Viņš sēdēja kafejnīcā ar izdzisušu skatienu un lēni sūca vīnu.
Viņš sēdēja kafejnīcā ar izdzisušu skatienu un lēni sūca vīnu. Sirdī bija tukšums kā bumbas izrauta bedre, bet galvā tikai viens jautājums — kāpēc?
Kāpēc sabruka viņa cerības? Viss taču bija smalki izrēķināts. Jānis apprecēja skaistu meiteni kā lelli, piedzima dēls. Nopirka mašīnu un iekārtoja dzīvokli kā nevienam. Peļņas meklējumos viņš aizbrauca uz ārzemēm. Kad atbrauca, citi teica: viņa tevi krāpj ar tavu draugu. Neticēja, līdz pats kādā ballītē pārliecinājās. Izšķīrās.
Izrādās, visu viņš varēja nopirkt, vien mīlestību nē. Nu nebija nekā. Tikai trula vienaldzība. Tā viņš klenderē no vienas kafejnīcas uz otru, ja gadās, iebrien kādas sievietes dvēselē un izraud savas bēdas. Vienalga sāp. Nepāriet.
Bet patiesībā viņš gribēja tik maz — katru rītu just blakus siltu plecu un apskaut pasaulē vismīļāko cilvēku. Cieši, cieši.
