Cik daudz pensionāriem patlaban ir problēmu! Gan pilsētniekiem, kurus satrauc apkures tarifi, gan vecajiem lauku ļaudīm, kuriem grūti jāstrādā, lai dārzā izaudzētu saknes vai koptu lopus kaut pašu iztikšanai. Labi, ja ir spēks un veselība, ja ir bērni un mazbērni, kuri palīdz, taču, ja paliec viens?
Daudz kas ir atkarīgs no cilvēka paša — vai viņš ir sabiedrisks vai vienpatnis. Diezgan daudz ir tādu cilvēku, kuri kā gliemeži ieraujas savā čaulā, nevienam neko nelūdz un arī nedod, bet cīnās ar savām problēmām paši, cik vien pietiek spēka. Nereti šādi pensionāri arī mūžībā aiziet vientulībā — labi, ja kaimiņi vai garāmgājēji pamana, ka mājas skurstenis nekūp vai dzīvokļa logā nedeg gaisma…
Dalās visā
Iršu pagastā jau daudzus gadus aktīvi darbojas pensionāru padome, kuru vada enerģiskā un dzīvespriecīgā Valentīna Meiere. Padomē iesaistījušās arī pensionāres Evgēnija Bundule, Aina Lazdiņa, Maija Bērziņa, Veronika Prohorova un Liesma Ziediņa.
Valentīnas kundze var pastāstīt vai par visiem apmēram deviņdesmit pagasta pensionāriem. Iršos, viņasprāt, vienaldzīgu pensionāru un arī nīgru darbspējīgo gandrīz nav. Kaimiņi cenšas labi sadzīvot un dalīties visā, kas pašiem ir.
— Ja kāds nokauj cūku, pacienā arī kaimiņus un draugus ar abēdu kāpostiem vai iedod gaļu. Ja dārzā daudz ābolu, ogu vai dārzeņu, arī tos padala tiem, kam to nav. Man pašai šoruden ir bagāta ābolu raža, tāpēc nekad no mājas neizeju bez tīkliņa ar āboliem. Aiznesu tiem, kuriem šogad ābolu nav. Daudziem patīk ābolu šķēlītes izžāvēt, un ziemā tā ir vislabākā “uzkoda”, skatoties televīziju vai kādu darbiņu darot. Veselīgi un labi, jo neko nemaksā, — atzīst Valentīnas kundze.
Bariņā labāk
Vairākas pensionāres kaimiņienes kooperējoties arī ēdiena gatavošanā un citos mājas darbos. “Bariņā vienmēr labāk, nav laika nodoties skumjām domām, gausties par slikto veselību vai bērniem, kuri neliekas zinis,” saka dzīvespriecīgā irsiete.
Viņa priecājas par kaimiņiem, kuri pensionārēm apar zemi, piemēram, Maigonis Purkalns pensionētajai skolotājai Elgai Briškai, kura dzīvo kopā ar māsu, nekad neaizmirst ar savu traktoru nopļaut un atvest sienu vai kartupeļus. Arī Valentīnas kundzes dēls Dzintars nepaiet garām nevienam vecam cilvēkam, ja viņam jāpalīdz. Bērnunama “Dzeguzīte” audzēkņi aprūpē pensionāri Jūliju Priževoiti, kurai ir arī kaziņas. “Man atkal ir govs, smejamies, ka mūs ārstē darba terapija, citādi nevarēsim izkustēties!” joko sirmā kundze.
Ziedo piemineklim
Neviens nav pamests aizmirstībā, īpaši vientuļie pensionāri. Lielāko daļu sava mūža Iršiem veltīja skolotāja Herta Tene. Ģimenes viņai nebija, arī meita atbrauca ļoti reti. Kad sirmā skolotāja aizgāja mūžībā, irsieši viņu skaisti izvadīja. Saziedoja ap 200 latu piemineklim. Piecas pensionāres, Hertas kundzes draudzenes, viņas atdusas vietai uzlika arī apmalīti. Iršu kapu kalniņā nav nevienas nesakoptas kopiņas. Par to rūpējas ne tikai Iršu pagasta padome, bet arī darbīgie pensionāri.
“Uzsauc” ekskursiju
— Kad bijām jaunāki un apsviedīgāki, piedalījāmies un organizējām pensionāriem dažādus pasākumus, tagad to ir mazāk. Esam kopā Ziemassvētkos un jubilejās. Svinam arī Līgo svētkus. Šogad Ziemassvētkos pie mums viesosies Inga un Normunds no Rēzeknes. Cienām arī savus pašdarbniekus, īpaši deju kolektīvu “Irši”.
Draudzējamies ar Bebru pagasta pensionāriem. Vasarās braucam ekskursijās. Pagasta padome šovasar mums “uzsauca” ekskursiju uz Munameģi. Ekskursijās ņemam līdzi arī ģimenes locekļus, īpaši mazbērnus, — teic Meieres kundze.
