Šovakar Rīgā, Kongresu namā, izskanēs grupas “Opus Pro” jubilejas koncerttūres “Rozā lietus” noslēguma koncerts. Uz skatuves kopā ar grupu būs aizkrauklietis Artūrs Zemnieks. Viņš atzīst: lai gan jūtas laimīgs, ka var spēlēt rokmūziku, viņa dzīves lielākais slavas mirklis piedzīvots četru gadu vecumā. “Tik daudz uzmanības un atpazīstamības nekad vairs neesmu izbaudījis,” saka Artūrs.
— Kā nokļuvāt grupā “Opus Pro”?
— Tas ceļš bija diezgan garš, taču manu dzīvi caurvij tādas likumsakarīgas nejaušības. Ejot uz kādu mērķi, lēnām paveras dažādas iespējas, satiec īstos cilvēkus. Vispirms spēlēju savos Skrīveros, vēlāk jau Aizkraukles rajona pasākumos, tagad uz lielajām skatuvēm visā Latvijā. Par šo pavērsienu un daudzām citām iespējām man jāpateicas Jānim Retenajam, kurš tagad ir profesors Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tieši viņš mani ievilka Latvijas mūzikas pasaulē. Apmēram 2000. gadā tradicionālajos futbola svētkos Skrīveros muzicēja grupa “Dakota”. Palūdzām, vai ar savu vidusskolas grupu “Reflection” pārtraukumā varam nospēlēt dažas dziesmas. Jānis Retenais tolaik spēlēja basģitāru grupā “Dakota”, viņam iepatikās mana spēle, un pamazām viņš mani iesaistīja daudzos projektos. Mūsu sadarbība ilga vairāk nekā desmit gadu, studijā ierakstījām albumus vairākiem māksliniekiem, piemēram, Normunda Rutuļa “Vēlreiz mājās”, kas ieguva Latvijas šlāgeraptaujas gada balvu, apvienības “Inga un Normunds” solistes Ingas soloalbumu. Vēlāk sadarbojos ar Robertu Ošiņu grupā “Dakstiņi”. Mums bija tāda populāra dziesma “Rožu klēpis”, kopā izbraukājām visu Latviju.
Nupat pārlasīju interviju “Staburagā” pirms sešiem gadiem, es tajā sūkstījos par to, ka nopelnīt var tikai ar šlāgeru spēlēšanu. Interesanti, ka nepagāja gads, kad jau sāku spēlēt “Opus Pro”. Tas bija 2010. gada beigās. “Opus Pro” pāris gadu aktīvi nemuzicēja. Tajā laikā grupas ģitārists Harijs Zariņš bija nodibinājis grupu “Colt”, un brīdī, kad pārējie atkal gribēja spēlēt, viņš bija aizņemts ar to. Es veiksmīgi gadījos tuvumā, un sākās mūsu sadarbība.
Satikšanās ar labākajiem
— Ko jums nozīmē grupas jubilejas koncerttūre?
— Tas ir liels pasākums, esam nospēlējuši deviņus koncertus uz lielākajām skatuvēm visā Latvijā. 20. maijā Kongresu namā skanēs tūres noslēguma koncerts, taču šovasar mūs varēs dzirdēt vēl daudz kur — svētkos Kuldīgā, Jaunjelgavā, Skrīveros un citur. Līdz ar to darba ritms ir diezgan saspringts, ir arī dažādi reklāmas projekti, intervijas. Nupat lielveikalā “Spice” visus aicinājām uz jubilejas torti, kur sniedzām akustisko koncertu.
Man koncerttūre nozīmē arī iespēju satikt cilvēkus, kurus esmu apbrīnojis, no kuriem esmu mācījies. Piemēram, Oļegs Upenieks, Guntis Vecgailis, kurš man allaž šķitis viens no labākajiem basģitāristiem un kuru esmu saticis un iepazinis, pateicoties šai jubilejai.
— Vai kāds koncerts pašam īpaši patika?
— Man prieks, ka līdz šim biļetes uz visiem mūsu koncertiem ir pārdotas, zāles pilnas un skatītāji atsaucīgi. Pirmajā koncertā Ādažos bija lielāks uztraukums, arī īpašā sajūta. Labs koncerts nesen bija Ogrē. Tajā bija kārtīgs šovs ar pirotehniku, līdz šim ko tādu biju redzējis tikai televīzijā. Koncertos varam lepoties ar iespaidīgām gaismām. Gaismotājs, ar kuru sadarbojamies, saņēmis šī gada gaismas mākslinieka titulu. Mūsu komandā ir augsta līmeņa profesionāļi.
“Man kā vēsturniekam…”
— Kad sākāt spēlēt ģitāru?
— Salīdzinoši vēlu — apmēram 10. klasē. Skrīveru mūzikas skolā esmu beidzis trompetes klasi, vidusskolas laikā to noliku malā, par manu prioritāti kļuva ģitāra. Sākumā mācījos pats, vēlāk pie Ata Pelčera, kurš vadīja ģitāras klasi mūzikas skolā, taču tā vairāk bija klasiskā ģitārspēle.
— Studēt tomēr izvēlējāties vēsturi?
— Tolaik mūzika bija tikai aizraušanās. Vienīgā vieta, kur ģitāras spēli mācīja vidusskolas līmenī, bija Liepāja. Studēt klasisko mūziku nebija mans aicinājums, jau tad mani saistīja rokmūzika. Tieši tad, kad sāku studijas Latvijas Universitātē, sāka attīstīties arī populārās mūzikas izglītības joma, Mūzikas akadēmijā atvēra džeza klasi, taču es jau biju izvēlējies ko citu. Vēsture man vienmēr patikusi, taču tikai augstskolā sapratu, ka nepietiek vien ar to, ka ir interesanti, tur patiešām ir jāmācās. Bija jāpēta, jāiedziļinās, jāstudē etnogrāfija, arheoloģija, arhīvistika un vēl daudzas zinātnes. Biju iesācis, un bija jācīnās līdz galam.
— Esat šajā jomā arī strādājis?
— Nē. Vēsture manā dzīvē tagad ir apmēram “Ilustrētās Vēstures” līmenī. Īpaši šajā jomā neiedziļinos, taču mani tā joprojām interesē, labprāt skatos raidījumus par vēsturi, lasu literatūru. Patīk kopā ar ģimeni paceļot, šķiet, esam bijuši visās Latvijas viduslaiku pilīs un muižās. Nupat bijām Traķos Lietuvā. Tur ir iespaidīga viduslaiku pils ezera vidū, un man kā vēsturniekam tur ļoti patika.
Laikam esmu laimīgs cilvēks, jo visu mūžu esmu nodarbojies ar mūziku. Kā bērnudārzā sāku dziedāt, tā šo saikni nekad neesmu pazaudējis un mūzikas stīga vijusies cauri visai manai dzīvei. Vidusskolas laikā nodibinājām savu ansambli un spēlējām ballēs, pasākumos, kaut kāda nauda nāca. Studiju gados man nevajadzēja piestrādāt “Narvesen” vai “McDonald” kā maniem kursabiedriem.
Visa nauda ģitārās
— Ko jums nozīmē ģitāra?
— Ģitāristi — tā ir vesela kultūra. Tas ir dzīvesveids. Mājās man ir septiņas vai astoņas ģitāras. Citi iegulda naudu mašīnās, spēļu zālēs vai citur, es — ģitārās. Kad mācījos mūzikas skolā, instrumenti vēl nebija tik vienkārši nopērkami. Tolaik skolotājs Ziedonis Puķītis, zinādams manu interesi par ģitāru, piedāvāja to iegādāties saistībā ar orķestrim paredzētajiem instrumentiem. Ģitāra maksāja vairāk nekā simts latu, un domāju: varbūt netērēt tik lielu naudu, es tāpat to nekad neiemācīšos spēlēt! Nopirku. Un viss pamazām aizgāja.
— Ģitāras spēli mācāt arī bērniem. Kā to sākāt?
— Tikko sāku pats spēlēt, sāku mācīt arī citiem. Tolaik interneta nebija, ja kāds zināja kaut ko vairāk par pāris akordiem, parādīja citiem. Klasesbiedriem, draugiem arī interesēja ģitāra, un tā lēnām tas pedagoģiskais process aizgāja.
— Kā saprotaties ar pusaudžiem?
— Īpašu problēmu nav, vismaz pagaidām. Varbūt vienkārši vēl neesmu tik vecs, lai neizprastu viņu domu gājienu, niķus. Man nav sveša tā mūzika, ko viņi klausās, arī pats spēlēju tāda stila mūziku, kas ir tuva viņiem, varbūt tas nospēlē zināmu lomu, lai mēs saprastos. Man paveicies arī tajā ziņā, ka darbojos interešu izglītības jomā, man nevienu nav jāpiespiež muzicēt. Bērni un jaunieši lielākoties nāk, jo grib kaut ko iemācīties. Lielākā daļa bērnu ir bez mūzikas priekšzināšanām, bet arī tā nav problēma. Galvenais, lai bērns jūt mūziku, pārējo lēnām ierādu.
Volgā uz “Cāli”
— Kāds pats bijāt bērnībā?
— Man arī bērnība vairāk asociējas ar mūziku, jo jau bērnudārzā biju no tiem, kuriem visur vajadzēja dziedāt. Kolhoza svētkos Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā, koncertos Stučkā. 1988. gadā piedalījos mazo dziedātāju konkursā “Cālis”, kļuvu par vienu no trijiem Latvijas mēroga laureātiem. Tas bija pirmais “Cālis”, liels notikums, kuru rādīja televīzijā, un konkursa patrons bija Raimonds Pauls. Tā bija manas dzīves lielākā slavas stunda, jo tik daudz uzmanības un atpazīstamības kā tolaik, četru gadu vecumā, nekad vairs neesmu piedzīvojis. Atceros, gāju caur Skrīveriem uz mājām, mašīnas apstājās un šoferi jautāja, vai nevajag aizvest. Kad braucām uz konkursu Rīgā, saimniecība piešķīra Volgu ar vadītāju. (Iesmejas.) Mana mūzikas skolotāja bija Gunta Rūķe, mans slavas zenīts bija arī viņas nopelns.
— Patlaban nejūtaties slavens?
— Sadomāties par kaut kādu slavu būtu dīvaini. Latvija ir tik maza, un tas, ka tevi parāda televīzijā, vēl neko nenozīmē. Ansambļos galvenokārt redz tā saucamo “frontmenu”, solistu, mums tas ir Alex vai Aisha, koncertos uz viņiem cilvēki arī koncentrējas. Tie, kuriem interesē ģitārspēle, varbūt mazliet vairāk fokusējas uz ģitāristiem, tas arī viss. Zvaigžņu slimības parasti izpaužas cilvēkiem, kuri tikko sākuši karjeru, tad pirmie panākumi var apreibināt. Tas man nedraud, turklāt esmu ļoti paškritisks. Pēc jebkuras uzstāšanās pārdomāju, vai bija labi? Nav laika domāt par sevis cildināšanu.
Mantojums meitai
— Muzikalitāti esat no kāda mantojis?
— Mans tēvs ir inženieris, mamma strādāja par bērnudārza audzinātāju un šad tad padzied. Vectēvs spēlēja akordeonu, mandolīnu, varbūt kaut ko esmu mantojis no viņa. Man ir deviņus gadus vecāks brālis Jānis. Viņš, līdzīgi kā tēvs, izvēlējies inženiera profesiju un strādā telekomunikāciju jomā.
Toties manai meitai Emīlijai, tāpat kā man, muzikalitāte agri izpaudās. Tikko viņa sāka runāt, sāka arī dungot līdzi melodijas. Trīs gadu vecumā Emīlija sāka dziedāt uz skatuves, un tagad viņai tā kļuvusi par ikdienu. Viņai jau bijis 40 nopietnu koncertu, ieguvusi daudzas vērā ņemamas godalgas. Emīlija otro gadu mūzikas skolā apgūst klavierspēli.
— Kāds jūs esat kā tētis?
— Noteikti mazliet stingrāks kā mamma. (Iesmejas.) Emīlijai gan viss labi padodas. Kad atceros sevi šajā vecumā, biju daudz spītīgāks un izmantoju katru iespēju, lai nekas nebūtu jādara. Meitenes laikam vienkārši ir citādākas, apzinīgākas. Ja sakām, ka jāspēlē klavieres, klāt nav jāsēž, viņa visu izdarīs.
— Kā ģimene uztver jūsu aizņemtību?
— Ar to mājās būšanu ir, kā ir, taču Līga un Emīlija jau pieradušas. Viņas saprot, ka tā ir mana lieta, mans darbs. Līga pati ir mūziķe un zina, kā tas ir. Varu nebūt mājās dzimšanas dienā, svētkos, viņa par to skandālus nerīko. Patlaban vēl mācos arī Liepājas Universitātē par mūzikas skolotāju. Tagad ir pavasara sesija, no eksāmeniem skrienu uz koncertiem, un otrādāk. Man ļoti patīk Liepāja. Nu kaut kas tajā pilsētā ir! Aura, miers, jūra. Ieteiktu visiem turp aizbraukt.
Pieturzīmes:
◆ Dzimis 1983. gada
26. maijā Skrīveros.
◆ Grupas “Opus Pro” ģitārists.
◆ Vada vokāli instrumentālo ansambli “Divi krasti” Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā,
Aizkraukles profesionālās vidusskolas un Seces kultūras nama vokāli instrumentālo ansambli.
◆ Māca ģitāras spēli bērniem Aizkrauklē un Secē.
◆ Absolvējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti.
◆ Mācās par mūzikas skolotāju Liepājas Universitātes 1. kursā.
◆ Ģimene: dzīvesbiedre Līga Butāne, meita Emīlija (8 gadi).
