Šogad Skrīveru novada kultūras centra amatierteātris nosvinēja 15 gadu jubileju, un gluži kā dāvana pašiem sev radās iespēja doties viesizrādēs uz Luksemburgu. Latviešu kopiena Luksemburgā varēja noskatīties skrīveriešu iestudējumus — “Krustmāte Jūle no Tūles” un “Vinnijs Pūks”.
Otrais ārzemju
brauciens
Teātri Skrīveros spēlē jau sen, bet pēdējos 15 gadus režisors ir Juris Kalvišķis, kuru, gatavojoties Skrīveru kultūras nama jubilejai, pieaicināja palīdzēt un iestudēt “Trīnes grēkus”. Tomēr, kā nereti mēdz teikt, nekas nav tik paliekošs kā pagaidu risinājums.
Un nu Kalvišķa kungs Skrīveros nostrādājis jau 15 gadu. “Tā es tur paliku,” smaidot saka režisors. “Ļoti jauks kolektīvs, kā es varēju nepalikt?” Amatierteātriem, tautas teātriem viesizrādes citās valstīs nav bieži, skrīveriešiem šis bija otrais ārzemju brauciens. Pirms vairākiem gadiem viņi viesojās Anglijā, šoreiz saņēma Luksemburgas latviešu kopienas uzaicinājumu.
“Šāds brauciens lieliski saliedē kolektīvu, turklāt pielāgošanās izbraukuma izrādēs, kur nav ierasto telpu, savu dekorāciju, ir ļoti nozīmīga pieredze,” uzskata režisors. “Tas dod izrādei svaigumu. Katra izrāde ir dzīva, atšķirīga, katrā ir nianses, nemanāmā bagāža, ko aktieris “ienes” no notikumiem savā dzīvē. Piemēram, ja aktieri pirms izrādes uz ielas apšļaksta — arī varēs just. Tas dod citu nokrāsu, citu toni.”
Mēģina visu vasaru
Šo viesizrāžu dēļ skrīverieši mēģinājumus nepārtrauca visu vasaru. “Vinnijs Pūks” ir pēdējā amatierteātrī iestudētā izrāde, tā domāta bērniem, bet otra izrāde, ko vajadzēja atjaunot, pieslīpēt, bija Paula Reimana lugas “Krustmāte Jūle no Tūles” iestudējums. Ceļā ar autobusu devās 16 cilvēku, visus — gan ceļa, gan nakšņošanas — izdevumus aktieri maksāja paši, izmantoja arī izrādēs nopelnīto. Tā kā transportlīdzeklī bija maz vietas, dekorācijas līdzi paņemt nebija iespējams. Turklāt līdzi jāved arī kostīmi un rekvizīti. Režisors teic, ka lielo autobusu, kurā varētu aizvest arī dekorācijas, nevarēja atļauties, tāpēc nācās iztikt ar tādām, kādas sarūpēja uz vietas.
Atklāj svētdienas skolu
“Pulksten 12 spēlējām “Vinniju Pūku”, bet pulksten 7 vakarā — otru izrādi, aktieriem ļoti operatīvi vajadzēja pārslēgties,” stāsta režisors. “Manuprāt, viss izdevās, kā iecerēts, skatītāji bija sajūsmā. Tāpēc mums ir liels gandarījums, esam ļoti apmierināti.”
Ar skrīveriešu izrādi “Vinnijs Pūks” atklāja latviešu svētdienas skolu. “Spēlējām skolas zālē, bija sanākuši vairāk kā pussimt bērnu. Nebija skatuves rampas, spēles laukums tādējādi pietuvināts skatītājiem, varbūt tāpēc šī bija īpaši izdevusies izrāde. Bērni visam noticēja un dzīvoja līdzi, bija ļoti labs kontakts ar viņiem. Mēs pat Latvijā neesam tik spoži nospēlējuši kā tur. Labs dialogs ar skatītāju ir ļoti būtisks,” saka Kalvišķa kungs.
Gandrīz kā “Kobrā”
Brauciens, kas ilga sešas dienas, no kurām trīs pavadīja ceļā, vienlaikus bija arī ekskursija. “Esmu patīkami pārsteigts, kā Polija attīstās, būvē autobāņus, nojauc vecās mājas, ceļ jaunas,” stāsta Juris Kalvišķis. “Iebraucot no Vācijas Polijā, vairs nejūt atšķirību! Domāju, ka tikai seriālā “Kobra” uz bāņa notiek dažādas ārkārtas situācijas, taču arī mums turpceļā gadījās iekļūt deviņu stundu ilgā “korķī”. “Nolavījāmies” no bāņa un pa mazajiem celiņiem sastrēgumu apbraucām, zaudējot tikai kādas trīs stundas, citādi būtu “izkrituši” no grafika. Vienu nakti pārlaidām Polijā, otru Trīrē Vācijā, pilsētā pie Luksemburgas robežas. Viena no mūsu aktrisēm pilsētu pārzināja ļoti labi. Devāmies nelielā ekskursijā, pilsētā ir ļoti skaista arhitektūra. Pārsteidz arī Luksemburgas jaunā daļa, kurā ir tikai betons, metāls un stikls.”
Mājup skrīverieši devās pa slaveno Mozeles ieleju, aplūkoja skaistos vīnogulāju dārzus un iegriezās vīna pagrabiņos.
