Bieži gan dažādos raidījumos, gan cilvēku sarunās nākas dzirdēt, ka šodienas sabiedrība ir kļuvusi vienaldzīga, cilvēki īpaši cenšas izvairīties no konfliktsituācijām, kurās tiek lietots fiziskais spēks. Iemesli tam ir vairāki. Pirms dažiem gadiem biju lieciniece puišu kautiņam kādas balles laikā, kad iekarsušie, alkohola apreibinātie prāti katrā izteikumā sadzirdēja vien ienaidu. Apkārt dūru vicinātājiem stāvēja prāvs bars skatītāju, kuri neskopojās ar uzmundrinošiem saucieniem. Neviens pat nemēģināja kaušļus izšķirt vai izsaukt policiju, bet noraudzījās kā filmā.
Vēl cita situācija, kad uz ielas divi sit trešo, bet garāmgājēji pret redzēto izturas vienaldzīgi, sak, lai jau puiši izvicina rokas. Ko vainot šādā attieksmē: bailes, nevēlēšanos par kaut ko atbildēt vai tiešām vienaldzību?
Savs krekls tuvāks
Aivars Krūmiņš, kurš savulaik ir strādājis policijā, vienaldzīgo attieksmi saista ar garāmejošo cilvēku mentalitāti. “Mana vecmāmiņa vienmēr teica, ka cilvēkam pašam savs krekls dārgāks. Cilvēki no malas baidās iejaukties kautiņā, jo neviens tikai tāpēc, ka meties izjaukt konfliktu, nevēlas pats dabūt zilu aci. Ārpus darba man arī ir bijis gadījums, kad esmu iejaucies konfliktā, kura izraisītāji man bija pazīstami. Dažkārt nostrādā šis abpusējās pazīstamības fakts,” domā A. Krūmiņš.
Lauku uzņēmējs Aigars Malcāns nepieder vienaldzīgajiem, bet, uz ielas redzot kautiņu, vispirms izsauktu valsts policiju, lai gan viņam savulaik nācies pārliecināties arī par policistu bezspēcību. “Mums šodien ir gan valsts, gan pašvaldības policija, cilvēku arī kļuvis mazāk, bet kas no tā? Kārtības kā nav, tā nav. Atbrauc, apskatās — visi vēl dzīvi, un aizbrauc,” viņš nebaidās kritizēt.
Nepārvērtēt spējas un neiekrist azartā
A. Krūmiņš uzskata — pozitīvi tas, ka visiem ir moderni tālruņi ar fotokamerām, tāpēc, redzot kādu kautiņu, iespēju robežās vajag censties visu nofotografēt — gan uzbrucējus, gan cietušos, jo pēc tam šie kadri būtu kā pieradījums, lai policija zinātu, ko meklēt. “Var jau teikt, ka ģimenē bērnos jāieaudzina stingrs mugurkauls, ka nedrīkst būt vienaldzīgiem, bet vai mēs vēlamies, lai mūsu bērni, redzot jauniešus kaujamies, arī tiktu piekauti tikai tāpēc, ka mēģinājuši izšķirt konfliktu? Diezin vai gribas, lai bērni tiktu vadāti pa izmeklētāju kabinetu kabinetiem. Nav vajadzīgs paskaidrot, kas mūsdienās notiek ar tiesvedību. Šodien par katru, pat vismazāko, sīkumu visi gatavi tiesāties. Ja tomēr gribas mesties kautiņā, lai to pārtrauktu, tad vajadzētu novērtēt savas spējas un neiekrist azartā, jo var gadīties, ka, gribēdams novērst konfliktu, pats var kļūt par vainīgo. Katrs gadījums jāvērtē atšķirīgi. Arī mēs, cilvēki, esam dažādi. Visām dzīves situācijām zāles vēl nav izdomātas, tāpēc, redzot fizisku konfliktu, galvenais nezaudēt skaidro saprātu,” iesaka A. Krūmiņš.
Baidās uzņemties atbildību
“No psiholoģijas viedokļa domājot par šiem faktiem, tie liecina par to, ka cilvēki aizvien mazāk un mazāk ir spējīgi uzņemties jebkādu atbildību. Izvairīšanās no atbildības — tā ir šobrīd sabiedrībā novērojama tendence. Patiesībā ir ļoti grūti uzņemties atbildību, jo tas nozīmē iejaukties, kādu aizstāvēt, nonākt policijā vai pat neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnā. Tas taču nav ērti, kam tas man ir vajadzīgs!” saka psiholoģe Iveta Gargurne.
Viņa, vērtējot šodienas sabiedrību saistībā ar atbildības uzņemšanos, uzskata, ka tā novājinās. “Domāju, tas ir tāpēc, ka daudzējādā ziņā mums dzīve ir ļoti viegla un sadzīviskā ziņā patiesībā ārkārtīgi vienkārša. Elementārs piemērs: cilvēks aiziet uz veikalu, nopērk cīsiņus un uzvāra. Viņam nav jādomā, kā uzcept kotletes. Piemērs ir arī vēlēšanas. Cilvēki tajās izvēlas nepiedalīties, uzskatot, ka tas neko nemainīs, ka nevienu nesodīs, ja neaizies. Daudz vieglāk ir pateikt, ka nav nekā ko darīt vai ka šeit nekā nav, nekas nenotiek, tā vietā, lai pats par kaut ko uzņemtos atbildību, kaut ko darītu,” domā I. Gargurne. Viņas pārliecība ir, ka visam jāmainās pašā saknē, lai nebūtu šīs sabiedrības vienaldzības. Viss ir jāsāk ar bērnu audzināšanu un izglītošanu.
Trūkst stipro mugurkaulu
“Vajadzētu būt tā, ka tie cilvēki, kuri māca mūsu bērnus, ir autoritātes. Jautājums — kas tad dodas studēt, lai kļūtu par skolotājiem? Piemērs tam pirms dažiem gadiem dzirdēta saruna. “Kur tu iesi mācīties?” Atbilde: “Ai, nezinu! Es jau nekur nevarēšu iestāties, iešu mācīties par skolotāju.” Tas ir izskaidrojums visam. Ir tāds apzīmējums “vāks”. Man šķiet, ka dižie prāti, kuri ir garā stipri, ir ļoti maza saujiņa, viņi nevēlas būt sabiedrības priekšgalā. No tā izriet viss turpmākais. Mums šodien trūkst stipro mugurkaulu, kas nostājas priekšā negācijām. Tajā pašā laikā ir arī jauni cilvēki, kuri ir gatavi uzņemties atbildību, kuri gatavi visam iet pa priekšu. Lai Dievs dod šiem cilvēkiem nākotni! Manuprāt, katrā ģimenē vajadzētu bērniem iemācīt to, ka dzīvē daudz kam nāksies stāvēt pretim ar stingru mugurkaulu, bet tas patiesībā ir grūti, jo visur, kur šādi audzināti bērni iet, viņiem saka: “Nu beidziet, tur nekas jums nesanāks! Nav vērts!” Patiesībā cilvēkos jāvairo ticība, ka jāiet un jārīkojas, ka jābūt priekšgalā, es te domāju, pozitīvā nozīmē, jārada pārliecība, ka cilvēks to var. Pat tad, ja arī neesi pirmais, tad vienalga esi pietiekami labs, rīkojies, kļūdies un atkal rīkojies. Te atkal nonākam pie aprakstītās situācijas uz ielas. Ir, kas domā: kā es iešu un iesaistīšos kautiņā, lai to pārtrauktu — ja nu pats dabūju pa seju, kur tad iešu ar zilu aci, kāpēc man jātērē savs svētais laiks? Lai gan tad, kad pajautāju, ko tad darīsi, atbilde ir: “Tusēšos.” Daudzi jauni cilvēki man ir teikuši, ka jaunība ir maksimāli jāizmanto. Jautāju, kā tad viņi šo jaunību maksimāli izmantos, saņemot atbildi, ka kaut kur brauks, rīkos tusiņus, un viss. Neviens nesaka, ka viņi maksimāli mācīsies vai maksimāli daudz strādās,” saka psiholoģe. ◆
Policista ieteikums
Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Gulbenes iecirkņa priekšnieks Ilmārs Ginevičs:
“Iejaukties kautiņā garāmgājējiem tomēr nevajadzētu, jo cilvēku reakcija nav paredzama. Iejaucoties pats var dabūt, kā saka, pa cepuri. Ja plūcas mazi puišeļi, tad tas ir citādāk, bet, ja dūru vicināšana notiek starp jau nopietniem cilvēkiem, tad visādi var būt. Īpaši, ja viņi ir iedzēruši. Tāpēc ļoti labi būtu, ja šis fakts tiktu fiksēts, piemēram, ja cilvēka rīcībā ir tālrunis, tad nekavējoties sazināties ar policiju, zvanot pa tālruni 110. Ja garāmgājējam pašam tālruņa nav, tad var lūgt to izdarīt kādam citam. Ja vien tas ir iespējams, būtu labi arī notiekošo nofilmēt. Viss ir atkarīgs no konkrētās situācijas. Ja garāmgājējs apzinās, ka spēj incidentu pārtraukt, tad to var darīt, piemēram, izšķirot puišeļus. Pretējā gadījumā vajadzētu atturēties, jo iereibuši kautiņa dalībnieki daudz neko nešķiro.”
