Viens miljons eiro — tas ir daudz vai maz? Domāju, retais vispār ir redzējis tik daudz naudas un diez vai arī redzēs, tāpēc to, cik tas ir, varam mērīt, tikai salīdzinot un vērtējot šādas naudas ieguldījuma lietderību un pamatotību.
Televīzijas kanāla LNT ziņu žurnālisti saskaitījuši, ka tieši tik liela summa izmaksāta prēmijās ministriju ierēdņiem, novērtējot Latvijas darbu Eiropas Savienības prezidentūras laikā. 11 ministrijās prēmēti 588 darbinieki, no kā izriet, ka vienam ierēdnim prēmijā aprēķināti vidēji 1730 eiro. Šī summa gan var mainīties, jo Zemkopības un Finanšu ministrija par savu darbinieku prēmēšanu vēl nav sniegusi ziņas. Ir tikai informācija par to, ka Finanšu ministrija saviem darbiniekiem sākotnēji gribēja piešķirt papildu brīvdienas, taču beigās arī izšķīrusies par prēmijām. Pēc prezidentūras beigām visu ministriju pārstāvji sev sita uz pleca un slavēja tās laikā paveikto, taču netrūka arī kritisku viedokļu, uzsverot, ka Latvijas izvirzītās prioritātes tomēr netika sasniegtas.
Nesaku, ka šie cilvēki prezidentūras laikā nebūtu godprātīgi strādājuši un nebūtu pelnījuši pateicību par to. Taču viņi ir darījuši savu darbu, saņēmuši par to atalgojumu un droši vien — ne mazu. Šie cilvēki noteikti ir augstākā ranga ierēdņi, kuriem arī algas ir “augstākā ranga”. Gribas jautāt — vai nebūs tā kā par daudz? Šāda ziņa cilvēkos radījusi dusmas un sašutumu. Un kā gan nē, jo vēl tikai pirms dažām dienām dzirdējām apgalvojumu, ka pensiju indeksācija šogad nav iespējama, jo nav naudas, valsts lauku ceļu uzturēšanā radies pamatīgs deficīts, naudas nav bērnu ārstēšanai, pietrūkst veciem un slimiem, medicīnas māsām un skolotājiem, teātriem peļņa jāatdod valstij. Diskutējot par valsts budžetu nākamajam gadam, atkal dzirdam sakām, ka jāsavelk jostas, ministriju budžeti samazināsies par trijiem procentiem, jāizvērtē prioritātes, jo visam nepietiks.
Valsts kontrole esot solījusies izvērtēt piešķirto prēmiju pamatotību. Taču jāatzīst, ka diez vai liela jēga no tā būs, jo daudzas lietas, ko arī iepriekš atklājusi Valsts kontrole un skaļi paudusi sabiedrībai, tā arī palikušas bez virzības. Droši vien noklusīs arī šī lieta, un žurnālistu un sabiedrības sašutums izskanēs kā balss tuksnesī.
