Viktors Kozlovskis (attēlā) bija viens no pirmajiem Pļaviņās, kurš atsaucās aicinājumam stāties Zemessardzē un uzņēmās arī izveidot Pļaviņu vienību. “Nebija šaubu, ka jāpiesakās zemessargos, un bija skaidrs, ka vienam jāuzņemas iniciatīva un jāveido vienība,” atceras bijušais rotas komandieris, kurš tajā brīdī strādāja par mežstrādnieku, kur itin labi varēja nopelnīt.
Viņš atceras, ka pēc pirmā uzsaukuma uzreiz pieteicās kādi 30 vīri un 1991. gada 1. decembrī Pļaviņu kultūras namā nodeva zvērestu. “Janvārī pēc tam bija klusāks, bet jau februārī atkal sāka pieteikties arvien vairāk. Nāca tādi nopietni vīri, 35—40 gadu veci, nobrieduši cilvēki, visi bija izgājuši obligāto dienestu, daudzi dienējuši elitārajos desantniekos, kuri zināja, kas ir disciplīna, ar to problēmu nebija. Ja kaut kas būtu sācies, zinātu, ka lieki galvu no ierakumiem ārā bāzt nevar. Iegūta arī zināma dzīves pieredze. Domāju, tagad komandierim ir daudz grūtāk, jo jaunajiem nav vēl ne dzīves, ne militārās pieredzes,” klusu stāsta Viktors Kozlovskis. Kamēr sarunājamies, vīri spožās uniformās un arī civilajā apģērbā pulcējas uz bataljona jubilejas svinībām. Gados vecākie vīri nāk ar Viktoru apsveicināties un sveikt viņu svētkos. Var redzēt, ka viņš cīņubiedru vidū ir cienījams un labi ieredzēts.
Viktors aktīvi Zemessardzē darbojās deviņus gadus. Kad pienāca noteiktais vecums, viņu atvaļināja, bet vēl tagad ir rezervists. “Pirms diviem gadiem izveidojām veterānu rotu, reizi gadā rīkojam trīs dienu nometni, kurā darbojamies kopā ar jaunsargiem, nododot viņiem savu pieredzi, zināšanas. Uzturam sakarus ar bataljona štābu, citiem zemessargiem un veterāniem,” stāsta pļaviņietis.
Pirmajos gados zemessargi patrulēja uz ceļiem, pārbaudīja automašīnas, cīnījās ar kontrabandistiem, palīdzēja uzturēt kārtību un apsargāja dažādus objektus. Jautāju, vai arī pļaviņiešiem iznāca piedalīties kādās operācijās. “Bija satraucoši mirkļi, taču lielākoties mūsu pusē viss ritēja mierīgi, nekādu lielu konfliktu nebija. Vienīgi saņēmām anonīmu zvanu, ka no bijušā militārā karjera, kas bija tiešā Maskavas pakļautībā un kur ražoja produkciju raķešu izmēģinājumu lidlaukiem, izvedīs tehniku, iekārtas. Zinājām, ka ir vienošanās — kustamo mantu izvedīs, nekustamā paliks. Taču mums bija ziņas, ka izvešana būs neoficiāla. Atbrauca Ainis Ambarovs, kurš, ja nemaldos, toreiz bija rajona revīzijas komisijas vadītājs, aprakstīja visu mantu un noformēja aktu par to. Līdz ar to nekas netika izvests. Uzskatu, ka, tikai pateicoties tam, šīs ražotnes vispār tika saglabātas. Citādāk bez iekārtām karjers būtu izputējis,” atceras Viktors.
Lai gan Zemessardzes mērķis gan pirms 25 gadiem, gan tagad ir viens un tas pats — aizsargāt valsti un cilvēkus un palīdzēt katastrofu un krīzes gadījumos, viņš uzskata, ka piecus gadus pēc Zemessardzes dibināšanas tā bija vismaz trīs reizes spēcīgāk bruņota nekā šodien. Katram zemessargam bija ierocis, ko glabāja mājās, bija pietiekami munīcijas, to zemessargi varēja pirkt paši par savu naudu. Liela daļa munīcijas un ieroču zemessargu rokās nonāca, kad 1993. gadā Latviju atstāja padomju armija. Dažam mājās bija pat ložmetējs. Arī cilvēki bija uz vietas. Stundas laikā 30 bruņotu cilvēku vienību mierīgi varēja noorganizēt pilnā kaujas gatavībā, kas šodien diez vai būtu iespējams. Vēlāk notikušo Zemessardzes atbruņošanu daudzi vecie zemessargi uzskata par nepareizu un atceras ar nožēlu.
“Protams, tā bija liela rotas komandiera atbildība. Bija jāpazīst cilvēks, jāievāc ziņas par viņu. Ja zināju, ka var uzticēties, devu ieroci, ja zināju, ka nevar — nedevu. Tas arī cilvēkus disciplinēja, ierocis bija jātīra, jāuztur kārtībā, un katrs savu ieroci pārzināja vislabāk. Mācības notika gandrīz katru nedēļas nogali, tad arī notika treniņi kaujas šaušanā, munīcijas pietika. Tagad pie šautenes tiek tikai mācībās,” apbēdināts ir Viktors. Arī par jaunsargu apmācību viņam ir savs viedoklis. “Nav pareizi, ka jaunsargi nedrīkst pat ar mazkalibra ieročiem rīkoties. Mednieks drīkst būt jau no 18 gadiem, un no 21 gada var lietot vītņstrobra ieroci ar visu optiku, bet jaunsargi nevar. Iedot taču izšaut, lai viņam ir stimuls! Puikas jau stājas jaunsardzē ar domu, ka tiks pie ieroča un dabūs izšaut. Nav pareizi arī tas, ka jaunsargus nošķīra no zemessargiem. Tad tēvs gāja kopā ar dēlu, vectēvs ar mazdēlu. Bataljons rīkoja kopīgas apmācības nometnes, aktīvākie zemessargi savos pagastos savējiem vēl atsevišķi dažādus nakts pārgājienus un nometnes organizēja. Tagad viņi darbojas skolās kā interešu pulciņi, nav tik ciešas saiknes ar zemessargiem.”
