Skrīveros deviņdesmito gadu vidū režisores Dainas Dumpes vadībā pēc rakstnieces Ilzes Kalnāres stāsta “Ieva” motīviem veidoja videofilmu “Aktrise Ragārēs”. Sešpadsmit gadu pēc filmas uzņemšanas Skrīveros tikās un vecās takas izstaigāja filmas veidotāji un lomu tēlotāji.
Uzdzied ar
“Baltābeli”
“Šo atkal satikšanos biju iecerējusi jau sen, beidzot tā notika,” stāsta Baiba Dronka, Skrīveru kultūras centra vadītāja. “Gatavojāmies pamatīgi — skatījos filmu, kā viss bija tolaik, uzaicināju dziedāt to pašu kori, pūtēju orķestri, kas muzicēja toreiz. Filmā ir epizode, kur Ieva dejo zaļumballē un, kā jau tajos laikos, kokos iekārti papīra lukturīši. Arī tādus sagatavojām.”
Režisore Daina Dumpe teic, ka šī ir viena no retajām filmām, kas uzņemta vienuviet, parasti filmējot nākas braukāt teju pa visu Latviju. “Tāpēc tā vasara bija tik īpaša,” atzīst režisore. Viesi iebrauca “Ercu” mājās, kur viņus sagaidīja un ar dziesmām sveica Skrīveru novada kultūras centra senioru koris “Baltābele”, bet lielās kļavas un ozola pavēnī bija uzklāts cienasta galds. Filmas veidotāji uzklausīja apsveikuma vārdus un kopā ar kori uzdziedāja jautro “Rikšiem bērīti es palaidu pie Ragāru meitiņām”. “Skrīveros bija un ir ļoti atsaucīgi ļaudis,” atminas Daina Dumpe. “Kad filmējot ko vajadzēja, kaut vai Silietim sarkano rožu pušķi, ko viņš Ievai dāvināja, vai kādu lietu, vietējie palīdzēja neprasot — kas man par to būs. Dvēseliski cilvēki un skaista daba ir Skrīveru lielākā bagātība.”
Pakavējušies atmiņās, aktieri un filmas veidotāji izstaigāja gan “Ercu” pagalmu, gan māju, pārsprieda, kas šajos gados mainījies. Kāds atmiņās kavējās, sēžot uz soliņa zem ceriņu krūma, cits izstaigāja istabas, kūti.
Alus, šņabis un
žāvēta vista
Pēc “Ercu” māju apskates viesi devās uz “Ragāru” saimniecību, kur nobaudīja ugunszupu, zemenes un tēju no visvisādām zālītēm. “Ragāru” lapenē aktieri atminējās dažādus notikumus, filmēšanu, kā tā mainījusies līdz ar tehnoloģiju attīstību. Izrādās, lai iegūtu nedaudz miglainu kadru, toreiz kameras objektīvu nozieda ar vazelīnu vai pārvilka pāri sieviešu zeķbikses, tagad to pašu efektu iegūst datorā. “Mums kategoriski aizliedza krāsot acis, centāmies jau nošmaukt, bet neiznāca. Vienīgā reize, kad “likumīgi” uzkrāsojāmies, bija tad, kad filmēja zaļumballes ainu, tad ogle uzacīm un biete vaigiem, izskatījāmies briesmīgi,” atceras kalpones Ļoļas lomas spēlētāja Leonarda Kļaviņa. Juris Hiršs, kurš filmā bija kalps Juzis, atzīst, ka vasara Skrīveros viņam bija īpaša. “Ir filmēšanas, kas nepaliek atmiņā, bet mums bija fantastiska komanda,” stāsta Juris Hiršs. “Viss tik forši, kā ģimenē, un tas lielā mērā atkarīgs no režisora. Atmiņas jau ir feinas, atceros, kā ar Andri Makovski pēc kādas balles no rīta stāvējām šosejas malā. Ļoti gribējās ēst, aizgājām uz bodi, nopirku alu un žāvētu vistu. Andrim nebija naudas, viņš man saka: nopērc šņabi. Gājām atpakaļ, skats “par rubli”: ceļmalā divi aktieri, viens plēš un ēd žāvētu vistu, otrs šņabi no kakliņa dzer.”
Smeldzīte visam pāri
“Te, Skrīveros, ir kā Šveicē. Foršākā sajūta ir tā, ka izmaiņas filmēšanas vietās ir minimālas. Mājai nomainīti logi, cita krāsa, kūts nojaukta. Bet tie ir tikai sīkumi. Saka — divreiz vienā upē iekāpt nevar, bet šoreiz sajūtas ir līdzīgas,” teic Ivars Puga. “Mums bija ļoti jauka kompānija, un tas arī nosaka izjūtas, atmiņu ilgumu. Pats darba process reti paliek atmiņā, atceras jau tikai to, kas ir ap darbu — cilvēkus, sajūtas. Man šis darbs ir viens no retajiem, kas tik ļoti palicis sirdī un prātā, satiekoties viens otru identificējam ar šo filmu. Godīgi sakot, no vienas puses, nav īpaši patīkami atgriezties vietā, kur būts pirms daudziem gadiem, tad skaudrāk izjūt laika ritējumu, tas iet uz priekšu, un mēs nekļūstam jaunāki. Un tad pārņem domas, ka tas bija pirms 16 gadiem, tik daudz ir pagājis no tavas vienīgās dzīves… Smeldzīte visam pāri. Labāk baudīt šodienu, to, kas ir tagad.”
