Krāšņajā ceriņziedu laikā 11. jūnijā 80. dzimšanas dienu kuplā radu pulkā atzīmēs staburadziete Zelma Loberte. Viņa savas vecumdienas vada meitas ģimenē Staburaga pagasta “Rijniekos”.
Krāšņajā ceriņziedu laikā 11. jūnijā 80. dzimšanas dienu kuplā radu pulkā atzīmēs staburadziete Zelma Loberte. Viņa savas vecumdienas vada meitas ģimenē Staburaga pagasta “Rijniekos”.
Tiekoties ar laikraksta “Staburags” veidotājiem, Zelmas kundze saka: “Par manu dzīvi jau trīs avīzes var pierakstīt, taču tajā diemžēl bijis tik daudz grūtuma un smaguma, ka par to jāstāsta aiz melna aizkara.” Lai, kavējoties atmiņās, nesāpinātu jubilāres sirdi, vienojamies runāt tikai par labo un gaišo, tomēr sarunas pavedienā reizēm iezogas arī skumjas atmiņas.
Zelma Loberte, īstena latviete, dzimusi Baltkrievijā. Turp savlaik devies viņas vectēvs, vēlēdamies iegūt zemi un cerot uz labāku dzīvi. Šajā latviešu kolonijā kā gaišākos mirkļus Zelmas kundze atceras pirmos septiņus bērnības gadus. Kad mazā Zelma sāka apjaust pasauli, viņas ģimene bija iekopusi zemi, izveidojusi saimniecību, dzīvoja rimtu un saticīgu dzīvi.
Gaišās dienas Zelmas dzīvē satumsa trīsdesmitajos gados, kad sākās kolektivizācija, turīgākajiem saimniekiem atņēma visu iedzīvi, dažus izsūtīja uz Sibīriju. Zelmas kundze Sibīrijā gan nenokļuva, tomēr šis pārmaiņu laiks un karš viņu mētājis no vienas vietas uz otru. Divi gadi pavadīti arī darba nometnē Vācijā. Tikai pēc kara viņai bija iespēja atgriezties dzimtenē.
Toreiz Sēlpils pagastā, tagad Staburagā, viņu uzņēma tēva radi. Atkal kāds laiks Zelmas kundzes dzīvē bija gaišs un saulains, līdz sāka strādāt kolhozā. “Kā “iejūdzos” slaucējas darbā, tā manas vieglās dienas beidzās. Strādāju, cik spēju. Bija ļoti grūti, jo agri paliku viena ar trijām meitām. Jaunākajai — Mirdzai — bija tikai četri gadi, bet nekādu atvaļinājumu jau tolaik nebija, vienai bija jāpaspēj viss — gan darbu fermā, gan mājas soli apdarīt,” stāsta Zelma Loberte.
Jokojoties staburadziete saka: “Jaunāko meitu “auklēju” vēl tagad. Dzīvoju kopā ar viņas ģimeni. Kamēr vēl varēju, palīdzēju gan viņas četrus dēlus, gan arī mazbērnus audzināt. Nu gan viņa aptekā mani, jo vairs jau gandrīz neko pati nevaru padarīt.” Tieši mazbērni un mazmazbērni tagad vecaimātei sagādā saulainus mirkļus. “Rijniekos” zem viena jumta labi satiek četras paaudzes.
Zelmai Lobertei ir astoņi mazbērni un seši mazmazbērni. Visi, kuri varēs, šīs nedēļas nogalē būs kopā ar jubilāri. Kuri nevar atbraukt paši, sūta sirsnīgus sveicienus. Tālākais saņemts no Čehijas, kur dzīvo un mācās viens Zelmas kundzes mazdēls.
Sirmās kundzes vaļasprieks ir lasīšana: “Es grāmatas “ēdu”. Labprāt lasu jau kopš agras bērnības. Vienalga, kāda lasāmviela, ka tikai griestos nav jāskatās. Paadīt vairs nevaru, ko citu darīt? Baltkrievijā, mācoties skolā, bibliotēkā biju bieža apmeklētāja. Tur bija latviešu kolonija, tāda kā maza Latvija, tāpēc arī grāmatas bija latviešu valodā. Patīk saistoši romāni, esmu iecienījusi “Lata romānus”.
Tā kā Zelmas kundze vairs nevar ne uz teātri, ne kādu koncertu aiziet, tikai tad, ja mazdēli aizved, tad viņa daudz skatās televīzijas pārraides. Ap pulksten pieciem pēcpusdienā viņu labāk netraucēt, jo tas ir seriālu laiks.
