Agita ir aizkraukliete, kura pirms sešiem gadiem apprecējās ar amerikāni Eriku. Nu viņi ik pa laikam dzīvo kādā no divām valstīm — Latvijā vai Amerikā.
Agita ir aizkraukliete, kura pirms sešiem gadiem apprecējās ar amerikāni Eriku. Nu viņi ik pa laikam dzīvo kādā no divām valstīm — Latvijā vai Amerikā. Agita uz Latviju brauc kā uz svētkiem, jo nav nemaz tik viegli pieņemt svešu kultūru, cilvēkus un tikumus. Zemē, kura ik dienu ir jauni pārsteigumi, tomēr nekad nebūs īstās mājas latvietim — uzskata jaunā sieviete. Viņa aizvien spējusi palikt vienkārša, atklāta un sirsnīga. Esam vienaudzes, tāpēc vienojamies viena otru uzrunāt ar “tu”.
Iepazīstas vīna degustācijā
— Kā tu nokļuvi Amerikā?
— Aizbraucu pieredzes apmaiņas programmā uz Amerikas Savienotajām Valstīm kopā ar Lauksaimniecības Universitātes studentiem. Varējām izvēlēties, ko darīt — strādāt fermā, audzēt apelsīnus vai arī darīt ko citu. Tā kā man lauksaimniecība neinteresē, mēģināju izvēlēties darbu, kuru varētu “sasaistīt” ar mākslu un kaut ko iegūtu arī pati. Izvēlējos vīnogu audzēšanu, tā man šķita romantiska, vairāk mākslai tuvāka nodarbe. Darbs bija grūts, kaut parasti nemēdzu šķirot un varu darīt jebkuru darbu.
— Tolaik iepazinies arī ar savu nākamo vīru?
— Vīna darītavas regulāri rīko ar vīna degustāciju saistītus pasākumus. Eriks arī tolaik strādāja vīna industrijā, un vienā tādā degustācijā iepazināmies. Vienīgais, ko atceros no šīs tikšanās, bija tas, ka viņš uzaicināja mani uz kino, un es neiebildu. Kad pēc dažām dienām piezvanīja, biju viņu jau aizmirsusi. Tik daudz jaunu cilvēku satikts, un viņš ne ar ko īpašu man nepalika atmiņā. Tur, iepazīstoties ar jaunu paziņu, nav pieņemts viņai zvanīt agrāk kā pēc trijām dienām. Man tas šķita savādi, jo pie mums pierasts — ja tev kāda patīk, zvani viņai uzreiz, neatkāpies ne soli! Tā noteikti nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena.
Kāzas tālu no mājām
— Drīz arī izlēmāt apprecēties?
— Kad pēc gada man bija jābrauc prom, Eriks jautāja, vai es nevaru palikt Amerikā. Atteicu, ka man te nepatīk. Viņš mēģināja pierunāt, lai atgriežos te vēlāk, arī to es nevarēju solīt. Viņš jautāja — vai mēs varētu apprecēties? Atbildēju, ka tikai tad, ja dzīvosim Latvijā. Viņš neko par Latviju nezināja, bet piekrita. Mēs apprecējāmies Amerikā apmēram pēc gada draudzības, tas bija 1998. gadā. Viņš nevēlējās mani pazaudēt, bet es neko negribēju darīt nelegāli. Ja manā dzīvē kaut kas tāds notiktu vēlreiz, noteikti rīkotos citādi.
— Tas nozīmē — neprecētos ar amerikāni vai nepaziņotu ultimātu?
— Nekad to nedarītu šādā veidā, kā izdarīju. No Amerikas mammai paziņoju, ka esmu saderinājusies un pēc mēneša precos. Ģimene manu nākamo vīru pat nebija redzējusi. Kad cilvēks iemīlas, viss notiek ļoti ātri. Tam, kā tu rīkojies, nav izskaidrojuma. Ar šodienas prātu noteikti precētos tikai Latvijā, starp savējiem. Vecāki zināja, ka Amerikā man ir kāds cilvēks un ka mēs viens otru mīlam, taču Amerikā uz mūsu kāzām neviena mana tuvinieka nebija.
— Vecāki tevi necentās atrunāt?
— Nē, lai gan sāpīgi viņiem bija. Arī man būtu sāpējis, ja būtu vecāku vietā. Mamma man pilnībā uzticējās, tāpēc neko neiebilda un neliedza.
“Mammu, gribu ēst!”
— Kā tavs vīrs iejutās Latvijā?
— Tāpat kā man Amerikā, arī viņam te vispirms bija kultūras šoks. Viņu pārsteidza tas, ka cilvēki, stāvot rindā, uzgrūžas un neatvainojas, ka cilvēks var nošķaudīties vai atraugāties, neatvainojoties apkārtējiem. Viņš četros mēnešos iemācījās latviešu valodu, un tad dzīve mainījās.
Sākumā dzīvojām pie manas mammas, viņa ir mācījusies vācu valodu, tā ka Eriks ar mammu sākumā pat nevarēja sarunāties. Viņi gāja viens otram garām, uzsmaidīja, bet neko nevarēja pateikt. Noalgojām Erikam privātskolotāju, vīrs gan valodu mācījās tā dīvaini, nevis kā mazi bērni, kuri iegaumē vārdu un priecīgi to atkārto. Vīrs četrus mēnešus latviski nerunāja pilnīgi neko, un tad pēkšņi vienā dienā ienāk virtuvē un saka manai mammai: “Mammu, es tagad gribu ēst!”. Viņa bija tik laimīga! Skrēja, gatavoja ēst un bija gatava viņam izdarīt jebko. Eriks latviski sāka runāt uzreiz pilniem teikumiem. Tas bija apbrīnojami! Latvijā nodzīvojām dažus gadus, tagad jau četrus atkal dzīvojam Amerikā, bet viņš aizvien atceras latviešu valodu un pat pārmet man, ka es maz ar viņu sarunājos latviski.
Kurpnieku grūti atrast
— Kāpēc jūs tomēr atgriezāties Amerikā?
— Bijām spiesti to darīt Erika darba dēļ. Lai gan biju jau iecerējusi studēt maģistrantūrā, izlēmu, ka gribu būt kopā ar vīru. Aizbraucot nezinājām, vai tas būs uz ilgu laiku. Mana mamma teica: jūs nekad nebūsiet patiesi laimīgi, jo vienam no jums vienmēr pietrūks dzimtenes. Tā arī ir. Lai kā mēs censtos iejusties otra zemē, tas tomēr ir savādāk.
— Vīra dzimteni droši vien esi ļoti labi iepazinusi. Kas tevi tomēr pārsteidz?
— Amerika ir liela zeme, un tā gandrīz katru dienu pārsteidz ar kaut ko jaunu. Es pamazām adaptējos vidē, bet nekad to nevarēšu saukt par savām mājām. Lai gan tur dzīvo pietiekami daudz latviešu, ir tautiešu draudzes, apmeklējam dažādus latviešu pasākumus, tas tomēr ir citādāk, nekā to baudot mājās. Amerikā ir daudz kultūru, tomēr tā ir zeme, kurā nevar atrast amerikāņu kultūru. Dīvaini, bet tā ir. Es varu vairāk pastāstīt par ķīniešu, meksikāņu vai citu tautu kultūru un virtuvi. Ja man jāpasaka, kas raksturīgs amerikāņiem, es to nevaru.
— Ar ko, tavuprāt, atšķiras amerikāniskā un latviskā domāšana?
— Amerikāņi galvenokārt domā tikai par naudu un materiālām lietām. Cilvēkiem nemitīgi vajag jaunāko mobilo tālruni, modernāko televizoru, jaunas mēbeles. Viņi visu laiku pērk lietas, kuras patiesībā nemaz nav vajadzīgas. Piemēram, viņiem tikpat kā nav kurpnieku, jo cilvēki var atļauties pirkt jaunas kurpes, ja vecās kļūst netīras. Kad es atradu kādu kurpnieku, izrādījās, ka kurpju labošana maksā tikpat, cik jauni apavi. Nav brīnums, ka viņi tā rīkojas.
Šovasar, uz ilgāku laiku atbraucot uz Latviju, mani ļoti izbiedēja tas, ko te ieraudzīju. Palielinājusies narkomānija, katram mazam bērnam arī Latvijā vajag mobilo tālruni, latviešu valodu piesārņo ar angliskiem vārdiem. Latvijā ļoti strauji ienāk amerikāniskais, no kā es te cerēju atpūsties. Atgriezies mājās un — bāc! Te tas pats priekšā.
— Ko tu Amerikā darīji?
— Strādāju mākslas piederumu veikalā. Tas ir tik liels kā “Rimi” Rīgas centrā, bet tajā pārdod tikai mākslas piederumus — otiņas, krāsas, papīru un tamlīdzīgas lietas. Biju menedžere, vienīgā ar augstāko izglītību, bet man nepatīk būt priekšniecei.
Amerikāņi ļoti daudz strādā. Lai gan arī agrāk neesmu vairījusies no darba, nekad dzīvē neesmu strādājusi tik smagi kā Amerikā. Atvaļinājums pirmajā darba gadā ir vienu nedēļu, un gadā ir tikai divas oficiālas brīvdienas — Ziemassvētkos un Pateicības dienā. Katru nedēļu ir divas brīvas dienas, taču reti kad tās ir blakus. Valsts iestādē ir mazliet citādāk, bet Amerikā lielākoties ir privātie uzņēmumi.
Bērni ir dārgi
— Arī jūsu dēls Mikus tur piedzima?
— Jā, un tur sapratu, kāpēc amerikāņi apgalvo, ka bērni ir dārgi, kaut agrāk iebildu, ka bērnus naudas izteiksmē nevērtē. Mums par dzemdībām bija jāmaksā 18 tūkstošu dolāru, slimnīcā pavadīju tikai divas dienas. Sociālās garantijas pienākas vienīgi vientuļajām mātēm un ļoti mazturīgām ģimenēm, tas nozīmē, vecākiem, kuri nestrādā. Mātēm nepienākas nekādi pabalsti. Pirms dzemdībām var izmantot četru nedēļu atvaļinājumu, saņemot apmēram 30 procentu no algas, un sešas nedēļas pēc dzemdībām, saņemot apmēram pusi algas. Ja to neizmanto, tad šo atvaļinājumu zaudē. Trīs mēnešus mātei saglabā darbavietu, tad jāatgriežas darbā, bet auklītei jāmaksā tikpat, cik māte nopelna. Es no darba aizgāju, jo savu bērnu plānoju un vēlējos audzināt pati, būt ar viņu kopā.
Apskauj latvieti!
— Kāda ir attieksme pret cittautiešiem?
— Amerikāņi ļoti maz zina par Latviju, pirmie jautājumi vīnogu audzētavā bija — vai latvieši ir komunisti, vai jums mājās ir elektrība, ūdens? Amerikā ir ļoti maz cilvēku, kuri daudz ceļojuši un redzējuši, nav brīnums, ka viņi neko daudz par citiem nezina.
— Kā iejuties savā darbavietā?
— Darbā biju īpašs cilvēks, jo visu laiku uzsvēru, ka esmu latviete, un ar to lepojos, jo mēs esam īpaši. Blakus manas mašīnas numura zīmei bija uzlīme, uz kuras angļu valodā rakstīts: “Vai tu šodien jau esi apskāvis latvieti?”. Daži jautāja — kas jūsos tāds īpašs, ka man jūs katru dienu jāapskauj? Tad skaidroju, ka Latvijā ir ļoti skaistas sievietes, kuras rūpējas par sevi, bieži iet uz frizētavu, skaisti ģērbjas un staigā augstpapēžu kurpēs. Amerikas vīrieši ir pārsteigti, ikdienā ieraugot sievieti kleitā, protams, es nerunāju par jomām, kur pēc etiķetes jāģērbjas lietišķos kostīmos. Privātajā biznesā valda sportisks ģērbšanās stils.
Stāstīju, ka Latvijā vīrietis atver sievietei durvis un degvielas uzpildes stacijā palīdz mašīnā ieliet benzīnu. Mans vīrs arī tā ir audzināts, bet reti kurš amerikānis to uzskata par vajadzīgu. Šajos gados mans priekšnieks bija tik daudz dzirdējis par Latviju un mūsu kultūru, ka brīdī, kad pacēlu kādu kasti, viņš skrēja palīgā un allaž atvēra durvis. Savus darbabiedrus, pašai pat neapzinoties, biju kaut kādā veidā arī ietekmējusi, un bija prieks skatīties, kā viņi mainījās.
— Ar ko vēl mēdzi pārsteigt apkārtējos?
— Kad kolēģiem stāstīju, ka brīvdienās mazgāju veļu un to gludināju, viņi iesaucās: “Tu esi nenormāla! Kāpēc jāgludina veļa?”. Šis fakts nonāca pat līdz korporācijai, un vadība brīnījās, kāpēc vajadzīga brīvdiena, kurā jāgludina palagi, krekli un pat zeķes. Viņiem mājās nemaz nav gludekļa un gludināmā dēļa. Manam vīram laikam patīk, ka esmu citāda nekā amerikāņu sievietes. Kad pēc ballītes viņa draugi atstāj mūsu mājās kreklus vai peldšortus, atdodu tos tīrus un izgludinātus, bet viņi brīnās: “Kas ar tiem noticis? Ko tagad darīt — likt rāmī vai var ģērbt?”.
Darba kolektīvā brīvi varējām teikt, ko domājam. Priekšniekam mēdzu aizrādīt, ka viņam biksēm atrisuši gali, viņš tad tūlīt ar šķērēm nogrieza diegus. Daudzi amerikāņi pat nezina, ka var dzīvot arī citādāk, nekā pieraduši. Kad es braucu projām, kāda kolēģe teica — vakar nopirku gludekli un gludināmo dēli un mēģināju iztēloties, cik romantiski ir gludināt veļu! Darbā es biju ļoti iemīļota, un viņi to neslēpa.
Laiks neapstājas
— Kā tev Amerikā visvairāk pietrūkst?
— Latviskās kultūras un savas ģimenes. Esmu pieradusi domāt par citiem. Piemēram, ieraugot kādu skaistu skatu Amerikā, man ļoti gribas sajūtās dalīties ar savējiem, tad braucu mājās un rakstu vēstuli. Nezinu, kur tāda esmu radusies, savas zemes patriote. Nekrītu zemē un nekliedzu, ka Latvija ir skaistākā vieta pasaulē, jo redzu, ka arī citur ir skaisti. Tomēr man patīk, ka laiks zem manām kājām kustas. Amerikā viss ir ļoti sakārtots, zinu, ka no rīta mostoties ne par ko nebūs jāuztraucas, un man šis miers šķiet ļoti vienmuļš. Tas ir tā — ilgi brauc caur tuksnesi, un tev ir žēl laika, ka tas tik bezjēdzīgi, nelietderīgi pavadīts. Man pietrūkst tā, ka Latvijā laiks iet ļoti ātri. Tur bieži pārņem sajūta, ka izniekoju laiku un kaut ko esmu nokavējusi.
— Septembrī atkal dosies uz vīra dzimteni. Vai kādreiz ceri atgriezties Latvijā?
— Vienmēr esmu cerējusi. Ir grūti dzīvot šķirti no Latvijas, un es to nekad neesmu vēlējusies, jo mammai par mūsu abu dzimteni bija taisnība. Klausos, ka daudzus vilina materiālā pasaule, viņi strādā ārzemēs un saņem labu algu, sakot, ka Latvijā viņus vairs nekas nesaista. Mani te saista viss, un es uz Latviju braucu kā uz relaksāciju. Tā ir mana meditācija.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Agita Reisa—Nīlsena (Nielsen).
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1973. gada 9. janvāris, Aizkraukle.
DZĪVESVIETA: jau četrus gadus dzīvo Amerikā, arī šovasar atpūšas pie vecākiem Aizkrauklē.
IZGLĪTĪBA: augstākā — beigusi Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti.
NODARBOŠANĀS: patlaban audzina dēliņu.
ĢIMENE: vīrs Eriks — izpilddirektors šokolādes rūpnīcā “Annabelle” Amerikā, dēliņš Mikus (septiņi mēneši).
VAĻASPRIEKS: “Ar mākslu saistītas lietas.”
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
