju, bet tēvs pavasarī devās peļņā un mājās pārbrauca tikai rudenī. Cik man tās saprašanas bija, audzēju kartupeļus un citus dārzeņus. Mūsu pusē 10 kilometru rādiusā bija tikai divi puiši, kuri pēc pamatskolas turpināja mācības. Pārējie, knapi ieguvuši pamatizglītību, kaut kā ķepurojās uz priekšu. Zemi 7 līdz 10 hektāru platībā, ko valsts piešķīra katram darbspējīgajam, bieži vien nebija, ar ko apstrādāt. Ne zirga, ne arkla, ne kūts. Ulmanis deva kredītus, lai to visu sagādātu. Nabadzība bija briesmīga, un no mūsu 12 bērnu ģimenes izdzīvoja tikai trīs brāļi un trīs māsas. Pārējie nomira mazi. Medicīniskās palīdzības nebija, pārtikas maz. Tolaik tuvākais dakteris bija Rēzeknē Jura Vidiņa tēvs. Viņa dēls apprecēja manu māsīcu, un viņa meita nu ir labklājības ministre.
— Kas tomēr mudināja mācīties?
— Neviens nemudināja, mācības man padevās. 5. klasē sāku spēlēt šahu un daru to vēl tagad. Arī nabadzība lika domāt. Man ir karjerista raksturs. Jaunība saistīta ar karu, bet izdevās pabeigt Rēzeknes pedagoģisko skolu. Pateicoties organizatora talantam, tūlīt pēc skolas, 1948. gadā, mani norīkoja par Rudzātu septiņgadīgās skolas direktoru. Skolā, kurā pirms tam pats mācījos. Gada laikā vairākiem skolotājiem sameklēju dzīvesvietu. Biju aktīvs un 1950. gadā kļuvu par Jaunjelgavas rajona skolu inspektoru. Bet savam Rudzātu pagastam vēlāk, jau būdams izglītības ministra vietnieks, uzcēlu modernu skolu ar parketa grīdām, bērnudārzu un dzīvojamo māju skolotājiem. “Čekas” darbinieki vēlāk pārmeta un teica, ka tādā veidā es nodarbojoties ar sevis slavināšanu. Mans nodoms tolaik bija apvienot divas trūcīgas skolas vienā.
Ar hūtēm un kostīmos
— Jaunjelgavā jūsu karjera tikai sākās. Kāds bija nākamais pakāpiens?
— Bauska, kur 10 gadu biju gan vidusskolas direktors, gan izglītības nodaļas vadītājs un izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks. Bauskas pusē bija bagātas saimniecības, tāpēc varēja iegūt vairāk līdzekļu pasākumu organizēšanai. Toreiz spēcīga bija lauku sporta biedrība “Vārpa”, un katru otro gadu notika republikas sporta spēles. 1966. gadā tās noritēja Ogrē. Pirms tām pie manis ieradās “Vārpas” Bauskas padomes vadītājs ar lūgumu: “Boļeslav Antonovič, vai mēs varētu savu komandu saģērbt kā uz olimpiādi?” Es viņam atbildu: “Davai!”. Savācu līdzekļus, saģērbām komandu smukos kostīmos ar hūtēm galvā. Kad Ogrē gar tribīnēm nosoļoja Bauskas rajona komanda, visiem mutes bija vaļā. Pārējiem taču bija parasti sportatērpi. Pēc diviem gadiem šo ideju pārņēma daudzi citi.
1966. gadā Cēsu rajonā bija nodibināts pirmais skolotāju koris “Beverīna”, kuru vadīja Imants Kokars. Arī Bauskā gribēju savu skolotāju kori un to izveidot pierunāju Gido Kokaru. Tajā obligāti bija jāpiedalās visiem dziedāšanas skolotājiem, jo tāda ievērojama diriģenta vadībā varētu celt savu kvalifikāciju. Vēlāk kolektīvs ieguva Tautas kora nosaukumu.
— Kad tad nonācāt šajā pusē?
— 1970. gadā pārcēlos uz Stučkas rajonu un strādāju par Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieku. Iepazinos ar Jāni Liepiņu — lai viņam vieglas smiltis. Tolaik viņš vadīja kultūras nodaļu. Izdarīgs cilvēks, ar kuru ātri atradu kontaktu. Kopīgi te kultūras dzīvi radījām no jauna. Pirmām kārtām te, tāpat kā Bauskā, izveidojām skolotāju kori, kuru vadīja Jānis Brants. Pēc trim gadiem koris ieguva augstu vietu republikas mērogā. Tajā dziedāja ne tikai skolotāji, bet arī citu profesiju pārstāvji, un, lai visi no lielā rajona nokļūtu mēģinājumos, attālāko vietu, Valles, Neretas, Pilskalnes, Mazzalves un citu pagastu, pārstāvjiem, piemēram, skolu direktoriem, piešķīrām pa žigulim.
Skatuve ūdenī
— Tā laika pasākumi bija ar vērienu. Pastāstiet par kādu no tiem.
— Tolaik mums, vadošajiem darbiniekiem, jau bija vērā ņemama pieredze. No Jēkabpils uz Stučku pārnāca tāds vērtīgs cilvēks kā Pēteris Peļņiks. Kopīgi realizējām vairākas labas idejas. Manas paaudzes cilvēki vēl tagad ar patiku atceras laiku, kad par Pļaviņu HES direktoru strādāja Benedikts Pavārnieks. Sarunājām jūrā (HES ūdenskrātuvē), iepretī kultūras namam, ūdenī novietot platformu — skatuvi, lai teātri varētu spēlēt. Skatītājiem vietas bija piekalnē. Saaicinājām aktierus no Rīgas, un viņi izrādīja lugu “Pūt, vējiņi!”. Izrāde bija vakarā, bet dienā pilsētniekus iepriecināja “kukuruzņiks” ar izpletņlēcējiem.
Citā reizē tajā vietā, kur tagad ir mazdārziņi, organizējām tirgu. Ne tādu kā tagad ar drēbju pārdevējiem, bet ar dažādām atrakcijām. Ierakām augstu stabu, tā galā — “pižiku”. Cilvēki pēc tā kāpa, krita, un visiem bija jautri. Tajā pašā reizē ar biļetēm, kuras maksāja, ja nemaldos, vienu rubli, sarīkojām loteriju. Balva bija zaporožecs, un to laimēja kāda sieviete. Toreiz tāda mašīna maksāja trīs tūkstošus rubļu. No ieņemtās naudas izdevās nosegt mašīnas izmaksas un vēl pāri palika. Tajā dienā stāvēju kultūras namā pie loga un vēroju, kā tauta no malu malām plūda uz Daugavmalu. Kā uz Meku.
Trūka celtnieku
— Ilgus gadus padomju laikā strādājāt Izglītības ministrijā galvaspilsētā. Šajā laikā jūsu vadībā kardināli mainījās Latvijas lauku vide. Kāds bija šis laiks?
— 1974. gadā mani no Stučkas “paķēra” par izglītības ministra vietnieku, un tajā amatā sabiju 15 gadu. Līdz astoņdesmito gadu vidum tie, var teikt, bija republikas ziedu laiki. Man bija gods būt par kuratoru skolu, skolotāju dzīvojamo māju, bērnudārzu celtniecībā. Biju atbildīgs par skolu materiālās bāzes nostiprināšanu, par kadru jautājumiem un sportu. Valsts plāns paredzēja ik gadu radīt 10 tūkstošu jaunu skolēnu vietu. Tolaik vienīgā problēma skolu būvniecībā bija celtniecības jaudu trūkums. Nauda bija, bet trūka cilvēku. Tāpēc iesaistīja vietējos celtniekus. Tā tapa Ādažu skola un citas — Slampē, Druvas pagastā, Krimuldā, Salas pagastā, kuras cēla vietējo kolhozu brigādes.
Bieži uz Maskavu
— Cik skolu uzcēla jūsu laikā?
— Ap simts skolu un izveidoja 150 tūkstošu skolēnu vietu. Bet skolēnu ne vienmēr bija tik, cik bija plānots. Jaunjelgavas skola paredzēta 1070 bērniem, bet labajos laikos tajā mācījās 600. Pārkāpām Vissavienības normatīvus. Skolas sporta zāli bija paredzēts celt 162 m2 lielu, mēs atļāvāmies divtik lielu — 324 m2.
Viena no pēdējām iesāktajām un diemžēl nepabeigtajām skolām ir tagadējais grausts Aizkrauklē, “Purvciemā”. Šis objekts sākās ar manu un toreizējā rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja Ivara Sekača sarunu Izglītības ministrijā. Viņš atbrauca pie manis un saka: “Vajag Aizkrauklē trešo vidusskolu. “Labi, Ivar,” atbildu viņam, “bet ne jau lielu, tādu ar 900 vietām.” Esošajās skolās vairākas klases mācījās divās maiņās, trūka vietu un bija nepieciešamība pēc jaunām telpām. “Nē,” viņš atbild, “vajag lielu, ar 1600 vietām.” Augoša pilsēta, VEF rūpnīcas filiāle nodarbināja 1200 iedzīvotāju, un bija iecerēts būvēt vēl kādu rūpnīcu. Ja jau tā lūdz, nodomāju, savam rajonam nav žēl. Tajā laikā skola būtu izmaksājusi pusotra miljona rubļu. Viena skolēna vieta maksāja 10 tūkstošu rubļu. Bija paredzēts arī peldbaseins. Sākām to celt 1989. gadā, tad nāca juku laiki, dziesmotā revolūcija, naudas vairs nebija, un celtniecība apstājās. Ja būtu izvēlējušies uz pusi mazāku, varbūt būtu paspējuši uzcelt.
Līdzīgs stāsts ir par Pilskalnes skolu. Toreiz sovhozā “Nereta”, kas bija liela, plaukstoša saimniecība, bērni apmeklēja Neretas vai Sproģu skolu. Kopā ar Sekaci aizbraucu uz Pilskalni, staigājām pa brikšņiem, meklējot vietu jaunajai skolai. Es saku — lielu nē. Viņš piekrita — 200 skolēniem. Šoruden pabraukāju pa tiem ceļiem. Smuka skola, bet tukša. Žēl, ka tādi objekti stāv neizmantoti.
— Toreiz naudu deva Maskava. Vai bija svarīgi uzturēt labas attiecības ar “centru”?
— Bija interesanti strādāt un arī liela atbildība, jo katru vadošā darbinieka soli novēroja. Tajā pašā laikā nācās domāt par šo soļu sekām. Bija jābūt objektīvam un arī apveltītam ar labu intuīciju, lai paredzētu galarezultātu.
Bija arī tā, ka nedēļā divas reizes kāpu lidmašīnā un devos uz PSRS Izglītības ministriju vai Valsts plāna komiteju saskaņot vai lūgt, lai piešķir vairāk naudas, kā paredzēts. Pārsvarā visus finanšu jautājumus risināja Latvijas PSR Valsts plānā, bet, ja bija personiski kontakti, varēja iegūt papildu līdzekļus. Tā pie PSRS izglītības ministra devos ar lūgumu izgādāt republikas vajadzībām volgu. “Kāda runa! Būs.” Pēc nedēļas saņēmām volgu, ar kuru varēju izpalīdzēt kādam labam darbiniekam.
“Tautas nodevēji
nebijām”
— Mūsdienās padomju laiku un cilvēkus vairāk vērtē negatīvi. Ko jūs par to domājat?
— Kā daudzi manas paaudzes cilvēki, nevaru pārdzīvot, ka mūs, kuri strādājām augstākos amatos, tagad sauc par tautas nodevējiem. Ja mūsu vietā būtu kāds cittautietis, kuram nerūpētu vietējās tautsaimniecības attīstība, izglītība, kultūra, ar kuru vietējie nespētu nodibināt kontaktu, kā tad būtu? Līdzīgi bija, kad pēc kara dibināja pirmos kolhozus. Par priekšsēdētājiem ielika tādus, kuri vietējos apstākļos neorientējās. Tādi kolhozi nīkuļoja, līdz priekšgalā nāca nacionālie kadri.
Vainīgs moskvičs
— Vai ir kas tāds, ko tagad būtu darījis citādi?
— Vienu lietu gan dzīvē nožēloju. Ja ne tā, varbūt karjerā būtu daudz vairāk sasniedzis. 1961. gadā Gulbenes rajonā strādāju par kompartijas rajona komitejas otro sekretāru. Man piederēja savu laiku jau nokalpojis moskvičs. Nolēmu to pārdot. Ar manu pilnvaru komitejas šoferītis mašīnu aizbrauca uz tirgu un pārdeva. Kāds par to uzrakstīja sūdzību, jo kā tā var — pārdot automašīnu iedzīvošanās nolūkā! Par to mani no darba partijā atstādināja. Vajadzējis mašīnu nodot lūžņos. Izsauca mani uz “čeku” un pateica: “Ar tādu attieksmi Kirilins partijas darbam neder.” Pagāja laiks, “čekas” rājieni piemirsās, un es varēju karjeru sākt no jauna. Šodien vērtējot — absurda morāle. Kāpēc ar savu mantu nevarētu darīt to, ko vēlos? Bet pirms rājiena jau bija “sagatavota augsne”, jo zināju, ka rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs ies pensijā un es ieņemšu viņa vietu. Tad arī kļūtu par Augstākās Padomes deputātu. Bet moskvičs pārvilka tam pāri treknu svītru.
