Aivars Kupetis ir Aizkraukles rajona policijas pārvaldes kārtības policijas biroja 2. nodaļas 1. iecirkņa priekšnieks.
Aivars Kupetis ir Aizkraukles rajona policijas pārvaldes kārtības policijas biroja 2. nodaļas 1. iecirkņa priekšnieks. Aivars kopā ar vecākiem dzīvo Sproģos, bet strādā Mazzalvē.
Pēc vidusskolas beigšanas, kad vajadzēja domāt par studijām, Aivaram bija vairākas izvēles iespējas. Latvijas Policijas akadēmijā jaunietis jau bija uzņemts, un tur par studijām nav jāmaksā. Gan ierobežotā ģimenes budžeta dēļ, gan domājot par to, lai pēc akadēmijas beigšanas būtu nodrošināta darbavieta, Aivars sāka studijas tieši šajā augstskolā.
“Biju praksē Neretā un jau studējot domāju par to, ka noteikti nepalikšu dzīvot un strādāt Rīgā. Pēc augstskolas beigšanas meklējot darbu, man piedāvāja vietu Aizkrauklē, tomēr es no piedāvājuma atteicos. Šobrīd, kamēr pašam nav savas ģimenes, dzīvoju kopā ar vecākiem, tas ir arī lētāk. Par ēdienu un citiem izdevumiem domājam kopīgi, nav vienam par visu jāgādā. Daudzi jaunieši strādā, skrien, bet vai viņi zina — kāpēc?” domā Aivars.
Izvēlējies tautā daudz aprunāto policista profesiju, Aivars uzskata, ka cilvēki reizēm neizprot policistu problēmas. “Pagastā esmu vienīgais inspektors, un cilvēki reizēm to neizprot: piezvana un vēlas, lai es pēc pāris minūtēm būtu klāt. Jāsaprot, ka dažkārt esmu pat Aizkrauklē, un, lai nokļūtu vajadzīgajā vietā, paiet laiks. Tā rodas daudzu cilvēku skeptiskā attieksme,” uzskata Aivars.
Lai gan sākumā kļūt par policistu nosacīti piespieda dzīve, tagad Aivars savu darbu dara ar prieku. Jaunietis atklāj: pats aizraujošākais ir tas, ka ik diena ir savādāka. Darbs nav vienmuļš, neko nevar saplānot līdz pēdējam sīkumam, jo nezini, kas nākamajā dienā var atgadīties.
“Mans darbs ir kļuvis arī par manu vaļasprieku. Brīvo laiku pavadu kopā ar kolēģiem, un arī tad bieži runājam par darba lietām. Visi draugi un klasesbiedri ir prom, neviens pēc augstskolas beigšanas nav atgriezies laukos. Viņiem te nav ko darīt,” stāsta Aivars.
