Aleksandrs Sotnikovs savu dzīvi ir saistījis ar militāro dienestu. Viņš ir zemessardzes Aizkraukles 55. bataljona štāba rotas komandieris. Nesen atgriezies no militārās misijas Afganistānā, pirms tam Aleksandrs bijis misijā arī Kosovā. Tā kā abi esam vienaudži, sarunā iztiekam bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Vīrišķīga profesija
un stabilitāte
— Kāpēc izvēlējies militāro karjeru?
— Kad beidzu vidusskolu, bija divas dzīves vīzijas: iestāties Policijas vai Aizsardzības akadēmijā. Izvēlējos otro, jo kādā brīdī sapratu, ka tieši militārās lietas mani saista vairāk. Tagad jau vairāk kā trīspadsmit gadu esmu karavīrs. Pēc akadēmijas divus gadus dienēju Kadagā, biju štāba vada komandieris. Pēc tam mani pārcēla uz Aizkraukli. Pirmos divus gadus biju štāba rotas komandiera vietnieks, pēc tam — rotas komandieris.
— Kas tevi saista militārajā jomā?
— Tā ir vīrišķīga profesija. Ne mazāk svarīgs iemesls ir stabilitāte. Militāristam vienmēr būs nodrošināts darbs un lielāka vai mazāka alga.
— Šī nav pirmā misija, kurā esi piedalījies. Kāpēc to dari?
— Pirmajā misijā biju 2007. gadā Kosovā. Toreiz tur viss bija mierīgi. Tā ir iespēja apgūt ne tikai teorētiskas, bet arī praktiskas zināšanas, iespēja iepazīt cilvēkus un citas tradīcijas.
No kalna redz
Pakistānu
— Kā notiek atlase, lai tiktu uz “karstajiem punktiem”?
— Pirmkārt, jābūt labām angļu valodas zināšanām. Komandieriem jānokārto tests, kurā ir jautājumi gan par militāro jomu, gan psiholoģisko noturību, un, protams, jābūt labai veselībai. Pirms došanās uz Afganistānu mācības sākās jau 2009. gada septembrī, un tās notika vairāk nekā pusgadu — līdz 2010. gada martam. Mācības notika visā Latvijā, piecas nedēļas pavadījām Vācijā un Slovēnijā, kur apguvām teorētiskās un praktiskās iemaņas kalnos. Tas tiešām bija nepieciešams, jo Afganistānā kalnos devāmies pat 2000 metru augstumā.
— Kurā vietā Afganistānā biji?
— Kunaras provincē, netālu no Pakistānas. Pa gaisa līniju tas ir apmēram trīs kilometrus no robežas. No kalna skatoties, varēja redzēt Pakistānu.
Par šaušanu
nedomā
— Kāds bija jūsu uzdevums?
— Mums vajadzēja apmācīt afgāņus. Bijām viņu padomnieku grupa, tas ir, instruktori — 36 latvieši un 12 amerikāņu. Dzīvojām amerikāņu bāzē, ar viņiem kopā devāmies arī patruļās. Redzēt ir viens, bet reāli piedalīties operācijā ir pavisam kas cits. Tur šauj pa īstam.
— Kādas izjūtas pārņem, zinot, ka pret tevi vērš ieroci?
— Es centos par to nedomāt. Jo vairāk par to domā, jo pašam grūtāk. Par to vairāk uztraucas tie, kas palikuši mājās. Tur tā nav problēma. Arī vietējie nav muļķi — ja redz cilvēkus ar ieročiem, pārāk tuvu nelien. Daudz tur vēl palicis no padomju laika kara, arī mūsu augstākais sargpostenis ar nosaukumu “Krovavij mis” (“Asiņainais zemesrags” — aut.). Tā bija neieņemama augstiene kalnos. Lai tevi tur cienītu, ar afgāņu karavīriem kopā jādodas patruļās.
Labi, ka gandrīz katru dienu internetā bija iespēja sazināties ar mājiniekiem. Mums bija piekļuve bezmaksas internetam, katru dienu to varējām izmantot apmēram pusstundu.
— Kā tu vērtē misijas “karstajos punktos”?
— Nenoliedzami, tā ir reāla pieredze. Iedomājies situāciju, ka tev visu diennakti līdzās ir ierocis, pielādēts kaujas patronām. Uz turieni nav jābrauc visai Latvijas armijai, bet valstij jābūt speciālistiem, kuri apguvuši praktiskās iemaņas karadarbības zonā.
— Vai juti, ka islāms ir spēcīga reliģija?
— Jā. Arī mums afgāņu bataljonā bija tāds kā garīgais līderis, kas pārsvarā noteica toni visam. Ja viņiem ir lūgšanu laiks, tad nekas nenotiek. Vasaras beigās musulmaņiem ir ramadans, līdzīgi kā mums gavēnis, kad diennakts gaišajā laikā nedrīkst ne ēst, ne dzert, un tas tiek strikti ievērots. Šajā laikā viņus nedrīkst noslogot, nedrīkst iet arī garajās patruļās. Brīvdiena jeb “džuma” viņiem ir piektdiena. Šajā dienā viņi lūdzas.
Narkodīlerus neķer
— Afganistāna ir narkotiku lielvalsts. Vai nācās aizturēt arī narkotiku audzētājus un pārvadātājus?
— Tur, protams, audzē narkotikas, bet mums, militāristiem, ar šīm problēmām nebija jānodarbojas. Funkcijas, kas saistītas ar narkotiku kontrabandas apkarošanu, pilda vietējā policija.
— Kāda Afganistānā ir sadzīve?
— Tur pārsvarā valda liela nabadzība, protams, ir arī ļoti bagāti cilvēki. Ciematā ir vecākais, kas to arī pārvalda. Līdzīgi kā pie mums pilsētas mērs, tikai ar lielākām pilnvarām. Pie viņa var doties risināt jebkuru jautājumu, un, ja viņš tevi pacienā ar tēju, tas ir liels pagodinājums, no tās atteikties nedrīkst. Viņš var arī pateikt: “Pa to ceļu labāk atpakaļ nebrauc, tur būs sliktie.” Šie “pareģojumi” parasti piepildās. Tur ir gan cilvēki, kas vēlas apkarot narkotiku izplatību, gan tādi, kas ir pret to. Tur diezgan normāla situācija ir tāda: piemēram, tēvam ir trīs dēli — viens kalnos terorists, otrs ciemā policists, bet trešais kalnos gana kazas. Viņiem starpcilšu nemieri ir visu laiku, arī tā ir norma. Ticēt viņiem nevar — vienā brīdī viņš tev ir draugs, nākamajā dunci mugurā iedurs.
Ēdiens viņiem ir citādāks nekā mums. Viņi gaļu un rīsus ēd ar rokām. Bet, ja ielūdz tevi uz cienastu un tu neaizej, tad tā ir necieņas izrādīšana. Bāzē ēdiens bija ļoti labs.
Gaisa temperatūras amplitūdas ir lielas. Dienā ir ap plus piecdesmit, naktī — ap plus divdesmit, bet ziemā pat nedaudz mīnusos.
Sievietes slēpj seju
— Kā tur dzīvo sievietes?
— Sievietes staigā parandžās (speciāla musulmaņu sievietes galvassega, kas slēpj arī seju — aut.), un arī mājās strādā tikai sievietes. Mums bataljonā darbojās vienīgi vīrieši, sieviešu nebija. Izņēmums bija divas sievietes — tulces, viena no viņām bija pakistāniete.
Viņiem liela vērtība ir koks. Ja pa upi peld nolauzts koks, tad sieviete, kaut vai ar zīdaini rokās, brien aukstajā ūdenī, lai to satvertu. Bet iztiek afgāņi pārsvarā no kalnu kazām un dažām lauksaimniecības kultūrām, piemēram, kukurūzas.
Amerikāņi nav
pārcilvēki
— Par amerikāņiem Afganistānā ir dažāds viedoklis. Kā ir īstenībā?
— Visur cilvēki ir dažādi. Pēc deviņiem kopā pavadītajiem mēnešiem noteikts priekšstats par viņiem ir radies. Bija tādi, kuri izturējās augstprātīgi, tomēr pārsvarā ar amerikāņu karavīriem bija draudzīgas attiecības. Reizēm kāds, dodoties patruļā kalnos, vienkārši “nolūza” un mums bija jāsauc helikopters, lai viņu nogādātu bāzē. Bija arī tādi, kas atteicās iet patruļā, jo nevarot to izturēt. Karavīra uzkabe, ejot patruļā, sver ap 30 kilogramu, un, ja ir jākāpj divus kilometrus augstā kalnā, tas nav viegli.
Ja vajadzēs,
brauks
— Ko guvi, piedaloties misijās?
— Vēlējos nokļūt Afganistānā, jo tur savas teorētiskās zināšanas varēju izmantot praksē.
— Kā mājinieki uztvēra tavu prombūtni?
— Protams, viņi pārdzīvoja visvairāk. Mājās gaidīja sieva un meita, kura tagad mācās 2. klasē. Kad biju Kosovā, viņa vēl apmeklēja bērnudārzu. Centos katru dienu sazināties internetā. Bet, ja neizdevās, teicu, ka internets nedarbojas, jo bieži tā arī bija.
— Vai domā piedalīties vēl kādā misijā?
— Tagad kāds gads jāpagaida, bet, ja būs nepieciešams, braukšu. Grūtākais ir misijas laika vidus. Jo sākumā aprodi ar visu, beigās jau gaidi misijas beigas, bet vidus ir visilgākais. Ir gan arī 20 dienu atvaļinājums. Tā ir iespēja paviesoties mājās.
