Ir teiciens, ka pirmie seši gadi laulībā esot visgrūtākie. Daļēji taisnība, jo tas, manuprāt, ir laiks, kad notiek pamatīga pielāgošanās, statusa un pat identitātes maiņa. Līdz laulībām uz acīm bieži vien ir rozā brilles, vīrietis cenšas “iekarot” sievieti, viņa savukārt mēdz uzspēlēt, ka esot kā viena liela mīkla. Bet tad nāk ikdiena un saliek visu pa vietām! Tā it kā nokrata visu lieko un neīsto, atklājot patieso būtību, — mīlestību vai tās trūkumu, kas parādās visdažādākajos veidos.
Pirmos gadus pēc kāzām man bija ārkārtīgi svarīgi dažādi uzmanības apliecinājumi un sarunas, ko burtiski pieprasīju. Ja nesaņēmu — apvainojos! Varēju “pūsties” dienām ilgi, sūroties, ka vīrs mani nesaprot un nejūt, ka es viņu neinteresēju. Man prātā neienāca pajautāt, kāpēc viņš tā rīkojas. Pamanīt, ka, iespējams, vīrs ir noguris darbā, vai ģimenē iepriekš nebija redzējis, kā izturēties pret sievieti, jo viņa vecāki dzīvoja šķirti. Sākumā bija daudz nesaprašanās, pārmetumu, kurnēšanas un asaru.
Ar laiku gan tas līdzsvarojās. Abi pamazām apguvām viens otra “lietošanas” instrukciju, bet galvenais — sapratām, kas ir svarīgākais un kur, galu galā, slēpjas mīlestība! Skaidrs, ka vismazāk tā atrodama vārdos, bet spilgti atklājas rīcībā, ikdienišķās lietās un situācijās. Tā ir apziņa un pārliecība, ka otrs cilvēks savā būtībā ir par tevi, nenodos tevi un nepiemānīs. Tas dod mieru! Tādēļ pēc šiem vairāk nekā desmit gadiem varu teikt, ka mūsu savienība kļuvusi daudz stabilāka, piepildītāka, mīļāka. Saprotam viens otru no pusvārda, acu skata, intonācijas. Vairs neuzbāžamies ar muļķīgiem pārmetumiem un prasībām. Mēs vienkārši mīlam!
