Viendien sieva izmazgāja veļu un izkāra žāvēties nojumē daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Pievakarē gāja noņemt, lai nestu mājās, un bēdīga secināja, ka ir nozagts mans džemperis ar supermena uzrakstu. Sieva atkal izmazgāja veļu un izkāra pagalmā zem nojumes. Šoreiz viņa šņori vaktēja, ik pēc pusstundas gāja skatīties un taustīt, kā veļa žūst. Tomēr arī todien bēdīga man paziņoja, ka šoreiz nozagtas manas treniņbikses un paņemtas manas glaunās, no kataloga nesen pasūtītās seksīgās apakšbikses. Stringi!
Dusmās aizskrēju uz veikalu paņemt litru četrdesmitgrādīgā. Vienam dzert negribējās. Tik lielā depresijā vēl nebiju. Tāpēc iegāju pie kaimiņa, sava drauga Toļika, ar kuru krīzes laikā tā kā bijām kļuvuši svešāki. Saprotiet, mums ar sievu tomēr divas pensijas, bet viņš dzīvo viens. Tātad arī pensija viņam viena. Toļikam mūslaikos galus neatdot, bet savilkt ir grūti. Mūsu draudzība kļuva atturīgāka tālab, ka ikreiz, kad tikāmies, viņš prasīja, lai aizdodu naudu. Apnika. Kas es viņam — banka kāda? Bet šoreiz biju gatavs viņam pat aizlienēt piečuku uz neatdošanu, lai tikai varētu Toļikam paraudāt uz pleca. Zvanīju pie durvīm, bet kļuvu mēms, ieraugot draugu… manā supermena džemperī un trenūzenēs ar atstarojošiem elementiem. Tomēr mulsumu neizrādīju. Ar žestiem liku saprast, ka esmu atnācis ar polšu, lai mēs kopīgi pabazarētu. Toļiks plati smaidīja. Lūdza mani ienākt. Un es pat sāku šaubīties, vai viņam mugurā patiesi ir manas drēbes, varbūt tā tikai sakritība. Sēdējām viens otram iepretim, saskandinājām… Nespēju iedzert. Sametās šķērmi, paprasījos uz kaimiņa tualeti nokārtot dabiskās vajadzības. Pēc tam ieskrēju vannasistabā rokas mazgāt un tur uz šņores, kas izstiepta pār vannu, ieraudzīju karājamies savas pusžuvušās apakšbikses. Zaglīgi pagrābu un iestūķēju kabatā. Smagu sirdi gāju uz istabu pie drauga. Manī bija tik daudz pārmetumu, ka pašam no sevis kļuva bail. Bet ko es ieraudzīju? Toļiks, saritinājies kamolā, dīvānā jau gulēja saldā miegā. Viens pats bija izninnājis visu litru! Johaidī! Aiz skopuma piecās minūtēs pievārējis! Tā jau var atstiept kājas. Tomēr joprojām biju nikns. Izģērbu nemaņā guļošo Toļiku, atstājot viņu bez mana džempera un trenūzenēm. Bet šis tikai sarāvās vēl mazāks. Palika man Toļika žēl. Draugs kā nekā. Atradu viņa istabā segas un sasedzu, kā nākas. Pats devos projām.
Ja draugs pa kluso viens izdzer manu polšu, es nemēģinu mainīt realitāti. Es mainu attieksmi. Kā saka, izlieto vairs nesasmelsi. Bet savus stringus gan es negribu nevienam aizdot.
