Jauku jubileju — divdesmit gadu — gatavojas svinēt bijusī seciete, patlaban Viesītes iedzīvotāja, bet drīzumā jau rīdziniece Ina Taškāne.
Jauku jubileju — divdesmit gadu — gatavojas svinēt bijusī seciete, patlaban Viesītes iedzīvotāja, bet drīzumā jau rīdziniece Ina Taškāne. Jubileja viņai laikā, kad gan pašai, gan māsām skolā izlaidumi, tādēļ ģimene šīs nedēļas nogalē pulcējas vecāku mājās Secē.
Nevēlas kļūt vecāka
Trīspadsmit bērnu ģimenē augusī Ina Taškāne divdesmit gadu jubileju sagaida divējādām izjūtām — divdesmit ir pats jaukākais gadu skaits, taču vecāka Ina negribētu būt.
— Gribētu vienmēr palikt jautra divdesmitgadniece, dzīvot, kā šobrīd, — saka viņa.
Diemžēl gadus apturēt nav iespējams, tādēļ Ina Taškāne priecājas par katru dienu, kura aizvadīta ar smaidu. Arī jubileju viņa grib priecīgu, lai tā ilgi paliek atmiņā.
— Jubileja man gadījusies laikā, kad pašai skolā (Ina mācās Viesītes arodskolā par biroja darba organizatori — aut.) izlaidums, arī divām māsām izlaidums, tādēļ svētki būs plaši, — stāsta Ina Taškāne.
Dejojošā friziere
Pēc skolas absolvēšanas plānots pārcelties uz dzīvi Rīgā, kur vīrs Jānis cer atrast darbu, bet Ina audzinās septiņus mēnešus veco meitiņu Sindiju. Kad mazule paaugsies, arī Ina plāno meklēt darbu, tikai ne savā profesijā.
— Mācījos par biroja darba organizatori, bet strādāt šo darbu negribu. Pārāk liela atbildība, — saka Ina Taškāne. — Bērnībā ļoti gribēju kļūt par frizieri, bet nezin kādēļ šo profesiju neizvēlējos. Tomēr domāju, ka nekas vēl nav zaudēts. Arī zobārstes darbs mani interesē, lai gan pati no zobārsta baidos. Ļoti patīk mūzika un dejas, arī to noteikti vēl gribētu mācīties.
Rīga Inu nesajūsmina — pierasts pie lauku klusuma, un pilsēta šķiet biedējoša. Tomēr viņa apņēmusies pie Rīgas pierast, jo laukos darbu dabūt ir ļoti grūti. Turklāt Rīgā vieglāk īstenot ar mūziku saistīto sapni.
Soļus apgūst videoklipos
Vēl mācoties Seces pamatskolā, meitene pievērsusies šova dejām, vienbrīd pat mācījusi tās citām meitenēm un izveidojusi savu dejotāju grupu, kura Seces un Sēlijas ļaudīm sniegusi koncertus.
— Gribēju pieteikties deju kursos, bet nekad neradās tāda iespēja. Zinu, ka agri vai vēlu to izdarīšu, lai tikai meita paaugas. Bet pagaidām deju soļus apgūstu, skatoties videoklipus, — stāsta jubilāre. — Ballēs ļoti patīk dejot valsi.
Inai patīk arī sports, īpaši augstlēkšana, ar ko meitene aktīvi nodarbojusies skolā. Nu visu laiku aizņem meitiņas audzināšana, un sportam, dejām un citām izklaidēm nav vaļas. Tomēr viņa pārliecināta, ka pie saviem vaļaspriekiem reiz atgriezīsies.
Māsām Inas pietrūkst
Augot lielā ģimenē, Ina vienmēr izjutusi māsu un brāļu tuvumu. Bieži gadījušies strīdi, tomēr vēl biežāk viņi viens otram palīdzējuši. Tagad, kad Ina ikdienā Secē nedzīvo, māsas teic, ka viņas pietrūkst.
— Kad Inas nav, viņas pietrūkst un gribas, lai māsa ir līdzās. Ļoti priecājamies, kad viņa atbrauc ciemos. Taču arī pārāk ilgi kopā negribam būt, tad zūd atkalredzēšanās prieks, — saka Inas māsas Jolanta un Sintija.
Ina pie savējiem vienmēr jūtas kā mājās, jautrības nekad netrūkst. Tomēr sev tik lielu ģimeni viņa negribētu.
— Man pietiktu ar vienu, diviem bērniem. Trīspadsmit ir par daudz, — pārliecināta Ina Taškāne.
Sapņi, kas nepiepildās
Ina esot sapņotāja. Viņa varot sapņot pat vaļējām acīm, lai gan sapņi lielākoties nepiepildoties.
— Tas nekas, galvenais ir pasapņot, — tā viņa. — Ir arī sapņi, kuri piepildās. Piemēram, ļoti vēlējos mūzikas centru, un nu tādu saņēmu kā jubilejas dāvanu. Sapņoju arī par sintezatoru, lai varu piepildīt savus sapņus saistībā ar dejām un mūziku.
Viņai noteikti vajadzētu arī pašai savu māju ar sportazāli.
