Bebru pagasta “Kalnozolos” Ilze un Jānis Džiguni specializējušies katrs savā lauksaimniecības nozarē. Ilze rūpējas par vairāk kā divdesmit govīm, Jānis piepalīdz, bet pārsvarā viņa aizraušanās ir vīnogu audzēšana. Kopā ar saviem un radu bērniem saimniecībā audzē Kalifornijas sliekas. Līdzās mājai esošajā, kolhoza laikā celtajā ēkā iekārtota pamatīga slieku ferma, un nākamgad tajā ražos pirmās tonnas biohumusa.
Imanta Kaziļuna
teksts un foto
Izdevīgāk pirkt
Saimniecību “Grīvas”, kā Ilze saka, vada un groza viņas māte Lonija Grīne. Viņa septembra sākumā nosvinējusi 85. jubileju, bet, būdama zootehniķe, joprojām izvērtē lopiņu veselību, ēdināšanu, ja nepieciešams, arī ārstēšanu. Milzu darba spējas no mātes mantojusi arī meita Ilze. Ģimene dzīvo pāris kilometru no Bebru centra, tādēļ iespējams apvienot darbu fermā ar auklītes un audzinātājas pienākumiem Bebru internātvidus-skolā. Arī brīdī, kad sastapu Ilzi mājās, viņa, apdarījusi mājas un kūts darbus, teic, ka pēc stundas viņai jābūt skolā.
Līdzīgi kā citas lielas ģimenes, arī Džiguni pirms 20 gadiem govis sāka turēt galvenokārt bērnu dēļ. Stabilie papildienākumi ļāvuši izskolot trīs dēlus. Divi tagad dzīvo un strādā Rīgā, jaunākais — Ērgļu profesionālajā vidusskolā apgūst guļbūves ēku celtnieka profesiju. Ilze saka: “Bija vērts ieguldīt pūliņus saimniecībā, lai izskolotu puikas.” Tagad, īpaši sezonas laikā, barības sagatavošanā viņi ir labi palīgi. Lielākoties saimniecībā pakalpojumus, kā siena sagatavošana, pļaušana, pērk, nevis veic saviem spēkiem. Tā pat esot izdevīgāk, piemēram, pārējā laikā, kad tehnika nav nepieciešama, tā nav jāremontē, ietaupās nauda, kā arī laiks, kura šādā darbu ritumā vien-
mēr ir par maz.
Sešas Latvijas
zilās
Lai gan Ilzes vīrs Jānis negribīgi runā par govīm, saimniecībā viņš ir nenovērtējams palīgs. Īpaši, ja darbu skolā neizdodas savienot ar slaukšanas laiku. Govju nav ne īpaši daudz, nedz arī maz. Slaucamas divpadsmit un tikpat teļu. Sešas no slaucamajām ir Latvijas zilās šķirnes. Ar īpaši lielu izslaukumu tās nevarot lepoties, pirktas vairāk to īpatnējā akota krāsas dēļ. Lai šķirni turpinātu noturēt tīru, govis sēklos tikai ar Siguldas ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijas speciālistu piegādāto sēklojamo materiālu. Līdz ar to saimnieki saņem arī Eiropas Savienības un valsts maksājumus par šķirnes saglabāšanu. Ilze saka: “Normāla gotiņa. No tās nekad ‘‘neizspiest’’ vairāk par 5 tonnām piena gadā.” Par katru no viņām ir piecu gadu saistības ar Lauku atbalsta dienestu par ģenētisko resursu saglabāšanu. Iespējams, ka, beidzoties šim periodam, saistības atjaunos.
Gatavo
robotus
Saimniecībai pieder agrākā liellopu fermas ēka, kura ilgu laiku bija neizmantota, tuvu sabrukšanai. Ar Jāņa māsas dēla Reiņa Lukstaraupa uzņēmību nodibināta SIA “ZemeRit”, un līdz šim ap 600 kvadrātmetru fermas ir pilnībā atjaunota un pašlaik 300 kvadrātmetros izvietota viena no lielākajām biohumusa ražotnēm Latvijā. Pērn Reinis pieteicies Lauku atbalsta dienesta programmā uzņēmumu radīšanai un attīstībai. Projekta apjoms — ap 100 tūkstošiem latu. Izdevumus izdevies samazināt lielās pieredzes būvniecībā dēļ, un nevajadzēja pieaicināt darba veicējus no malas. Rezultātā bijušo kolhoza virszemes pagrabu Reinis ar domubiedriem rekonstruēja, izveidojot siltinātās grīdas, ierīkojot automātisko apkures katlu, ventilācijas sistēmu. Telpā ierīkoti divi vermiraktori — lielas metāla vannas, kurās sliekas kompostu pārstrādā biohumusā. Drīzumā šos reaktorus papildinās vēl divi.
Ražošanas sākumā daudzi procesi, tajā skaitā barošana un humusa savākšana, ir pārsvarā roku darbs. Katru dienu jālaista, jānolasa temperatūras un mitruma rādītāji. Sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes Robotikas fakultāti pašlaik gatavo projektu, kuram piesaistīs Norvēģijas finansējumu. Projektā izstrādās robotu — savācēju un to ieviesīs ražošanā. Līdztekus attīstīs un izstrādās arī citus ražošanas mezglus, un paralēli tiek meklēti kontakti ārzemēs ar potenciālajiem biohumusa pircējiem. Pašlaik, ražošanas pirmsākumos, saražots ap 50 kubikmetriem gatavās produkcijas, un ražošanas apjoms ir 25 kubikmetri mēnesī.
Interesenti arī
Austrālijā
Jautāts, vai tā vietā, lai meklētu risinājumus ražošanas procesiem, pamatmezglus nav vieglāk iegādāties jau gatavus, Reinis teic, ka nekā gatava nav. Biohumusa ražošanas nozare arī ārzemēs pašlaik ir tikai attīstības stadijā, un bieži vien Latvijā pie lielākajiem šīs nozares pārstāvjiem, piemēram, Mālpilī, Lielaucē, Ventspilī, var iepazīt modernākos un labākos risinājumus. Sadarbība jaunu risinājumu meklē-
šanā notiek gan ar ražotājiem, gan konstruktoriem. Līdztekus notiek arī informācijas gūšana saistībā ar biohumusam nepieciešamo kvalitāti, aptuveno cenu. Klienti varētu būt gan mazie dārznieki, gan lielie lauksaimnieki, parku, ēku apsaimniekotāji, golfa klubi un citi. Pircēji Vācijā un Austrālijā jau izrādījuši interesi par bebrēniešu produkciju. Izejvielas slieku barošanai pašlaik nākoties iepirkt. Tām jābūt ar pareizo mikroelementu sastāvu un jāatbilst citām prasībām, un pagaidām Latvijā tādu var nodrošināt tikai mālpilieši. ◆
