Pļaviņietes Ivetas Krastiņas ikdiena aizrit Pļaviņu novada ģimnāzijā, kur viņa ir vēstures skolotāja. Taču paralēli darbam Ivetas kundze jau vairākus gadus aktīvi darbojas Pļaviņu amatierteātrī “Aina”.
Iveta Krastiņa stāsta, ka ne viņas vecāki, nedz tuvākie radi neaizrāvās ar teātra spēlēšanu. Taču viņa teātri spēlē kopš skolas gadiem, un, iespējams, bērnībā, stāvot pie mazās Ivetas šūpuļa, savu radošuma artavu meitenei deva krustvecāki — baletdejotāji Tamāra un Artūrs Ēķi.
Uz skatuves kopš bērnības
— Teātri spēlēju kopš skolas gadiem. Mežotnes astoņgadīgajā skolā man literatūru un svešvalodas mācīja ļoti labas skolotājas, kuras papildus strādāja, lai mēs, skolēni, prastu labi runāt un darīt to publiski. Tas bija padomju laiks, un neviens pasākums nenotika bez mūsu izrādēm. Spēlējām “Sūnu ciema zēnus”, “Rungu iz maisa” un citas. Beidzot Kokneses vidusskolu, devos studēt. Iedomājos, ka nu būšu aktrise Studentu teātrī. Izturēju konkursu, kādu laiku tur padarbojos, bet acīmredzot tas nebija domāts man. Iespējams, tobrīd ar mums, jaunajiem, vajadzēja kaut kā īpaši strādāt, nevis uzreiz iepludināt pamatkolektīvā. Man daudz ko bija neērti darīt, piemēram, spēlēt etīdes un citas lietas. Teātri uz laiku pametu un tobrīd sāku aizrauties ar sabiedriskajām aktivitātēm. Kopš tā laika vadu dažādus pasākumus.
Sētniece un kultūras ministre
Uz Pļaviņām atveda dzīves ceļš. Kultūras namā sāku vadīt konkursu “Cālis” un tagad esmu “cāļu” krustmāmiņa. Vēl nebūdama Pļaviņu amatierteātra dalībniece, vadīju tā jubilejas pasākumu, un palēnām sāku darboties arī teātrī. Vispirms piedalījos dzejas kompozīcijās, pēc tam spēlēju raksturlomas. Nu uz kultūras nama skatuves darbojos jau teju desmit gadu. Ir bijušas dažādas lomas, ne tikai pozitīvas, arī negatīvas — kā jau dzīvē. Esmu spēlējusi gan sētnieci un valsts kultūras pirmo personu, gan dažādas lomas Rūdolfa Blaumaņa lugās. Taču, ja jūs maniem kolēģiem jautātu, kura loma man padodas vislabāk, viņi teiktu — sētnieces, jo esmu supersētniece!
Kā Benāra
Interesanti, ka, esot uz skatuves, kolēģis vienu brīdi ir vīrs, tad mīļākais, bet citā izrādē — tēvs. Mīļākā loma? Katrā ir kaut kas īpašs, taču viena no iemīļotākajām ir Paula Putniņa lugā “Sievišķā sievietība”, kur spēlēju valsts pirmo personu Benāru. Viņa ir skarba un cīnās par sieviešu un vīriešu vienlīdzību, taču vēlāk saprot, ka sievišķībai ģimenes dzīvē ir ļoti liela nozīme. Lai gan ne visās dzīves jomās, bet šī loma tomēr mani vislabāk raksturo.
Ceturtdien rādījām dzejas uzvedumu “Dziesma iesākta un nepabeigta”. Tās pamatā ir Austras Skujiņas dzeja un Leona Brieža savulaik uzrakstītais kinoscenārijs. Šajā izrādē iejutos Austras draudzenes Liļļa lomā. Mans personāžs ir Strādnieku teātra aktrise, kura iedomājas, ka ir ļoti talantīga, lai gan līdz profesionālajai varēšanai ir samērā tālu. Dažbrīd Austru atbalstu, bet citreiz sāpinu. Taču, kad Austra redz, ka esmu kopā ar viņas mīļoto vīrieti, viņa nomirst.
Kolēģēm trāpa ar zābaku
Katrā izrādē gadās arī kuriozi. Viens no tādiem bija brīvdabas izrādē Neretā. Tajā savu iecerēto izmisīgi centos iedabūt gultā. Vilku viņam nost zābakus, bet tobrīd mūsu teātra meitenes dziedāja dziesmu. Neaprēķināju, kur zābaks aizlidos, un — bams — virsū mūsu meitenēm! Dziesma aprāvās, bet viņas ātri atguvās, un viss bija kārtībā.
Vai nācies darīt ko tādu, ar ko dzīvē nenodarbojos? Jā. Kaut nesmēķēju, izrādē, kurā biju sētniece, manai varonei piemita šis netikums. Interesantākais, ka tās beigās man bija ne viens vien piedāvājums uzsmēķēt.
Man teātris ir vieta, kur, pārtopot dažādos tēlos, izdzīvoju citu dzīves. Tas ir grūts darbs un reizē atslodze, kas vēlāk sniedz patīkamu gandarījumu. Darbošanās teātrī man nozīmē labi pavadītu laiku ar jaukiem kolēģiem, interesantus piedzīvojumus un reizēm arī vilšanos. Taču katra loma man ir iemācījusi ko jaunu. Reizēm pēc darba skolā jūtos ļoti sagurusi, bet uz teātri jāiet, jo bez tā nu nekādi nevaru!
