Jau daudzus gadus Aizkrauklē strādā ārstu Volkovu ģimene. Andrejs ir slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītājs, bet Lucija — kvalificēta acuārste, par kuru nekad nav dzirdētas sūdzības.
Jau daudzus gadus Aizkrauklē strādā ārstu Volkovu ģimene. Andrejs ir slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītājs, bet Lucija — kvalificēta acuārste, par kuru nekad nav dzirdētas sūdzības. Aizkrauklē izauguši viņu bērni, ģimene sakuplojusi. Par savu “nemainīgo vērtību” jau 24 gadus Volkovi uzskata ģimenes mājas celtniecību Koknesē.
Vislabākā specialitāte
Ārstu Volkovu ģimenei vistuvākais ir darbs slimnīcā. Arī tagad, pēc daudziem gadiem, abi uz darbu iet ar prieku.
Lucijas kundze uzskata, ka viņai medicīnā ir vislabākā specialitāte, kurā vārda tiešā nozīmē gaisma uzvar tumsu. Ārste, tāpat kā daudzi viņas pacienti, zina, ka nav lielākas nelaimes kā būt aklam. Viņa pūlas, lai cilvēkiem redze nezustu. Ārste jūtas gandarīta, ja slimību izdodas uzvarēt.
Vēlas ārstēt savus tuviniekus
— Kāpēc izvēlējāties ārstes profesiju?
— Nemaz nevar tā pateikt. Pēc Varakļānu vidusskolas beigšanas visi kaut kur devās studēt, gandrīz neviens laukos nepalika. Viena mana māsa mācījās par veterinārārsti, bet es izdomāju, ka būšu cilvēku ārste. Veicināja arī tas, ka tieši tobrīd saslima māte, un es sapratu, cik labi būtu, ja ģimenē būtu savs ārsts. Mēs mātei bijām septiņi, diemžēl viņa mūs audzināja viena, jo tēvs agri nomira.
Mīlestība studiju gados
— Vai jūs ar Andreju studējāt kopā?
— Mēs bijām vienā fakultātē un vienā kursā, tikai dažādās grupās. Studiju laikā mēs arī apprecējāmies, un mums piedzima vecākā meita.
— Vai ieprecējāties ārstu ģimenē?
— Andrejs ir rīdzinieks, un viņa vecāki ārsti. Māte bija medicīnas profesore, Anatomijas katedras vadītāja, tēvs — ginekologs. Arī Andreja māsa ir ginekoloģe, un viens viņas bērns ir medicīnas darbinieks.
Divas meitas turpina
— Nu arī jūsu ģimenē ir ārsti…
— Kā gan citādi! Labi, ka ne visi. Bērni kopš mazotnes par medicīnu vien dzirdēja, redzēja, kā mēs strādājam. Mājās pārsvarā par slimnīcu un darbu vien runājām. Bērni izauguši šajā gaisotnē, un citas jomas bija svešākas.
Tomēr katrs atrada savu ceļu, un mēs par viņu izvēli nesūrojamies. Bērni nav vecāku īpašums, jāļauj, lai viņi savu nākotni izvēlas paši.
Govs “nosaka” darbavietu
— Vai jums Aizkraukles poliklīnika ir vienīgā darbavieta?
— Otrā. 1971. gadā, kad mēs abi absolvējām institūtu, ārsts Aristīds Rogulis mūs aicināja uz Aizkraukli, kur toreiz bija vajadzīgs ķirurgs un terapeits. Es fakultāti beidzu kā terapeite. Acuārste kļuvu vēlāk, jo nevarēju strādāt ar fonendoskopu — man no tā sāpēja galva, un arī ausīs bija diskomforta sajūta, tās iekaisa. Tāpēc kursos izmācījos par acuārsti.
Mūsu vietā uz Aizkraukli atnāca Vija un Ivars Ārguļi, bet mēs izvēlējāmies Rēzeknes rajona Maltas slimnīcu. Tur tuvumā dzīvoja Andreja mātesmāsa, kurai bija govs. Mums bija mazi bērni, viņiem vajadzēja pienu, tāpēc izvēlējāmies Maltu.
Tur nostrādājām četrus gadus un pēc tam atnācām uz Aizkraukli. Strādājām vēl vecajā poliklīnikas ēkā un dzīvojām kopmītnē. Drīz tikām arī pie dzīvokļa.
Bērnus uz “dārziņu” sākumā nevedu, jo viņus palīdzēja audzināt mana māte. Tikai pēdējo mazuli viņa vairs nepaspēja paauklēt.
Bērni aug patstāvīgi
— Ko divi ārsti mājās dara? Kā audzina bērnus?
— Andrejs kādreiz brauca medībās, nu to vairs nedara. Viņš tagad slimnīcā vien dzīvo.
Kad bērni auga, viņš bieži manā vietā dežurēja, jo gribēja, lai mazos vairāk pieskatu pati. Bērni auga patstāvīgi, jo mums vienmēr bija daudz darba. Kristīne kā vecākā mazos arī patstāvīgi audzināja.
Mēs bijām tādi vecāki, kuru bērni paši mācījās dzīvot. Ja vajadzēja, padomu devām un mācījām rūpēties vienam par otru. Dažkārt pabaidījām arī ar “dakteri bērziņu”.
Upes ome un meža ome
Kad bijām jaunāki, braucām ekskursijās, nu jau 24 gadus ceļam māju.
Tagad brīvdienās un atvaļinājumos esam kopā ar mazbērniem. Visiem kuplā pulciņā ir labi un interesanti. Radu daudz, tāpēc mazbērni mūs arī katru citādi sauc. Esmu omīte un Andrejs ir opaps. Es esmu arī upes ome, jo mūsu māja ir upes pusē, bet otra (Daces vīramāte) ir meža ome, tāpēc ka dzīvo ceļa otrā — meža pusē.
Koknesē mums patīk. Kas zina, kad aiziesim pensijā, droši vien tur dzīvosim.
Domā un jūt līdzīgi
— Kas jums ar vīru visu mūžu bijis kopīgs?
— Kādreiz ar laivām braucām pa upēm. Bērnus gan tad līdzi neņēmām. Mūsu mūža darbs ir mājas celtniecība. Paši visu darām, tikai laika maz, arī spēka vairs nav tik daudz.
Vīra mājās diemžēl bieži nav, jo viņu pat brīvdienās lūdz operēt. Atpūšoties viņš lasa grāmatas. Ja pēc darba gribas kavēties klusumā un domās, mēs viens otru netraucējam. Taču ir dienas, kad pārrunājam par kādu pacientu, kuru abi pazīstam. Pazīstam daudzus, jo Aizkraukles rajonā puse mūža nodzīvota.
Mūs vieno arī tas, ka daudzās dzīves jomās domājam līdzīgi. Piemēram, mēs neesam ceļotāji pa tālām zemēm, mums nepatīk būt svešumā, jo vislabāk jūtamies mājās.
Strādā ar prieku
— Teicāt, ka uz darbu ik rītu ejat ar prieku.
— Uzskatu, ka man ir mierīgs un labs darbs, tāpēc dienu sāku ar prieku. Es labprāt pieņemu cilvēkus, kuriem dzīvē grūti klājas.
Ja šāds slimnieks uzdrošinājies pie manis atnākt pats, tas ir vislabākais, kas vien var būt, un es par viņu priecājos. Jūtu, ka pacients man uzticas. Nevienu no kabineta neizraidu, jo zinu, ka pacients nevar gaidīt, kad viņam būs nauda, jāpalīdz nekavējoties.
Nepatīk iepirkties
— Vai ir kādi darbi, kuri jums nepatīk?
— Kopš bērnības man nepatīk iepirkties. Mājās visu sarūpē vīrs. Neciešu veikalus, cilvēku drūzmu, preču kalnus. Veikalu apmeklējumi man ir mokas. Vienīgi, ja vajag, iegriežos aptiekā.
Ne visai labprāt darbojos virtuvē. Tāpat neesmu čakla baznīcā gājēja. Dievam ticu, bet citu cilvēku klātbūtne man dievnamā tomēr traucē. Ar Dievu varu sarunāties domās, tāpēc nav jābūt baznīcā. Man tam vienkārši nav laika. Es neesmu liela grēciniece, tāpēc jūtos droša, ka Dievs mani sargā un vada manas domas un ceļus arī tad, ja svētdienās neapmeklēju baznīcu. Esmu tajā laikā vajadzīga bērniem un mazbērniem.
“Nopelna” robiņu
— Par ko vēl interesējaties?
— Esmu aizrautīga autobraucēja ar vairāk nekā trīsdesmit gadu pieredzi. Reiz mani sodīja, izkniebjot talonā robiņu par ātruma pārsniegšanu. Tas bija pa ceļam uz Rīgu. Arī tagad līdz Koknesei braucu labprāt. Varu mašīnu salabot, ja kaut kas ceļā atgadās.
Pļauj un jūdz zirgu
Protu salabot arī elektrības rozeti vai veļas mazgājamo mašīnu. Vīrs man to visu atļauj, kaut arī pats prot visu izdarīt. Viņš zina, ka man šādi darbi sagādā gandarījumu, tāpēc tikai labvēlīgi noskatās, lai es nekļūdītos.
Dažkārt domāju, ka esmu vīrišķīga sieviete, jo man patīk auto un dažādi koka darbi, piemēram, zāģēšana. Man patīk arī mājas būvniecības darbi. Īpaši krāsot un izvēlēties krāsas.
Es arī labi pļauju ar izkapti. Šo darbu iemācījos jau bērnībā, kad brāļi bija no mājām projām. Mans zāles vāls nereti bija platāks nekā vienam otram vīrietim.
Man patīk darboties ar zirgiem, protu iejūgt un braukt, nebaidos no tik liela dzīvnieka. Citi mājlopi gan man nepatīk. Tāpēc arī laikam jaunībā nepaliku laukos, bet izvēlējos dzīvi pilsētā.
— Ko novēlat sev un saviem pacientiem Ziemassvētkos un jaunajā gadā?
— Sev veselību un spēku strādāt arī turpmāk. Pacientiem ticību, ka slimība pāries!
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Lucija Volkova.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1947. gada
24. oktobris, Madonas rajona Barkavas pagasts.
IZGLĪTĪBA: augstākā, absolvējusi Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultāti.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles poliklīnikas acuārste.
ĢIMENE: vīrs Andrejs — ķirurgs, bērni: Kristīne — acuārste, Dace — zobārste, Inese — arhitekte, Andrejs — mācās un strādā, Maija — studē Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Divi znoti un četri mazbērni.
VAĻASPRIEKS: ģimenes mājas būvniecība Koknesē, puķkopība, adīšana, grāmatu lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
