Staburags latviešiem allaž bijusi vieta, kur smelties spēku un prieku. Gadi un iekārtas, gluži kā Daugavas ūdeņi, aizskalojuši daudzas vērtības.
Staburags latviešiem allaž bijusi vieta, kur smelties spēku un prieku. Gadi un iekārtas, gluži kā Daugavas ūdeņi, aizskalojuši daudzas vērtības. Arī dižā Staburaga klints nogrimusi Daugavas dzelmē. Tomēr ir lietas, kuras gadsimtu teiksmainajā Vīgantē un tā apkaimē palikušas nemainīgas — īpašā aura, dabas skaistums un cilvēku sirsnība. Tā tas bijis senatnē, to saskatījis Valdis grāmatā “Staburaga bērni”, un to apliecina arī patlaban upes krastā mītošie ļaudis — secieši un staburadzieši.
Izsenis valda uzskats, ka Latvijā ir vietas, kur pat akmeņi runā. Viena no tādām noteikti ir Staburags. Izstaigājot Vīgantes parka un tā apkaimes takas, akmeņu teikto un pat pārmetumus var sadzirdēt ar sirdi. Savs sakāmais arī cilvēkiem, kuri dzīvo Daugavas krastā.
Staburags turpina dzīvot
Staburaga klints pakājē savulaik norisinājās dažādi pasākumi, un daudzu vecāka gadagājuma cilvēku atmiņā šī vieta palikusi ar savdabīgo skaistumu. 1924. gadā laukumā pie nu jau appludinātā Staburaga un Liepavota notika pirmie Jēkabpils apriņķa Dziesmu svētki, kuru rīkošana vēlākajos gados kļuva par tradīciju. 1936. gadā no laukakmeņiem un Daugavas radzēm, jumtu veidojot no koka, uzcēla estrādi.
Pēc Pļaviņu HES izbūves sešdesmitajos gados teiksmām un leģendām apvīto klinti, estrādi un daļu Vīgantes parka teritorijas appludināja. Zemūdens izpēte liecina, ka Staburags Daugavas dzelmē turpina dzīvot — apmēram deviņu metru dziļumā sešu metru attālumā no krasta.
Cēls, skaists un īsts tas turpina dzīvot arī Valda stāstā “Staburaga bērni” (pirmo reizi izdots 1895. gadā). 19. gadsimta beigās Valda vecāki kopā ar dēlēnu nokļuvuši Vīgantes muižā. Vēlāk šī apvidus krāšņums iemūžināts grāmatas lappusēs.
Valsts kinofotofonodokumetu arhīvā noskaidrojām, ka Staburags iemūžināts arī vairākās dokumentālajās filmās. 1966. gadā uzņemtajā kinolentē “Daugavas leģenda” redzams Staburags pirms tā appludināšanas un arī Pļaviņu HES celtniecība. Sākumā filma ilgusi 20 minūšu, 1987. gadā pārveidota uz pusi īsāka.
1932. gadā izdotajā bukletā par Latvijas teiksmaino senvietu Staburagu ieteikts maršruts gar Daugavas krastu, pa kuru Staburaga burvības meklējumos dodamies arī mēs. Brīžiem šķiet, ka šur tur vēl takas glabā Janča un Marča soļus un atgādina pagātni.
“Degļi” atdzimst
“Man ar gribējās atnākt,” Marčs teica aizbildinādamies, “bet nevarēju: mani šorīt aizsūtīja uz Degļiem, un es tikko pārnācu — atbilde bija jāgaida.” *
Degļu kalnā, tagadējā Seces pagasta teritorijā, aizvien slejas māja ar tādu pašu nosaukumu — “Degļi”. Ēkas sienu rotā uzraksts: “ANNO 1998”. Saimnieki Ginta Kociņa un Dainis Mikasenoks stāsta — uzraksts atgādina gadu, kad viņi pārcēlās uz dzīvi te. Ģimenes pārziņā gan šī vieta, kurā savulaik bijusi plaša saimniecība, nonākusi apmēram pirms 14 gadiem. Sākot saimniekot, saskaitījuši apmēram 11 ēku pamatus un drupas divos līmeņos.
Pēdējie iemītnieki šajās mājās dzīvojuši pirms vairākiem desmitiem gadu. Ginta un Dainis soli pa solim iekopuši aizaugušo apkārtni, iestādījuši 54 koku sugas.
“Uz kādreizējo “Degļu” saimniecības ēkas pamatiem uzcēlām savu pagaidu māju,” stāsta Dainis. “Arī mums būtībā tā tikai saimniecības ēka vien ir. Cerējām, ka reiz uzcelsim arī īstu māju vecās “Degļu” dzīvojamās mājas vietā, bet nu vēl īsti nav zināms, vai tā taps tajā pašā vietā.
Agrāk saimniecības ēkas vienā galā bijusi klēts, otrā — stallis. Ēkas sienā, kuru atjaunojām, atstājām arī tajā iemūrēto kliņķi, kurš kalpoja, lai piesietu zirgus. Attīrot pamatu vietu, atradām arī daudz zirglietu un pakavu.”
Pakavs esot laimes simbols. Kas zina, varbūt tie arī jaunajiem saimniekiem dos svētību? Gintas un Daiņa uztverē šī vieta ir īpaša. Ne tikai tādēļ, ka minēta “Staburaga bērnu” lappusēs, bet arī tāpēc, ka daudz kas te liecina par pagātni.
Vēsture vienmēr blakus
Saimnieki domā, ka ēkas, no kurām nu palikuši tikai pamati, būvētas 19. gadsimta beigās. Tieši pirms simt gadiem — 1903. gadā — “Degļi” izpirkti no muižas īpašumiem. Daudzus soļus glabā šo māju takas un taciņas, katru citāds liktenis piemeklējis. Dažus no mājām izdzinis karš. Dzīvojamās mājas ložu sašautie mūri liecina, ka te nav gājuši secen Pirmā un Otrā pasaules kara notikumi.
“Reizēm jutāmies kā arheoloģiskajos izrakumos,” atceras Ginta. “Ko tik nav nācies izrakt un atrast! Lādiņu čaulas, vecus traukus, pat citās zemēs ražotus, arī Kuzņecova un Meisenes porcelānu. Pie Daugavas atradu sudraba pieclatnieku, arī kādu 1928. gadā kaltu monētu.” Dārzā atrasta arī cara laika sudraba karote, kuru rotā iniciāļi “G. K.”. “Tātad manējā — Ginta Kociņa,” smej saimniece.
“Kad ūdens tekot caur radzēm, viņš izskalojot, izkausējot tās kā cukuru. Kad pēc tam ūdens tek caur sūnām, kaļķu daļiņas — no radzēm tak dedzina kaļķus — pielīp sūnu kātiņiem un lapiņām kā medus pirkstam.”
Daugavas krastā pie “Degļiem” vēl saglabājusies puse no kaļķu cepļa, tas bijis apmēram divu metru diametrā. Uz cepli aizvijas ceļš, pa to vests dolomīts.
“Iepretim “Degļu” mājām Degļu kalna augstākajā virsotnē ir tornis. Šis triangulācijas punkts ir 105 metrus virs jūras līmeņa,” stāsta Dainis. “Mēs dzīvojam ekskluzīvā vietā. Tagad cilvēki labprāt iegādātos zemi pie Daugavas, un mums savā ziņā paveicies.”
“Es šo vietu pazīstu jau 30 gadu,” atklāj Ginta. “Manai vecaimātei māja bija Daugavas otrā krastā, tagad tā appludināta. Vecmāmiņa 1931. gadā piedalījās Dziesmu svētkos Staburagā, par to liecina arī fotogrāfijas.”
Māju nospēlē kārtīs
“Degļu” saimniecībai savulaik piederējusi arī zeme nedaudz lejpus uz Staburagu. Ar to saistīts kāds paaudžu paaudzēs pārstāstīts notikums: “Degļu” saimnieks bijis liels kāršu spēlmanis. Azartā viņš šo īpašumu kārtīs nospēlējis citam. Jaunais īpašnieks, laimes iepriecināts, te uzcēlis mājas un nosaucis par “Laimdotām”.
Pirms pieciem gadiem šajā laimes stūrītī sākusi saimniekot Janičevu ģimene. “Māja celta 1934. gadā, tikai divus gadus vecāka par mani, vēlāk tā pārbūvēta,” stāsta Auguste Janičeva. “Agrāk dzīvojām Salaspilī. Dēls nopirka “Laimdotas”, un mēs ar sajūsmu pārcēlāmies uz tik skaistu vietu. Nu vecumdienās dzīvojam skaisti!”.
Klausās lakstīgalu koncertā
“Liekas, it kā katrā cerā un katrā zariņā šūpotos pa lakstīgalai — tik brīnum diženi plūst skaņas pār pakrasti un klusajiem laukiem. Un, tiklīdz viens cers apklust, sāk otrs… Tās ir dziesmas, tik straujas kā Daugava, tik skaidras kā Liepavots, tik dziļas kā rāmas debesis un tik dedzīgas sparības pilnas kā cilvēku krūtis.”
Brīdi satrūkstos — cik līdzīgi Daugavu uztver tās krastos mītošie. Pirms vairāk nekā simt gadiem un tagad…
“Labi te jūtos, šo vietu vairs nevarētu pamest,” bilst saimniece. “Zem katra krūma pavasaros spraucas zilās vizbules, un teju vai katrā zarā dzied lakstīgala. Sirds priecājas līdzi!”.
No “Laimdotu” lieveņa pašā Daugavas krastā paveras skaists skats uz upes līkumu un pretējo krastu. Te saimniekiem vakaros patīk apsēsties un lūkoties dabas pievilcībā. Drēgnajā rudens novakarē tur pulcējas gulbji. “Viņi ir ainavas neaizstājama daļa,” saka Augustes kundze. “Rudeņos upē reizēm bariņā peld ap trīsdesmit šo cēlo putnu.”
“Cilvēks jūtas kā pasakā”
“Aiz augstajiem Avotiņu kalniem Vidzemē ceļas lēnām pilnais mēness… Piepeši mēness seja atspīd Daugavā, un viņa stari ieplūst kā migliņa pakrastē.”
“Pilnmēness naktīs Daugava izskatās vienreizēja,” bilst Augustes kundze. “Mēness atspīd ūdenī un veido celiņu no viena krasta līdz otram. No kokiem krīt noslēpumainas ēnas, un cilvēks tā vidū jūtas kā pasakā.”
“Laimdotu” saimniece Staburaga klinti gan savām acīm neesot redzējusi, bet jau kopš bērnības atmiņā palikusi dziesma par raudošo Staburagu: “Tagad tie ir tikai sapņi, un arī Staburags vairs neraud, bet dus ūdenī. Sevišķā aura te gan nav zudusi. Lasot Pumpura eposu “Lāčplēsis”, arī man šķiet, ka te kaut kur staigā tā varoņa gars.”
Pagājušo neatgriezt, bet nākotni varam ietekmēt. “Mēs parakstījāmies pret celulozes rūpnīcas celtniecību,” saka saimniece. “Tik skaistu upi nedrīkst piesārņot!”.
Brāļu mājām līdzīgi nosaukumi
Tuvu pie Daugavas krasta ir lauku mājas “Staburadzes”. Šo māju saimniecība dibināta ap 1924. gadu, un kādu laiku tā bija tuvākā māja Staburagam. Tolaik tuvumā nevienas dzīvojamās mājas nav bijis, viss Seces pagasta vecsaimniecības “Biķernieki” lauku platībā. No “Biķernieku” mājām palikušas vien aizaugušas drupas. Pie tām saglabājušās akas, kura no iekšpuses izlikta ar akmeņiem, paliekas.
“Staburadzēs” kopš 1995. gada saimnieko Ginters Zoltners. Viņš stāsta, ka šo un blakusesošo māju “Staburags” cēluši divi brāļi — Jānis un Mārtiņš.
“Staburaga” mājās tikai dažus metrus no vietas, kur dzelmē nogrimis Staburags, jau vairāk nekā divdesmit gadu dzīvo rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks. Šī māja viņiem nav vienkārši patvērums, bet arī gluži vai radošā laboratorija, kurā teiksmainā daba iedvesmo un dod spēku jaunām iecerēm. Māju saimnieki uzskata, ka cilvēkam jāgodā tā vieta, kur viņš dzīvo, tāpēc viena istaba viņu mājā iekārtota kā Staburaga istaba.
“”Staburadzes” celtas uz īstiem laukakmens pamatiem, tās būvē nav izmantots cements, tikai kaļķis,” stāsta Ginters Zoltners. Viņš dzimis un audzis Pļaviņās, bet ilgus gadus nodzīvojis Rīgā, 36 gadus nostrādājis par instrumentu atslēdznieku Popova radio rūpnīcā. “Šogad man būtu jāiet pensijā. Daugavas krastā dzīvodams, tagad esmu kļuvis par zvejnieku,” smej viņš.
Gintera kungs jaunībā vairākas reizes pabijis pie Staburaga klints: “Pēdējo reizi Staburagu redzēju 1965. gadā. Ūdens līmenis vēl nebija mainījies, un klints slējās virs ūdens, bet bija izzāģēti koki, apkārt valdīja drūma postaža. Pēc dažiem mēnešiem Staburags nogrima ūdenī.”
Upe “atņem” zemi
“Staburadžu” saimnieku nomāc tas, ka ik gadu Daugava soli pa solim “atņem” sauszemi. “Apmēram 36 gados upe mājām pietuvojusies par 15 metriem,” krasta nogāzē stāvēdams, rāda Gintera kungs. “Redziet to nokaltušo koku ūdenī? Vēl nesen tas zaļoja, bet nu upe atņēmusi dzīvību. Līdzīgi kā Turaidas pilī, te ūdens sūcas cauri zemei, krasts brūk. Pēc gadiem desmit mēs te vairs nestāvēsim.
Jau sen runāju — atvediet cementu, es glābšu krastu! Mani saucieni palikuši bez atbildes. “Latvenergo” ik gadu solīja atvēlēt dažus peļņas procentus Daugavas krastu nostiprināšanai. Kur tā nauda paliek? Es būtu ar mieru pats remontēt, bet bez naudas to nevaru. Kaimiņam “Staburaga” mājās labāka situācija — tur dolomīta krasts, te — glūda. Šī nav vienīgā vieta, kur jānostiprina krasts, arī Vīgantes parkā un Degļu kalnā vajadzētu, taču šī ir visbīstamākā vieta.
Padomju laikā Pļaviņu HES bija strādnieku brigāde, kura rūpējās par Daugavas krastiem — nostiprināja, zāģēja vecos kokus, vāca nolūzušos. Tagad viss peld Daugavā.”
Klinti nevar glābt
“Jā, arī tev vajag skaidra un brīva gaisa tāpat kā lakstīgalām, lai tavas krūtis varētu elpot pilnā spēkā un dižumā, lai tavas tumšās asaras pārvērstos gaišās prieka pērlēs un zibētu mēness gaismā kā dzidrie Liepavota ūdeņi.”
Gintera kungs uzskata, ka daži cilvēki aplami spriež — ūdens līmeni vajadzētu pazemināt un glābt Staburagu. “Ko līdz, ja klints ieraudzīs dienas gaismu — tā nobruks. Turklāt pie Daugavas vismaz piecus gadus nevarēs pieiet,” bilst viņš.
Daugavas rāmajā plūdumā raugoties, enerģiskais vīrs bilst: “Gana gausties, jādzīvo! Jāskatās uz Daugavu un jāpriecājas. Te tomēr ir labi — svaigs gaiss, dabas tuvums…”
Savs Staburags diviem pagastiem
“Un tad šis bija Staburags, tas pats, kurp devās visi daudzie ļaudis no Vidzemes un Kurzemes kā tādu brīnumu skatīties…”
Ceļmalā norāde vēsta — līdz Staburagam 275 soļi. Te tas dus mierīgā miegā Daugavas dzelmē, un par pagātni liecina vien augšējie kāpņu pakāpieni, kuri nav nogrimuši ūdenī.
Upes krastā tieši pie Staburaga ir arī Seces un Staburaga pagasta robežzīme. Staburaga pagasts izveidots 1945. gadā, agrāk šīs novads piederēja Sēlpils draudzei. Lai gan mēdz teikt, ka īsti nevar saprast, kuras pašvaldības teritorijā ir Staburags, viss sadalīts vienlīdzīgi — māja “Staburags” ir Secē, Staburaga klints — Staburaga pagastā.
Pašā Daugavas krastā 12,3 hektāru platībā plešas Vīgantes muižas parks. 18. gadsimtā dibinātajai Stabu muižai nosaukums dots no stabiem, kādus veidoja kaļķainie avoti Daugavas krastos. Zeme šajā apvidū ir liesa un akmeņaina, varbūt tāpēc muižas īpašnieki bieži mainījušies. Kopš muiža piederēja Vīgantu ģimenei, to sāka saukt par Vīganti.
Divdesmitā gadsimta sākumā agrārreformas laikā zeme sadalīta jaunsaimniecībās, pēdējam muižas īpašniekam baronam Bēram atstājot tikai nelielu daļu. Muižas ēkas sagrautas Pirmajā pasaules karā, tikai viena 1922. gadā atjaunota Vīgantes piensaimnieku biedrības vajadzībām. Vēlāk tā piešķirta vietējai kultūras organizācijai, bet līdz mūsu dienām nav saglabājusies.
Mūsdienās par parka sakopšanu rūpējas Staburaga ļaudis un Vīgantes pamatskolas audzēkņi. Skolotāja Ināra Galvanauska vada ekskursijas un māca arī jaunos gidus. 9. klases audzēkņi Uģis Albiņš un Laura Zvaigzne ekskursantus ar Vīgantes apkārtni iepazīstinājuši diezgan bieži.
No gaisa bučiņām līdz bučotavai
“…lielā strāva sadalījās simtiem mazās stīdziņās, kas kā pelītes ložņāja starp lielajiem klinšu gabaliem. Mazajiem viņas lēca bezbēdīgi pāri, brīžam spožas dzirkstelītes augstu mētādamas. Tās bija gaisa bučiņas, ko Liepavots sūtīja saulei, kas katru rītu savus pirmos sārtos starus spodrināja viņa tīrajā vēsumā, atstādama avotam un viņa viļņiem savus debesu vizuļus visai dienai ko rotāties.”
Vīgantes parkā ierīkota sešu kilometru gara izziņas taka “Mīta”. Laura Zvaigzne stāsta, ka tās nosaukums veidots no vārdu “mīļa taka” saīsinājuma, arī norādot, ka tā ir pašu kājām mīta. “Mīta” ved līdz aplūkojamajām vietām, arī kāpnēm pie Liepavota un bijušās estrādes.
Vienības birzī upes krastu savulaik kopā ar saviem skolēniem sakopa Aivars Bite, kurš bija skolotājs Vīgantes pamatskolā. Viņi romantiskā, koku ieskautā vietā stāvā krasta malā novietoja soliņu un šo vietu nosauca par bučotavu.
Laura stāsta, ka reizēm nācies vadīt ekskursiju vecāka gada gājuma cilvēkiem, un tās bijušas gluži kā mācību stundas arī pašai: “Cilvēki, kuri kādreiz savām acīm skatījuši Staburagu, atceras, kā te bijis agrāk, un salīdzina ar tagadni. Interesanti klausīties.”
“Liepavotos” saimnieko mežsargi
“Liepavotu” nosaukums dots samērā jaunai mājai pašā Vīgantes parka malā līdzās jaunajai estrādei. Ēka būvēta 1939. gadā, tajā dzīvojis mežsargs, kurš atbildējis par Vīgantes parku un tuvējo apkārtni. Pēckara gados te bijusi iekārtota mežniecība, vēlāk — Jēkabpils mašīnu remontu stacija.
Mežsarga ģimene te dzīvo joprojām. Štālu dzimtā mežsargi bijuši vairākās paaudzēs, un arī tagadējais “Liepavotu” saimnieks Arnis Štāls turpina dzimtas tradīciju. Šajā mājā savulaik saimniekojis arī viņa tēvs.
“Pie Daugavas ļoti pierasts,” atzīst Arnis. “Arī pie tā, ka tuvējā estrādē notiek pasākumi. Padomju laikos te bija dažādas teātra izrādes, atbrauca tik daudz apmeklētāju, ka nebija vietas, kur automašīnu novietot. Bijuši laiki, kad te valdīja klusums, tagad gan ballēs apmeklētāju netrūkst. Uz pasākumiem mums nav pat jāiet — ģenerālmēģinājumu noskatos, pagalmā stāvēdams.”
* * *
Rāmajā rudens vakarā no Daugavas lēni ceļas migla, un savāds drēgnums apņem pakrasti. Mežsargs bilst — jādzīvo tagadnē.
“No Daugavas atskan lēna šalkoņa. Tur nemierīgie viļņi vēl tērzē un čalo savā starpā kā pārgalvīgie skolēni, dusā iedami. Krūmiņi vēlreiz sakustas: viņi ietinas ciešāk savos lapu mētelīšos, jo rietumblāzma sāk jau dzist. Tad piepeši viss paliek kluss, tik kluss kā zilās debesis… šai brīdī pakarstē katra puķīte un kociņš, katrs putniņš un kaukainītis skaita savu vakara lūgšanu. Bet no tumšās dzelmes paceļas nakts un met otru plīvuru pār pakrasti.”
***
Izziņai.
Valdis (īstajā vārdā Voldemārs Zālītis), dzimis 1865. gada 28. septembrī Sausnējas muižā dārznieka ģimenē. Mācījies Biržu draudzes skolā, pēc tam Baltijas skolotāju seminārā Rīgā. Pirmā publikācija 1892. gadā — ceļojuma apraksts “Kurzemē”. Miris 1934. gada 10. oktobrī, apbedīts Rīgā, Meža kapos.
