Šodien — Pasaules tūrisma diena.
Šodien — Pasaules tūrisma diena
“Orvīda sodība” — tā ceļojuma aprakstā nosaukts Lietuvas pierobežā esošais absurda muzejs. Taču, izrādās, nosaukumam ar sodiem maz sakara — tā lietuviski dēvē viensētu.
— Tas ir vispretrunīgāk vērtētais Lietuvas muzejs, — pirms viesošanās Orvīda viensētā, kuru dēvē arī par absurda vai haosa muzeju, mūs brīdināja gide.
Uzjunda atmiņas
Muzejs nav tālu no akmeņu pilsētiņas Mosēdes — līdz tam apmēram pusstundas brauciens. Tas ir Gergždeles ciema teritorijā.
Parasti par muzejos redzēto viegli pastāstīt, bet par šo, kurš ir zem klajas debess, grūti saprast, ar ko sākt. Te ir milzīgi veci ozolu stumbri, visdažādākie krusti, lieli akmeņi, skulptūras. Pie muzeja ieejas sagaida tanks. — Es gan tādu vairs ne mūžam nevēlētos redzēt, — atceroties bērnību, saka kāda padzīvojusi kundze.
Mēms nosodījums
Orvīda sētas veidotāji ir vieni no savdabīgākajiem Žemaitijas novada cilvēkiem. Muzeja eksponāti vākti vairāk nekā 30 gadu. To visu kopā ar tēvu Kazi sakrājis mūks Viļs Orvīds, kurš sevi dēvēja par vienkāršu akmeņkali (viņš aizgāja aizsaulē 1992. gadā). Kad sākās meliorācijas darbi, vīri no laukiem veda šurp akmeņus, Viļs veidoja dažādas kompozīcijas, kala skulptūras. Savulaik nolemts nolīdzināt kādu vecu kapsētu. Orvīda muzejā krusti ir kā mēms nosodījums šim darbam.
Gaismas un cerību sēta
Bez īpašas reklāmas un aicinājuma šo vietu savulaik bija iecienījuši dzīves atstumtie. Te viņi guva patvērumu, jo Viļs nevienu neatraidīja — visus gan paēdināja, gan izguldināja. Kādu laiku padzīvojuši, viņi devās tālāk. Reiz te strādājuši arī cietumnieki, kādam pat Viļa viensētā sarīkotas kāzas. “Nevienu nedrīkst atstumt, ja cilvēks meklē gaismu un cerību,” tāda bija Viļa pārliecība.
Maģiskums paliek
Protams, Orvīda brīvdomība padomju varai nepatika. Mēģinot ieceri iznīdēt, reiz 24 kravas mašīnas ar akmeņiem aizvestas uz akmeņlauztuvēm. Taču šai sētai piemīt kaut kāda maģiska vara, jo cilvēki te vēlas pakavēties. Šī pievilkšanas spēka dēļ Orvīda sēta kļuvusi par oficiālu tūrisma objektu, un tās apskatei tagad jāpērk ieejas biļete.
Garīguma centrs
“Interesanti!”, “Galīgais sviests!”, “Atkritumu izgāztuve!”, “Labprāt vēl atbrauktu” — šādus vērtējumus dzirdēju no ekskursantiem. Manuprāt, ātri izskrienot cauri visai Orvīda sētas teritorijai, kā to parasti dara ekskursantu grupas, cilvēkam vienkārši nav laika gremdēties dziļākās domās. Pēc tāda apmeklējuma uz jautājumu “Vai patika?” viņš var tik paraustīt plecus un teikt: “Haoss un absurds!”.
Varbūt tieši tāpēc muzejs ir savdabīgs, jo netieši aicina apstāties. Un tad viss nostājas savās vietās. Mākslas skolotāja Nijole Strunskaite teikusi: “Orvīda viensētā es jūtu tīru saikni ar pasauli. Akmeņos ir tik daudz apslēptas enerģijas. Ļauns cilvēks te ilgi nespēj izturēt, bet meklētāji atkal atgriežas. Šis ir garīguma centrs. Komersantiem, tirgoņiem to grūti saprast. Tas ir materializēts gars, pie kura var nākt visi: gan ļaunie, gan vīlušies.” (“Vides Vēstis”)
