Šodien, kad iznāk laikraksts, mēs jau esam Eiropas Savienībā. Karogi jaunuzceltajos mastos vēl plīvo spilgti un vēju nesaplosīti, visi sagatavotie kociņi iestādīti, salūtu raķetes izšautas un šampanieša dzirkstis noplakušas.
Šodien, kad iznāk laikraksts, mēs jau esam Eiropas Savienībā. Karogi jaunuzceltajos mastos vēl plīvo spilgti un vēju nesaplosīti, visi sagatavotie kociņi iestādīti, salūtu raķetes izšautas un šampanieša dzirkstis noplakušas. Svētki garām, sākusies ikdiena. Tāda pati, kā līdz 1. maijam. Izmaiņas tik drīz vēl neredzēsim un nejutīsim.
Šajās dienās visi bija tā pārņemti ar 1. maija vēsturiskā brīža gaidīšanu, ka pilnīgi aizmirsa par kādu citu — vēl nozīmīgāku — dienu pirms četrpadsmit gadiem. Todien visa Latvija, aizturējusi elpu, gaidīja, ko izlems Latvijas Augstākā Padome. Būs vai nebūs neatkarīga Latvija.
Arī mēs, bariņš toreizējo redakcijas darbinieku, gaidījām ar bažām un cerībām. Tā kā 5. maijs tajos laikos bija oficiāla Preses diena, tās priekšvakarā aizbraucām uz Pļaviņām svētku pusdienās. Diena bija vasarīga, saulaina un silta, un kafejnīcas “Debestiņa” pagrabiņā, kur vēsāks, galda centrā novietojuši radioaparātiņu, klausījāmies tiešraidi no Augstākās Padomes. Grūti bija valdīt satraukumu, uzzinot, ka pieņemts lēmums, uz kādu mēs tik ļoti cerējām.
Tas, kas izcīnīts, kļuvis par pierastu lietu, ātri aizmirstas. Arī sākotnēji grūti aptveramā neatkarība. Pa šiem gadiem esam sākuši uzskatīt to par pašsaprotamu lietu. Bet nu dienu pirms 1. maija kādu dzirdu sakām: “Pēdējā mūsu neatkarības diena…” Ar to domājot — atkal jauna savienība. Jā, nosaukums ir tāds pats, bet ne būtība. Šīs savienības tanki mūsu neatkarību nesamals un no pasaules ar dzelzs priekškaru neaizsegs.
Protams, būs lietas, kurās izjutīsim arī ierobežojumus, bet ne jau vienmēr brīvība ir arī visatļautība. Būs arī ieguvumi. Nevar taču kā zirgs pār ilksi skatīties atpakaļ uz iepriekšējās savienības negatīvo pieredzi un uz visiem laikiem palikt savā viensētā.
Neatkarība ir tikmēr, kamēr sabiedrība, valsts to izjūt, apzinās un ceļ godā. Kamēr neaizmirst. Tā man ļoti pietrūka šajās dienās pirms pievienošanās Eiropas Savienībai. Lai cik ļoti svarīgs mums būtu šis fakts, tas nedrīkstēja aizsegt galveno — valsts neatkarības pasludināšanas dienu, kuru svinēsim rīt. Par to vajadzēja runāt ne mazāk kā par Eiropas Savienību, kura daļai sabiedrības jau sapņos rādās.