Kurmenietis Juris Skadiņš ikdienā strādā savā piemājas saimniecībā. Padomju gados bijis veterinārfeldšeris, tagad pievērsies biškopībai. Šogad aprit 25 gadi, kopš Skadiņa kungs ir mednieks.
Kurmenietis Juris Skadiņš ikdienā strādā savā piemājas saimniecībā. Padomju gados bijis veterinārfeldšeris, tagad pievērsies biškopībai. Šogad aprit 25 gadi, kopš Skadiņa kungs ir mednieks.
Cauna iekož pirkstā
–– Kā kļuvāt mednieks?
–– Mūsu dzimtā visi vīrieši bijuši mednieki. Mans vectēvs medīja jau grāfa Komarovska laikos. Tēvs mednieks kļuva Staļina laikā, bet es, kad Padomju Savienībā pie varas bija Leonīds Brežņevs. Arī manas bērnības atmiņas lielā mērā saistītas ar medībām. Esmu dzimis Liepājas rajonā, un tur ļoti populāras bija kažokzvēru medības –– caunu, lapsu, tolaik sāka medīt arī jenotus. Šos zvērus Latvijā ieveda no Sibīrijas.
Tēvs bija veiksmīgs mednieks un gandrīz viens pats izpildīja visa kolektīva kažokzvēru nomedīšanas plānu. Viņš mani un brāļus ļoti bieži ņēma līdzi medībās.
Par veiksmīgām kažokzvēru medībām viņam parasti piešķīra prēmiju — stirnāža nomedīšanas atļauju. Gadā nomedīja vairāk nekā 25 caunas. Tolaik par vienu caunādu maksāja 20 rubļu. Tas bija ienesīgs vaļasprieks. Šobrīd ļoti kvalitatīvu caunādu var pārdot par astoņiem latiem, taču, lai šādu trofeju iegūtu, pamatīgi jānopūlas.
— Kura medību epizode bērnībā jums palikusi prātā visspilgtāk?
— Liepājas rajona mežā pēc kara bija saglabājušies ļoti daudz pazemes bunkuru, un caunas tos izvēlējās par mājvietu. Iecienīti bija tieši pusaizgruvušie bunkuri. Izpētījuši, ka caunas pēdas ved tieši bunkurā, ķērāmies pie rakšanas. Tēvs ar bisi stāvēja vienā pusē, bet mēs ar brāli rakām no otras puses. Atradām kara laika patronas, ķiveres, karavīru zābakus. Bet caunas nav. Pētot atradumus, par caunu, protams, aizmirsām. Pustumsā pēkšņi sataustīju kaut ko mīkstu un vilku laukā. Izrādās, aiz kājas biju noķēris caunu. Izvilkta ārā, viņa man iekoda rokā. Vēl tagad ir liela rēta. Palaidu zvēru vaļā, cauna uzskrēja tuvējā kokā, un tēvs viņu nomedīja. Man bija tikai desmit gadu. Biju ļoti pārbijies. Šīs caunas āda tolaik man bija vismīļākā trofeja.
Piena vietā šnepes buljons
Šobrīd mednieku vidū daudz populārākas ir kolektīvās medības, taču man joprojām patīk individuālās. Tajās dodos kopā ar dēlu Jāni, kurš arī ļoti agri kļuva mednieks. Interesanti, ka jau divu nedēļu vecumā viņš pagaršoja šnepes buljonu! Tā ka mednieka gars viņā ir jau kopš agras bērnības. Protams, viņš nāca līdzi uz mežu man, tāpat kā es gāju līdzi savam tēvam, bet viņš noteikti savējam. Ja dzimtā ir mednieki, šī tradīcija neizzūd. Puikām taču ļoti interesē medības un viss ar ieročiem saistītais, un, ja tēvs vēl spēj atklāt mazajam interesantu, pārsteigumu pilnu pasauli, amats ir rokā.
Šauj baltirbes
— Kad sākāt medīt pats?
— Īsts mednieks kļuvu, dienējot armijā. Dienēju Murmanskas apgabalā. Medību ieroci iedeva virsnieki. Medījām baltirbes. Latvijā šie putni ir ļoti reti sastopami un aizsargājami. Tomēr medības kopā ar padomju armijas virsniekiem man nepatika. Viņiem galvenais bija šaut. Gadījās, esam nomedījuši piecas sešas irbes, bet viņi kādā dziļākā ieplakā nošauj vēl vienu un nemaz nedodas medījumam pakaļ — negribas brist pa sniegu. Medniekam tas nav pieņemams.
Kāds mans draugs, nomedījis savu pirmo pīli, kura nokrita patālu no krasta, neskatoties uz auksto laiku un to, ka ezera malā jau uzsalusi neliela ledus kārtiņa, izģērbās un brida pēc medījuma. Sameklēt nomedīto dzīvnieku vai putnu ir goda lieta. Ja gribas tikai šaut, tas jādara šautuvē pa mērķi.
Dabas bērns
–– Ar ko atšķiras kolektīvās un individuālās medības?
–– Katram no šiem medību veidiem ir sava “odziņa”. Kolektīvajās medībās svarīgākais un interesantākais ir kopīgā darbošanās. Turpretī individuālajās medībās iespējams būt daudz tuvāk dabai. Jābūt klusam vērotājam, labi jāpazīst mežā notiekošais, un tikai tad var cerēt uz sekmīgu iznākumu. Mednieks, kuram labāk patīk darboties vienatnē, ir lielāks “dabas bērns” nekā tas, kurš iecienījis tikai kolektīvās medības. Ejot bariņā ogot vai sēņot, nekad neieraudzīsi to, ko vienatnē, uzmanīgi izstaigājot nomaļākos meža nostūrus.
Mazais briedis
— Vai gadījies iegūt kādu neparastu medību trofeju?
— Gadus trīs pēc avārijas Černobiļas atomelektrostacijā nomedījām mežacūkas sivēnu ar trim kājas ienadžiem. Tā ir neparasta patoloģija. Domāju, tas radioaktīvo materiālu noplūdes dēļ. Briežu, stirnāžu un aļņu ragi ir gandrīz katram medniekam, bet šāda mežacūkas kāja, manuprāt, ir tikai man vienam.
— Un neparasti atgadījumi?
— Tas bija kolektīvajās medībās. Bukus šaut vairs nedrīkstēja. Kāds jauns mednieks uztraukumā tomēr šāva pa kādu stirnāzi. Labi, ka netrāpīja. Kad medību vadītājs, viņu strostēdams, prasīja, kāpēc šāvis, puisis tik vien spēja pateikt, ka domājis — skrien briedis, tikai mazs.
Pašam gan nekādu kuriozu situāciju nav bijis. Ja nu vienīgi atgadījums ar caunu, kura bija ielīdusi bišu stropā. Pamanīju caurumu, atvēru stropu, cauna izmuka un uzskrēja ābelē. Labi, ka līdzi bija suns, kurš viņu aizkavēja, līdz atnācu ar bisi.
Bez suņa kā bez ausīm
— Mednieka labākais palīgs ir suns. Vai arī jums ir suns?
— Man bijuši vairāki medību suņi. Bija krievu—Eiropas laika. Viņa bija ļoti azartiska medniece, taču kucīti nācās turēt piesietu. Viņa skrēja uz mežu un zvērus trenkāja tikai sava prieka pēc. No šī netikuma nekādi nevarēja atradināt. Patiesībā jau reti kurš medību suns pēc pavēles tūlīt pārtrauc dzīšanu, ja atradis svaigas pēdas. Suns bieži vien mežā jāgaida ilgi pēc medību beigām. Sēdi un nervozē, vai nav noticis kas nelāgs. Gadās, ka suns kļūst pārdrošs vai neuzmanīgs, un viņu var savainot, piemēram, satracināts mežakuilis.
Bez suņa mežā, īpaši piesnigušā, kad skaņas ir mīkstas un klusas, esi kā bez ausīm. Nevar pareizi spriest par medību norisi, saklausīt, uz kuru pusi pārvietojas zvēri.
Man ir bijis arī foksterjers. Kad sniegs dziļš, uz mežu viņu nesu somā. Pašlaik man ir taksis vārdā Poģis. Viņš lieliski medī alās. Āpšu medības suņukam ir ļoti bīstamas, bet ar jenotiem parasti nav nekādu problēmu. Šādās medībās gan vairāk jādarbojas ar lāpstu, lai atraktu vietu, kur pazemē notiek cīniņš starp abiem dzīvniekiem.
Reiz kāds mednieks no Rīgas bija atvedis Anglijā par bargu naudu pirktu foksterjeru, lai apmācītu viņu alu medībās. Mans Poģis tūlīt pazuda alā, bet “anglis” nekustēja ne no vietas. Atrakām alu, palīdzējām Poģim, bet no Anglijas atvestajam sunim viss process neradīja ne mazāko interesi. Pirmo reizi redzēju foksterjeru, kurš neinteresējas par medībām. Tagad likums nosaka, ka medībās drīkst izmantot tikai šķirnes suņus ar ciltsrakstiem, taču bieži vien parasts jauktenis medniekam ir daudz labāks palīgs.
Vajag citu sistēmu
— Kas medību saimniecībā būtu jāmaina?
— Galvenais — ar steigu jāmaina sistēma, pēc kuras šobrīd medī bebrus. Šie grauzēji ļoti savairojušies un mežam nodara ievērojamu postu. Būtu labi, ja bebrus pieskaitītu nelimitēto medījamo dzīvnieku kategorijai un par katru nomedīto dzīvnieku maksātu prēmiju. Domāju, ka uzņēmums “Latvijas valsts meži” rīkojas nesaimnieciski, ļaujot bebriem appludināt lielas meža platības. Tāpat būtu jāpanāk vilku un lūšu medību ierobežošanas atcelšana. Laba tradīcija bija arī sloku medības pavasarī, kuras nu aizliegtas.
Dzīvniekiem jāpalīdz
— Cik liela nozīme medībām ir jūsu dzīvē?
— Tas būtībā ir dzīvesveids. Šis vaļasprieks vairāk nekā jebkurš cits palīdz saprast, kas dabā īsti notiek. Māca dzīvot saskaņā ar to. Maldīgs ir uzskats, ka mednieks tik vien tīko kā nogalināt kādu zvēru. Bieži vien nākas daudz strādāt, lai dzīvniekiem palīdzētu, īpaši bargās ziemās.
Biezā sniega dēļ stirnām šoziem ļoti grūti sagādāt barību. Dzīvnieki dara visneiedomājamākās lietas. Piemēram, Kurmenes kapos stirnas, cik vien augstu varējušas aizsniegt, dzīvības kokiem apgrauzušas zarus. Varētu domāt, ka darbojušies vandaļi, bet nē. Arī 1998. gadā bija ļoti barga ziema, un buki mežmalā gaidīja, kad kapos beigs zvanīt kapličas zvans, bērinieki izklīdīs, lai varētu apgrauzt vainagus un puķes. Daudzas puķes gan nav ēdamas, tāpēc ne viena vien stirna saindējās.
Pēdējo gadu siltās ziemas veicinājušas lielu stirnu populācijas pieaugumu. Aukstās un bargās ziemās vājākie dzīvnieki iet bojā, bet siltās izdzīvo arī vārgākie, un pietrūkst barības. Pašlaik mežs ir stirnu pārapdzīvots, tāpēc medniekiem būtu jāatļauj lielāks šo dzīvnieku medīšanas apjoms, lai nedaudz samazinātu stirnu skaitu. Ja pietiek līdzekļu un iespēju, dzīvniekus var piebarot. Tad viņi nemeklēs barību tur, kur tas cilvēkiem nav vēlams.
Uz pīlēm visi kopā
— Kā šo vaļasprieku vērtē sieva?
— Atbalsta. Protams, reizēm mežā nākas aizkavēties, tad mājāspalicējiem nav īsti omulīga sajūta, tomēr ar laiku pie tā pierod. Viņa reizēm brauc līdzi uz putnu medībām, palīdz sagatavot medījumu. Sievai izdodas ļoti garšīgas mežacūkas gaļas kotletes.
— Jūsu dzimtā daudz mednieku. Vai ir kādas īpašas tradīcijas?
— Katru gadu pīļu sezonas atklāšanas dienā sapulcējas visi dzimtas mednieki ar ģimenēm, un tie vairāk ir svētki nekā medības. Nu jau vairākus gadus ģimenes tradīcija ir īpaši sagatavots buka gaļas šašliks Jāņu vakarā. Šo recepti izlasījām kādā mednieku žurnālā. Gaļu sagriež sīkos gabaliņos un diennakti tur marinādē, kuru pagatavo no baltvīna, olīveļļas, garšvielām un ķiploku sāls. Mazliet pievieno citrona sulu. Nedrīkst izmantot etiķi, jo tas gaļu padara cietu.
— Vai malumednieku skaits samazinās?
— Savlaik malumedībās devās, lai iegūtu gaļu, bet pašlaik situācija mainījusies. Iespējams likumīgi un lēti iegūt gaļu. Arī sodi par malumedībām ir ļoti bargi. Pie tam vietās, kur aktīvi darbojas mednieku kolektīvi, malumedniekiem iespēju darboties ir krietni mazāk. Turklāt daudzi privātīpašnieki nevēlas, ka viņu īpašumos kāds medītu, tāpēc rūpīgi uzmana un ziņo par katru, kurš viņu teritorijā šauj. Medības ir arī dārgs vaļasprieks. Tam, kurš var atļauties nopirkt ieroci, gaļas iegāde problēmas nesagādā.
Medības kā svētki
— Jūsu mednieku kolektīvā pamatā ir rīdzinieki. Kā viņi uztver medības?
— Katras medības viņiem ir svētki. Tā ir iespēja uz vairākām dienām aizbraukt no galvaspilsētas burzmas, būt mežā kopā ar līdzīgi domājošajiem. Dzīvot saskaņā ar dabu un instinktiem, pēc kuriem vadījušies mūsu senči. Mani izbrīna vienīgi tas, ka viņi uz mežu ņem līdzi pārāk daudz civilizācijas ērtību, piemēram, tualetes papīru…
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Juris Skadiņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1961. gada 25. marts, Liepājas rajona Priekule.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, Saldus lauksaimniecības tehnikums.
NODARBOŠANĀS: lauksaimnieks.
ĢIMENE: precējies, sieva Gita, bibliotekāre Kurmenes pagastā, dēls Jānis.
HOROSKOPA ZĪME: auns.
VAĻASPRIEKS: medības.
