Esmu aizkraukliete, bet nu jau ceturto gadu ikdiena paiet Rīgā, tajā skaitā brīvdienas. Pagājušās nedēļas nogale bija izņēmums — sestdienas vakarā atbraucu uz lauku mājām, savu Miera ostu. Iekūru pirti, izbaudīju klusumu un mieru. Vien no sausuma dīķis izkaltis. Sestdienas dienas daļa pagāja Rīgā, Kalnciema kvartālā, kur notika ikgadējs Latvijas sociālo uzņēmumu asociācijas rīkotais pasākums. Manis vadītais uzņēmums, SIA “Mājas aprūpe”, pērn kļuva par sociālu uzņēmumu, un “Kalnciema kvartālā” bija pirmā reize, kad sevi prezentējām. Apmeklētājiem piedāvājām iepazīties ar jauno pakalpojumu — video vizīti. Kopā ar Somijas partneriem izstrādājām biznesa projektu, kuram esam ieguvuši grantu no ALTUM. Pārējā nedēļa pagāja gatavojoties šim pasākumam.
SIA “Mājas aprūpe” darbojas jau 17 gadu, tajā strādā 160 darbinieki, kas ikdienā nodarbojas ar profesionālas palīdzības sniegšanu cilvēku kopšanā, aprūpē. Konsultējam krīzes situācijās, piemēram, iestājoties imobilitātei jeb kustību traucējumiem iedodam cilvēkam “recepti”, kā rīkoties tālāk. Novērtējam dzīvesvietu, iesakām, kādi uzlabojumi, pielāgojumi nepieciešami. Grants mums dos iespēju attīstīt projektu “Video vizīte”, kas ir jaunums aprūpes jomā un galvenokārt paredzēts vientuļajiem cilvēkiem, pie kuriem ne vienmēr aprūpētājs var ierasties personīgi. Ikdienā cilvēkresursu trūkst arvien vairāk, tāpēc jāmeklē risinājums. Datoru un mobilo sakaru izmantošana ir viena no iespējām. Dzīvē tas nozīmē planšeti ar pieslēgumu internetam, videočatu ar aprūpes speciālistu. Pirms pakalpojumu ieviest, to izmēģinājām, lai saprastu pieprasījumu, iespējamo klientu skaitu un citus parametrus. Līdz šim prognozes bijušas pozitīvas. Projekts aizsākts jūlijā un nākamo divu gadu laikā to plānojam izvērst visā Latvijā. Pagaidām ārpus Rīgas aktīva darbība notiek Liepājā. Sākums nebija viegls, cilvēki gados baidās no modernajām tehnoloģijām, bet atliek pamēģināt, lai saprastu, ka nekā sarežģīta tajā nav.
Augusts man joprojām saistās ar 1. septembra tuvošanos. Noskatījos, kas notiek veikalos, un uznāca nostalģija, atcerējos savu pirmo skolas dienu. Šajā rudenī man personīgi ir liels notikums — dēls Adrians sāks studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, budžeta grupā. Mācīsies skaņu režiju. Tāpēc pirms 1. septembra abi kopā devāmies iepirkties. Tiesa, ne vairs pēc kladēm un pildspalvām. Mācībām vajag datoru, jo mūsdienu skaņu pasaule ar tehnoloģijām ir cieši saistīta. Ar smaidu un patīkamām atmiņām noskatījos uz mazajiem bērniem veikalā, kas kopā ar vecākiem izvēlējās mugursomu. Vēlāk gāju caur tirgu un nopirku asteres. Kolēģes darbā bija patīkami pārsteigtas. Bet tāda man bija sajūta — kā pirmajā klasē.
12. augustā apritēja ceturtais gads, kā vairs nestrādāju ģimenes krīzes centrā “Dzeguzīte”, bet pagājušajā nedēļā bija ziņa arī par man svarīgu tēmu — bērnunamiem. Bērnunamos šogad par 113 bērniem mazāk un jūlijā atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu izmaksāta 531 saņēmējam. Arī es vienmēr esmu bijusi par to, ka bērnunamiem nav nākotnes un bērnam jādzīvo ģimenē. Tas, ko es piedzīvoju strādājot “Dzeguzītē”, mani par to vēl vairāk pārliecināja. Cita lieta ir krīzes situācija, kura var skart jebkuru. Tad ir jāpalīdz, jābūt iestādei, speciālistiem, kuri palīdz. Latvijā daudzi gribētu kļūt par audžuvecākiem, bet jāsaprot, ka ne visi atbilst prasībām, un arī manā laikā Iršos audžuģimenes statusu piešķīra tādām, kuras nav spējīgas par bērnu parūpēties. Protams, tā ir arī naudas lieta un, ja ģimenei laukos par audžubērnu mēnesī, piemēram, dod 100 eiro, par trim tie jau ir 300. Valstiskā līmenī jādomā par atbalstu šīm ģimenēm un ne tikai finansiālu. Jānodrošina psihologa konsultācijas. Tajā pat laikā jāveic šo ģimeņu uzraudzība, līdzīgi kā tas notiek ar institūcijām. Audžuģimenei jājūtas droši un, ja nepieciešams atbalsts, tas arī jāsniedz, nevis lūgumu pēc palīdzības jāuztver kā problēmu saasinājumu.
Piektdien saistībā ar militārajām mācībām “Namejs” uz Siguldas šosejas pie “Sēnītes” notika avārijā. Speciālo uzdevumu bataljonam kolonnai dodoties uz mācībām Valmierā ar ieslēgtām bākugunīm, viena no ekipāžām iekļuva avārijā, saduroties ar smago automašīnu “Scania”. Avārijā cieta četri valsts policijas darbinieki. Lai arī notikušais ir traģisks, mani tas neizbrīna. Tas sasaucas ar braukšanas kultūru Rīgas ielās. Reti kurš ievēro speciālā transporta, kurš brauc ar ieslēgtām bākugunīm, skaņas signālu. Braucu un vēroju apkārtējo vadītāju rīcību. Liela daļa apkārt notiekošo ignorē.
Arī braukšanas kultūra ir briesmīga, tāpēc iespēju robežās izvēlos pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Savukārt notikumi pie “Sēnītes” manuprāt ir šīs braukšanas kultūras rezultāts.
Vasarā notiek kampaņas izglītojot, informējot cilvēkus dažādos jautājumus — par drošību uz ūdens, dzelzceļa tuvumā, bet man rodas sajūta, ka vairāk runājot rodas lielāks daudzums to, kuri gluži spītējot rīkojas pretēji. Nākas secināt, ka kampaņas cilvēkus neuzrunā, un aizdomāties par sevi viņi sāk tikai tad, kad nelaime notikusi tuvinieku lokā.
Joprojām neesmu izlēmusi, par ko atdošu balsi vēlēšanās. Nožēlojama ir partiju savstarpējā publiska apvainojumu izteikšana, cenšos no tādām diskusijām norobežoties. Iedziļinoties šajā “veļas mazgāšanā” galvassāpes piemetas uz līdzenas vietas. Piekrītu politologam un juristam Egilam Levitam, kurš teica, ka šīs vēlēšanas varētu būt izšķirošas Latvijai — vai tā ieņemtu kursu uz Eiropu, vai tomēr pieslietos Kremļa politikai. Rīgā šāda noslāņošanās ir īpaši izteikta. Tāpēc nedrīkstam būt vienaldzīgi, nedrīkstam neiet balsot. Vai par vēlēšanām domā ārzemēs dzīvojošie latvieši? Viņiem tur ir labi, un par to, kas Latvijā notiek, viņiem galva nesāp.
Nepārsteidz ziņa, ka Igaunijas IT speciālisti meklē darbiniekus Latvijā ar domu pārvilināt viņus pie sevis. Arī mūsu uzņēmumam bijuši piedāvājumi pārreģistrēt firmu Igaunijā. Tie ir nodokļu atvieglojumi, pavisam citi, draudzīgāki nodokļi kopumā, bet mēs to nevaram darīt. Esam uzvarējuši Rīgas domes iepirkumā par sociālās palīdzības sniegšanu, mums ir jābūt Latvijā reģistrētam uzņēmumam. Ja vēlies maksāt godīgi visus nodokļus, biznesam Latvijā izdzīvot ir grūti.
