Aizkrauklieti Alinu Mačuļsku pazīst ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī ārvalstu pilsoņi, kuri kaut reizi nakšņojuši viesnīcā “Pērse”. Mačuļskas kundze ilgu laiku ir tās vadītāja un pārliecināta, ka viesnīca pilsētā noteikti vajadzīga.
Aizkrauklieti Alinu Mačuļsku pazīst ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī ārvalstu pilsoņi, kuri kaut reizi nakšņojuši viesnīcā “Pērse”. Mačuļskas kundze ilgu laiku ir tās vadītāja un pārliecināta, ka viesnīca pilsētā noteikti vajadzīga.
Poliete no Baltkrievijas
— Jūs esat dzimusi Baltkrievijā, dzīvojat Aizkrauklē. Kā te nokļuvāt?
— Aizkrauklē esmu kopš 1966. gada un uzskatu to par savu pilsētu. Pēc tautības esmu poliete, dzimusi sešu bērnu ģimenē kā vecākais bērns. Kad pabeidzu 8. klasi, gribēju mācīties tirdzniecības tehnikumā, bet mamma neļāva — ģimene liela, visus uzturēt nevarēja. Bija jāsāk strādāt. Nolēmu, ka mājās tik un tā nepalikšu, devos uz komjaunatnes komiteju un prasīja, lai mani sūta vienalga kur, ka tik prom. Nosūtīja uz tikko izveidoto Stučkas pilsētu, kas aicināja strādniekus no visas Padomju Savienības.
— Kā jaunās dzīves cēlāju?
— Ierados saistībā ar spēkstaciju, strādāju ģeodēzijā. Kad nodibināja Stučkas rajonu, kļuvu par ģeodēzistu komjaunatnes sekretāri. No tiem laikiem vēstures muzejā vēl saglabājušās fotokartiņas, arī es tajās esmu redzama. Stučkā pabeidzu vakarskolu, Rīgā apguvu skaitļošanas mašīnu uzbūvi, apkopi. Tiku rajona skaitļošanas mašīnu centrā par operatori grāmatvedības skaitļotājam. Tas bija pirmais dators, ar kuru strādāju. Pavisam ne tāds, kādi datori ir tagad. Skaitļošanas mašīnas tad aizņēma lielu vietu, pa visu istabu — viena iekārta.
“Aizkraukle ir mana pilsēta”
— Vai neesat nožēlojusi, ka aizbraucāt no Baltkrievijas?
— Tad man tas šķita pareizi. Tagad? Nezinu. Acīmredzot tā vajadzēja, ja reiz man te ir tik labi. Aizkrauklē pagāja mana jaunība, te apprecējos, piedzima dēls. Uzskatu, ka Aizkraukle ir mana pilsēta, visskaistākā pasaulē. Lai kur arī es būtu, kādu valsti apceļotu, Aizkraukle vienmēr man šķiet pati labākā.
— Jūs daudz ceļojat?
— Ceļot man patīk, bet tikai pēdējos gados radās tāda iespēja. Pirmo reizi uz ārzemēm devos pirms diviem gadiem Viesnīcu asociācijas rīkotā darba braucienā. Bijām Francijā, Vācijā, Polijā. Ar interesi vēroju, kā dzīvo ārzemnieki, kādas viņiem viesnīcas. Līdz tam biju ciemojusies tikai bijušās Padomju Savienības valstīs, tādēļ man šis brauciens bija ļoti vērtīgs. Slikti vienīgi, ka, atbraucot mājās, viesnīcā “Pērse” kaut ko mainīt varēju ļoti lēni. Nepietiek naudas.
— Vai Polijā jūs pārņēma kādas īpašas izjūtas? Bijāt taču etniskajā dzimtenē!
— Cauri Polijai izbraucām ātri, tikai divreiz neilgi apstājoties. Nekādu īpašu izjūtu nebija. Tētis un mamma poliski runāja, rakstīja, bet es šo valodu tikai saprotu. Es piederu Latvijai. Mēs neesam tādi kā Polijas poļi. Un es arī vairs neesmu tāda, kādi ir poļi Baltkrievijā. Latvijā tomēr ir savādāka vide.
— Vai jūs vēl kas saista ar Baltkrieviju?
— Pie Latvijas robežas dzīvo mana māte, jau ļoti veca. Braucu pie viņas katru mēnesi. Tas gan sarežģīti, jo robeža starpā, un man vajadzīga vīza, lai viņu apciemotu. Aicināju dzīvot pie manis Latvijā, bet mamma neparko — Baltkrievijā viss mūžs nodzīvots, viņai tur sava māja, draugi.
— Runā, ka Baltkrievijā ir liela nabadzība, nekādas attīstības.
— Man tā nešķiet. Baltkrievijā visa zeme apstrādāta, daudzi ceļ personīgās mājas. Tur izdevīgi kreditēšanas nosacījumi — ļoti mazi, simboliski procenti, bet visu naudu uzreiz nedod. Var saņemt pa daļām, pamazām ēku būvējot. Darbojas rūpnīcas, kolhozi. Interesanti, ka viņiem veikalos nav importa pārtikas. Ēd tikai to, ko paši saražo. Laikam tā atbalsta savu ekonomiku. Un veikalos ir viss, gan ne tik lielā izvēlē kā Latvijā, bet ir. Un vēl viņiem ir labas un lētas sanatorijas. 18 dienu Baltkrievijas sanatorijā maksā ap 120 dolāru. Es nevaru atļauties braukt uz Turciju, bet uz Baltkrieviju gan.
Piepilda jaunībā liegto
— Jūs teicāt, ka māte jaunībā liedza mācīties, tomēr jūs pabeidzāt vakarskolu, mācījāties Rīgā. Kādēļ neklausījāt māti?
— Tolaik jaunības maksimālismā iespītējos, ka darīšu par spīti mātei. Tagad saprotu, ka māte nevarēja uzturēt visus bērnus, tādēļ man bija jāstrādā. Bet tolaik iecirtos — ja reiz neļauj man mācīties, braukšu projām. Man bija sešpadsmit gadu un domāju, ka tikai man taisnība. Kas es būtu, paliekot Baltkrievijā, bez izglītības? Mācos joprojām — grāmatvežu kursos, menedžeru kursos, dažādos semināros. Nevar pārtraukt, jo viss tik strauji mainās, arvien jāapgūst kas jauns.
— Kā jūs atpūšaties?
— Man patīk lasīt. Īpaši iecienīta ir rakstniece Tokareva. Viņai tādi īsti dzīves romāni, tos lasot, varoņu likteni salīdzinu ar savējo. Labprāt šuju, jo nepatīk tirgus prece, kad visi staigā vienādos tērpos. Labāk nopērku audumu un pati pašuju, ko vēlos.
— Kā kļuvāt par “Pērses” vadītāju?
— Man vienmēr paticis darbs ar cilvēkiem, atbildība un vadīšana. Domāju, tas vēl no bērnības — ģimenē biju vecākā, un man vajadzēja uzņemties atbildību par jaunākiem bērniem, prast organizēt darbus. Es vienmēr par kaut ko esmu atbildīga — bērnībā par jaunākajām māsām, darbā par kolektīvu. Uz Aizkraukles rajona komunālo uzņēmumu kombinātu atnācu pirms 25 gadiem. Sākumā biju dispečere, bet kopš 1984. gada decembra — viesnīcas “Pērse” vadītāja. Manā darba grāmatiņā tikai trīs ieraksti — Pļaviņu HES, Skaitļošanas centrs, Komunālo uzņēmumu kombināts.
Brīvdienas ar atlaidēm
— Vai viesnīcu daudzi izmanto?
— Agrāk bijām vienīgā viesnīca Aizkraukles rajonā, tagad ir daudz viesu namu, otra viesnīca pilsētā. Rajonā pavisam ir 700 gultasvietu. Interese par mūsu viesnīcu ir, lai gan nevarētu teikt, ka būtu daudz nakšņotāju. Brauc viesi no Itālijas, ASV, Zviedrijas, Izraēlas un citām valstīm. Visvairāk tomēr no Latvijas. Daudzi iemītnieki ir vietējās firmās strādājošie iebraucēji. Piemēram, Pļaviņu HES bieži nodarbina ārvalstu speciālistus, un daudzi izvēlas apmesties mūsu viesnīcā.
— Kad “Pērsē” visvairāk viesu?
— Kad pilsētā notiek kādi pasākumi, īpaši, ja vairāku dienu garumā. Lielāku interesi izjūtam arī tad, ja ir kādas aktivitātes ražošanā. Bet ir dienas, kad ļoti maz nakšņotāju, īpaši sestdienās un svētdienas. Lai viesus piesaistītu, brīvdienām un svētku dienām piedāvājam 30 procentu atlaidi.
— Vai pilsētā viesnīca ir vajadzīga?
— Noteikti. Informācija par “Pērsi” dažādās valodās iekļauta daudzos tūrisma ceļvežos, bukletos. Mēs izmantojam katru iespēju reklamēt. Nevarētu teikt, ka mums klājas slikti, bet arī pārāk labi nav. Konkurenti piedāvā naktsmītni par neparasti zemām cenām. Piemēram, Aizkraukles arodvidusskolas dienesta viesnīcā vasarā var dabūt istabu par pāris latiem. Mēs nevaram tādas cenas atļauties.
Koknesi meklē Līvānos
— Kādas jūsu darbā ir lielākās problēmas?
— Mums diemžēl nav interneta pieslēguma un e—pasta. Ļoti dārgs ir ūdens — 2,3 lati par kubikmetru. Viesnīcu asociācijā uzzināju, ka nekur viesnīcām nav tik dārgs ūdens kā Aizkrauklē. Vairākkārt rakstiski lūdzām, lai mums dod kaut nelielu atlaidi, bet nekā — atbildi vispār nesaņēmām. Sirds sāp par trotuāru pie viesnīcas. Katrs ar pirkstu baksta, ka izdrupis asfalts. Nepieder taču viesnīcai, tas ir pilsētas trotuārs. Runāju ar Plūmes kungu, Keiša kungu, bet laikam viņi nevar vienoties par trotuāra remontu. Mums kauns pa tādu staigāt!
Un vēl lielas problēmas ir ar tūrisma informācijas centru. Kaut tas ir Aizkraukles rajona tūrisma informācijas centrs, bet izvietots Koknesē. Kādēļ? Man nav nekādu iebildumu pret centra darbību, bet tam jābūt Aizkrauklē. Citādi rodas dažādi pārpratumi. Piemēram, reiz dzīvoja viesnīcā tūrists no Japānas. Viņš ļoti gribēja iegriezties tūrisma informācijas centrā. Teicām, ka jābrauc uz Koknesi pa lielo šoseju. Japānis aizbrauca. Pēc vairākām stundām zvana: “Esmu Līvānos, kur ir tas centrs?”. Apmeklētāji bieži jautā tūrisma informācijas centru un ir neapmierināti, ka jābrauc uz Koknesi. Kāda ģimene no Vācijas atteica: ja nav tepat, tad viņiem nevajag vispār, un aizbrauca prom.
— Jūs izjūtat lielu konkurenci?
— “Pērse” ir veca viesnīca, taču pilsētā ir arī jauna viesnīca. Protams, jaunā viss skaists, moderns, un ciemiņiem patīk. Bet patīk arī pie mums. Svarīgākais, lai mūsu pilsēta paliek labā atmiņā.
Īstā dzīve sākas naktī
— Kāda ir dzīve viesnīcā?
— Lielākās aktivitātes te sākas naktī, tad ieraugām cilvēka īsto būtību. No rīta atbrauc labi ģērbies, solīds, bet vakarā… Paši saprotat, kas notiek vakarā. Naktī visādi brīnumi gadās, bet nevar jau par to rakstīt. Reiz kāds viesis, nedaudz iedzēris, sēdvannā norāva krānu. Lai ūdens netecētu, piespieda vēderu caurulei un bļauj, lai steidzamies palīgā. Darbiniece atnāk, dod dvieli, lai plikumus aizsedz, bet viņš tik bļauj, jo nevar caurules pamest — ūdens gāžas aumaļām.
— Viesnīcu iemītnieki parasti savāc “suvenīrus” — ziepes, dvieļus. Vai arī jūs ciešat no šādiem “kolekcionāriem”?
— Tā ir normāla parādība. Cilvēkam vajag, un viņš bāž somā un nes projām. Bija reiz tāds gadījums. Kādam pilsētas viesim svētkos uzdāvināja vāzi. No viesnīcas aizejot, ietina to lielajā vannas dvielī un bez emocijām nesa projām. Darbinieku iebildumus, ka dvielis jāatstāj, vērā neņēma — viņam to vajag, un viss. Neko darīt.
Aizlaižas nemaksājis
— Gadās arī, ka aizbrauc nesamaksājot?
— Arvien biežāk ir gadījumi, kad viesi grib dzīvot bez maksas. Nodzīvo vairākas dienas, sakrāj simtiem latu lielu rēķinu un dodas projām nenorēķinājies. Viesnīcu asociācijā ir jurists, kurš šādos gadījumos palīdz. Viesnīcu darbinieki arī brīdina viens otru, kurš ir nemaksātājs.
— Varbūt iespējamos nemaksātājus vienkāršāk viesnīcā neielaist?
— Krāpnieki vienmēr ierodas ļoti kārtīgi ģērbti, ir bezgala pieklājīgi un laipni. Nevar paredzēt, ka viņš mēģinās aizlaisties nemaksājis. Tādēļ mēs prasām vismaz par pirmo dienu samaksāt avansā.
— Vai viesnīcās ir tā sauktā “melnā grāmata” jeb nevēlamo viesu saraksts?
— Protams. Ja tajā iekļuvušais ciemiņš atbrauks otrreiz, ar viņu būs ilgas pārrunas. Gadās, ka par šādiem kaitniekiem ziņojam policijai, ja viņu nodarījums ir liels.
— Pie jums brauc dažādu tautību un valstu pārstāvji. Kuri ir vislabākie viesnīcas iemītnieki?
— Katrai tautai ir slikti un labi cilvēki. Negribu teikt, kuri labāki, kuri sliktāki. Vairums tomēr ir labu cilvēku.
Kolektīvam jāuzticas
— Kas jūsu darbā ir svarīgākais?
— Mums galvenais, lai nerastos zaudējumi viesnīcai un neciestu kolektīvs. “Pērsē” ir desmit darbinieku, ļoti labi un uzticami cilvēki, uz kuriem var paļauties. Viesi bieži atved līdzi vērtīgas mantas, dārglietas, un man jābūt drošai, ka neviens no kolektīva tās neiekāros. Pat uz skapīša atstātu konfekti numurā nedrīkst ņemt! Es varu uzticēties savam kolektīvam, tas ir gadiem pārbaudīts. Tomēr pats būtiskākais ir cilvēcība. Viesnīcu biznesā ir jāmīl cilvēki! Vari būt pats labākais izpildītājs, bet, ja nemīli cilvēkus, viesnīcā strādāt nebūtu ieteicams.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Alina Mačuļska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1950. gada 30. jūnijs, Vitebskas apgabals Baltkrievijā.
IZGLĪTĪBA: joprojām mācās.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles rajona komunālo uzņēmumu kombināta viesnīcas “Pērse” vadītāja.
ĢIMENE: dēls, vedekla, divi mazbērni.
VAĻASPRIEKS: grāmatas, ceļošana.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
