Laiks, kad uzņēmēji varēja pieļaut lielus likumpārkāpumus, ir pagājis, jo viņus regulāri kontrolē.
Laiks, kad uzņēmēji varēja pieļaut lielus likumpārkāpumus, ir pagājis, jo viņus regulāri kontrolē. Taču sīkāki pārkāpumi attieksmē pret strādniekiem ir ik uz soļa. Dīvaini, ka strādnieks slēpj un atbalsta priekšnieku likumpārkāpumus. Tāpēc saimnieks ar saviem pakļautajiem izdarās, kā grib.
Kā piemēru varu minēt uzņēmumu vadītāju nevēlēšanos apmaksāt strādnieku darbu svētku dienās. Kaut gan DLK 94. pantā teikts: “…par darbu svētku dienās (68. p.) darbiniekam samaksā divkāršā viņam noteiktās stundas vai dienas likmes apmērā. Darbiniekam par darbu svētku dienās pēc viņa vēlēšanās var piešķirt citu atpūtas dienu.”
Uzņēmuma vadītājs var iebilst, ka uz maiņās strādājošajiem svētku dienu jēdziens neattiecas. DLK 68. pants to apstrīd: “Svētku dienās atļauti darbi, kuru pārtraukšana nav iespējama ražošanas un tehnisku iemeslu dēļ (nepārtraukti strādājoši uzņēmumi, iestādes un organizācijas), darbi, kas nepieciešami, lai apkalpotu iedzīvotājus, kā arī neatliekami remonta, iekraušanas un izkraušanas darbi…”.
Vai ir daudz uzņēmēju, kuri savu darbinieku darbu svētku dienās apmaksā likumā paredzētajā apmērā? Cik daudz strādnieku varētu apliecināt šo DLK pantu ievērošanu?
Nevaram iedomāties situāciju 2002. gada 31. decembra rītā, kad būtu slēgti veikali, aptiekas, degvielas uzpildes stacijas, tirgus, jo sākušies svētki, tāpēc pārdevēji atpūšas. Kurinātāji izdzēsuši apkures katlus. Ārā 10 grādu sals, un putina jau trešo dienu. Visapkārt necaurbrienamas kupenas, jo sētniekiem ir brīvdienas. Pēkšņi pazūd elektrība. Slimnieks jau otro stundu nevar sasaukt māsiņu, un arī ārstu neatrast. Policijas iecirknis slēgts. Sargi atstājuši savus posteņus. Ugunsdzēsēji pieskata savas eglītes un ierauj kādu mēriņu, jo kļūst vēsi…
Tas vairāk atgādina valdības krīzi, bankrotu, revolūciju, dabas katastrofu vai kādu citu nekārtību. Vai kāds to var iedomāties? Ļoti šaubos. Mūsu dzīve ir tam apliecinājums. Cilvēki pat domās nepieļauj atainoto situāciju, tāpēc dzīvojam tādos mēslos kā tagad. Vai jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai sagaidītu pārmaiņas?
Dzīve pierāda, ka strādniekam nav nekādu izredžu saviem spēkiem panākt taisnīgu attieksmi pret sevi, jo viņš ir atkarīgs no uzņēmēja labvēlības. Kaut gan DLK 2. pantā apgalvots, ka strādniekam “…ir tiesības uz darba samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, tiesības uz atpūtu saskaņā ar likumiem par darba dienas un darba nedēļas ierobežošanu…”. Tādas ir mūsu tiesības, un to ievērošanu mums jāpieprasa. No tā atkarīga mūsu un nākamo paaudžu dzīve.
