Jaunjelgavas vidusskolas mūzikas skolotājas un zēnu kora vadītājas Baibas Pētersones dzīve ir mūzika un mūzika ir visa dzīve. Smaidīga, enerģiska, aizrautīga, stāstot par savu darbu un mūziku, skatienā vīd prieka dzirksts. Par tādiem cilvēkiem mēdz teikt, ka viņi ir īstajā vietā.
Spēlē arī skolas ballēs
Baiba Pētersone arī Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolā māca solfedžo, bet Jaunjelgavas vidusskolā — klavierspēli, un bērniem uz mūzikas skolas nodarbībām nav jāmēro ceļš uz Aizkraukli. Ar mūziku Baiba ir “uz tu” jau kopš bērnības — ģimene vairākās paaudzēs ir bijusi muzikāla, īpaši vecmāmiņa, kura savulaik dziedājusi Haralda Medņa korī, un joprojām nevienas mājas viesības nav iedomājamas bez muzicēšanas.
Baiba pati savulaik beigusi Aizkraukles mūzikas skolu, kur mācījusies akordeona spēli, bet studijas Daugavpils universitātē bija nākamais pakāpiens attīstībā. “Man patīk spēlēt arī klavieres, jaunībā skolā pat ballēs spēlējām,” atceras Baiba.
Skolotājas profesiju Baiba raksturo kā klusu, kur ar panākumiem ikdienā neviens “nemētājas”: “Katrs skolotājs dara savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Skolotājam uz skolēnu nevajadzētu skatīties no augšas, drīzāk skolotājs no skolēna daudz ko var mācīties. Atzīstu, ja kaut ko vajag atrast internetā, tā arī saku: nāc, dari, tev izdosies ātrāk. Šajā profesijā ir tikai viens nosacījums — vienkārši jāmīl cilvēki.”
Dziedāt grib
paši
Pirmā darbavieta jaunjelgavietei bija Ērgļu vidusskola, kur ar mūziku tolaik nodarbojušies visi — šķitis, ka visa skola dzied korī, spēlē, ir nemitīgā kustībā un kaut ko dara. Sākot strādāt Jaunjelgavas vidusskolā, izveidoja zēnu kori, kura tur iepriekš nebija, un tas kļuvis par lielāko aizraušanos, lai gan darbs ir grūts. “5., 6. klasē zēni nevar sagaidīt balss lūzumu, jo viņiem viss ir apnicis, apnikuši mēģinājumi, negribas vairs dziedāt. Tad, kad zēni veidojas par tenoriem un basiem, viņi ir ļoti priecīgi, ka viņiem skan, un atkal grib dziedāt. Tad arī ir vislielākais gandarījums — ka zēnus nav jāspiež dziedāt, tikai jāmāca. Prieks ir tad, ja tiekam uz Dziesmu svētkiem, vairākus gadus braucam uz Cēsīm, kur notiek zēnu koru salidojumi,” teic skolotāja.
Daudz kas ir atkarīgs no vecāku gudrības un inteliģences, ja viņi saprot, ka mūzika labvēlīgi ietekmē atvases emocionālo un estētisko attīstību. Tad bērns pats ir atvērts un vairāk spēj gūt no mācībām, nevis tad, ja vecāki vienkārši grib, lai bērns mācās mūzikas skolā, bet motivācijas nav ne vienam, ne otram.
Savu audzināmo 9. klasi arī izdevies iesaistīt kultūras pasākumos: “Aizvedu viņus uz operu, un tagad viņi grib vēl! Meklējam iespējas, lai uz koncertiem, teātra izrādēm varētu aizbraukt pēc iespējas lētāk, jo vecākiem ir ļoti grūti finansiālie apstākļi.”
No opermūzikas līdz Kauperam
Skolotāja Baiba atzīst, ka viņai patīk ļoti dažāda mūzika, visvairāk — baroka laika, neraugoties uz samākslotajiem greznojumiem, tā ir loģiska, saprotama un skaidra. “Man ļoti patīk viena Jāņa Mediņa ārija, opermūzika, garīgā mūzika, kas skan baznīcā, jo pati katru svētdienu Jaunjelgavas baznīcā spēlēju ērģeles. No laicīgās mūzikas — grupas “Cosmos”, “Instrumenti”, Renārs Kaupers, Imants Kalniņš, no pasaules mēroga zvaigznēm tuvs ir Tīnas Tērneres un Maikla Džeksona dziedājums. Atšķirīga mūzika ir piemērota dažādiem dzīves periodiem, situācijām un vietām, skaidrs, ka mājas viesībās opermūziku neviens neklausīsies. Mūzikas žanri veidojas no iepriekšējiem laikmetiem, bez tā, kas ir bijis, nav iedomājams tas, kas ir mūsdienās. Arvien populārākas kļūst dabas koncertzāles, dabas mūzika — imitētas putnu balsis, dabas skaņas, mūzikā atgriežas pie folkloras. Šis žanrs man nav tik
tuvs, jo dziesmu teksti bieži ir pretrunā ar kristīgo tēmu, tāpēc dažkārt man tie nav īsti pieņemami, bet es cenšos uz to paraudzīties caur simboliem. Laikam jau tā tas arī jāuztver — simboliski, citādi nevarētu dziedāt arī “Saule. Pērkons. Daugava”,” domā Baibas kundze.
Būtu savs bizness
Vai varētu iedomāties strādāt kādā citā profesijā? “Bērnībā lauku darbi bija apnikuši — siena talkas, garās biešu un kartupeļu vagas, taču tagad uz dzīvi laukos raugos citādi. Viena no iespējām noteikti būtu saimniekošana laukos, bet tikpat labi man varētu būt savs bizness,” teic Baiba, piebilstot, ka patiesībā par to nav domājusi, jo skolotājas profesiju uztver kā savu sirdsdarbu.
Ko mūzikas skolotāja dara brīvajā laikā? Rudenī patīk ogot, savulaik ogās gājusi ne tikai saviem krājumiem, bet pārdevusi arī uzpircējiem. “Ceļošana ir mana kaislība — ja ir laiks un līdzekļi, cenšos kaut kur aizbraukt. Esmu bijusi Horvātijā, Slovēnijā, Ungārijā, bet Norvēģija ir mana mīļākā zeme. Viens no ārzemju braucieniem izrādījās liktenīgs, jo tajā meita sastapa savu nākamo vīru,” atklāj jaunjelgaviete.
Braukšana automašīnā ir gan ikdienas nepieciešamība, gan rūpju aizmiršanas veids. “Patīk lasīt grāmatas, gribētu lasīt vairāk, ja būtu laiks. Bet ar laiku ir tā — kad sakām, ka laika nav, patiesībā tā ir tieši tik daudz, cik paši kādai nodarbei atvēlam,” teic Baiba Pētersone. ◆
